Nesekmīga bija vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda prezentācija par jauno administratīvi teritoriālo reformu. Latvijas Pašvaldību savienības domes sēdē konkrēti lēmumi netika pieņemti, taču arī neviens pārmaiņu atbalstītājs publiski nepieteicās. Ministrs pat tika sabārts, jo runas par reformu presē sākušās vēl pirms nopietnākas sarunas pašvaldību vidū.
Ministrijas skaidrojumā daudzkārt izskanēja, ka novadu kartes pārzīmēšana nav pašmērķis, bet gan dzīves diktēta nepieciešamība. Ierēdņi saskaitījuši, ka 80% Latvijas iedzīvotāju mīt 38 pašvaldībās, bet 20% – 81 pašvaldībā. Novadu izmēri pēc iedzīvotāju skaita ļoti atšķiras – no 1000 līdz pat 34 tūkstošiem. Valsts sekretāra vietniece Ilona Raugze prezentēja iedzīvotāju kustības areāla karti, kas pa gabalu stipri izskatījās pēc vecās rajonu laika kartes, kurā savienoti centri. Savukārt ministrs K. Gerhards piebilda, ka eksistē arī elektrības patēriņa karte, taču to rādīt nedrīkst, lai nenobiedētu sabiedrību. Ministrijas argumenti, kāpēc pret Latvijas iztukšošanos jācīnās ar novadu apvienošanu, ir šādi. Jo lielāka teritorija un vairāk iedzīvotāju, jo tās pārvalde lētāka. Iespējams piesaistīt vairāk finansējuma, tostarp Eiropas fondu naudu. Valsts varētu nodot reģioniem dažādu pakalpojumu sniegšanu. Un vispār visi sāktu dzīvot labāk. Taču šaubas par iespēju sasniegt šādus mērķus ar formālu apvienošanos pašvaldībām rodas iepriekšējās administratīvi teritoriālās reformas dēļ. Nu apvienojās. Nu un?
Jāatgādina, ka līdz 2009. gada 1. jūlijam Latvijā darbojās 26 rajonu pašvaldības un 522 vietējās pašvaldības ar tajās ietilpstošajām pilsētām, novadiem un pagastiem.
Pašlaik Latvijā ir 119 pašvaldību – 110 novadu un deviņas republikas pilsētas.
Ministrija piedāvā turpināt samazināt pašvaldību skaitu, un varianti ir divi: viens paredz izveidot 49 novadu un deviņu republikas pilsētu administratīvā iedalījuma modeli, kas pēc būtības ir iepriekšējās reformas turpinājums. Otrs paredz 29 sadarbības teritoriju izveidošanu ap nacionālās un reģionālās nozīmēs attīstības centriem, kuru ietvaros pašvaldības varēs apvienoties brīvprātīgi. Ko līdzīgu vecajiem rajoniem uz obligātas brīvprātības principa. Ministrijas ieskatā vēlamais reformēšanās termiņš ir 2021. gads. Jau decembrī ministrs apņēmies virzīt reformas koncepciju Ministru kabinetā, bet līdz tam koalīcijas padomē. Viņš nenoliedz – partneru viedokļi šobrīd atšķiras gan par metodēm, gan termiņiem. Arī Latvijas Pašvaldību savienības viedoklis šķiet rezervēts. Organizācijas priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis ironizē, ka valdība vēlas piespiest pašvaldības spēlēt pokeru ar savām kārtīm, turklāt iezīmētām.
Vecākais padomnieks Māris Pūķis Neatkarīgajai paskaidro, no kurienes aug kājas hroniskajai reformēšanas vēlmei. Izrādās, stāsts ir par vēlēšanām. Izņemot Zaļo un zemnieku savienību, lielajām partijām laukos nav ievērojama atbalsta. Varbūt to piekoptās politikas dēļ, varbūt kādu citu iemeslu dēļ. Taču pastāv mehānisks līdzeklis, kā šo problēmu vienā dienā atrisināt. Pašlaik novados, kuros iedzīvotāju skaits vēlēšanu izsludināšanas dienā ir mazāks par 5000, kandidātu sarakstus drīkst iesniegt arī vēlētāju apvienības. Ja novadi apvienojoties kļūtu lielāki, to līderiem nāktos sastāties lielajās partijās. Vietējie ļaudis turpinātu balsot par savējiem, bet viņu balsis jau kristu partiju urnās. Tāds plāns.