Tā dēvētās tikumības normas Izglītības likuma grozījumos medijos un sociālajos tīklos tika apspriestas ar ne mazāku sparu kā Latvijas bēgļu kvotas.
Cik tās nepieciešamas skolām, skolēniem, vecākiem, galu galā sabiedrībai un cik – pašiem politiķiem, kas pēc to ieviešanas mainīsies, ja vispār mainīsies? Par to Neatkarīgās intervija ar grozījumu iniciatori Saeimas deputāti, juristi Jūliju Stepaņenko, kura uzskata, ka aiz lielās ažiotāžas slēpjas atsevišķu sabiedrisko organizāciju un politiķu savtīgas intereses.
Neatkarīgā: – Kāpēc ap Izglītības likuma grozījumiem par tikumisko audzināšanu sacelta tik liela ažiotāža?
Jūlija Stepaņenko: – Izglītības likumā ir skaidri noteikts, ka tikumiskā attīstība ir viens no izglītības sistēmas mērķiem, un grozījumu mērķis bija stiprināt tradicionālo vērtību nozīmi izglītības sistēmā. Loģiski būtu, ka viss, kas ir pretrunā šai attīstībai, izglītības sistēmā nebūtu vēlams, bet diemžēl mūsdienu izglītības sistēmā jaunatne reti kad saskaras ar tādām svarīgām tēmām kā ģimenes veidošana, laulība, cieņa pret vecākiem cilvēkiem, skolotājiem, darba tikums – būtu labi, ja šīs pamazām izzudušās vērtības atgrieztos skolā.
– Bet vai jūs šo plašo tikumības jēdzienu nenoreducējāt līdz seksualitātes tēmai, uzsverot tikumiskās audzināšanas atbilstību «īpaši» tādām Satversmē minētām vērtībām kā ģimene un laulība, kas definēta kā savienība starp vīrieti un sievieti?
– Tikumība, manuprāt, ir arī labo īpašību izkopšana cilvēkā, viss, kas ved pie labestīga, godīga, taisnīga cilvēka. Ģimene, kuras pamatā ir vīrieša un sievietes laulība, ir pamats, no kura izaug tikumisks cilvēks, kas bērnam dod pasaules redzējumu, un tas būtu arī jāieaudzina skolā. Par homoseksualitāti manos priekšlikumos nav ne vārda! Lielā ažiotāža, kas tika sacelta, manuprāt, bija ar mērķi diskreditēt grozījumus caur to autori un panākt to, lai likums netiktu pieņemts. Lielākie pretinieki bija sabiedriskās organizācijas, kuru patiesās intereses varam redzēt arī tagad, kad tās uzvar konkursus par tiesībām pasniegt bērniem dzimumaudzināšanu, rādīt skolā attiecīgas filmas un piedalīties metodisko materiālu izstrādē. Tas pat nav ideoloģisks karš, tā ir cīņa par materiālajām interesēm.
– Varat konkretizēt?
– Piemēram, Papardes zieds ir uzvarējis Slimību profilakses centra izsludinātajā konkursā par jauniešu izglītošanu seksuālajos jautājumos.
– Jūsuprāt, viņiem ir interese degradēt jauniešus ar brošūrām, kas kaitē viņu morālei?
– Tas ir vēl primitīvāk – vienkārši ir jāatstrādā saņemtā nauda un jāiegūst jauni pasūtījumi. Ja bērnam sāk mācīt diezgan brīvdomīgu attieksmi pret pretējo dzimumu, attiecībām, pirms vēl viņam ir ielikti pamati, kas nosaka, ka ģimene ir vērtība, ka mums jāciena cits cilvēks, ka nevaram vienu dienu padzīvot ar vienu, otru dienu aiziet pie otra. Ja bērns nav izgājis cauri šai tikumiskajai audzināšanai, viņš kā balta lapa uzņem informāciju, ka jāsāk lietot prezervatīvu, būvēt attiecības ar pretējo dzimumu. Ja viņš 15 gados redz brošūru vai filmiņu, visi runā par seksu, tas viņam var kalpot par signālu, ka laikam visi vienaudži to dara un viņam arī vajadzētu, citādi varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā. Masveidā tiek uzgrūsta šī informācija, neraugoties uz to, vai bērns tai ir gatavs, vai nē, neraugoties uz to, ka viņam ģimenē ir cita vērtību sistēma. Tas varētu kaitēt bērniem. Tik nopietnu tēmu kā dzimumaudzināšana nedrīkst pasniegt haotiski, tad efekts var būt pretējs.
– Esat izanalizējusi, kā skolās tā tiek pasniegta?
– Krievu skolas ir vairāk konservatīvas, bet lielākas problēmas ir latviešu plūsmas skolās, kur tiek pasniegtas šīs dzimumaudzināšanas stundas, kas netiek balstītas uz vērtībām.
– Grozījumi lielā mērā nāca kontekstā ar mēģinājumiem grozīt Civillikumu, lai definētu homoseksuālās attiecības, kā reakcija uz praidu un tā laikā aktualizēto homoseksualitātes tēmu, pirms tam skolās izplatītajām grāmatiņām par Karlīnu un Kārli. Bet vai kādu jautājumu noklusēšana nav ceļš otrā grāvī?
– Nav mērķis visu noklusēt un bērniem stāstīt, ka viņi dzimuši kāpostu laukā, bet ir jāieliek vērtību pamati, pirms sākam stāstīt par citādo, par viendzimuma attiecībām, kuru legalizāciju tik ļoti vēlas panākt daži sabiedrībā pazīstami žurnālisti vai ministriju darbinieki. Pirms bērniem mācām cienīt homoseksualitāti, jāiemāca cienīt skolotāju, dot vietu sabiedriskajā transportā veciem cilvēkiem, padot roku meitenei, palīdzēt mammai mājas darbos, iemācīt darba tikumu, piemēram, palīdzot skolotājai uzkopt klasi, uzņemoties mājās kādus pienākumus.
– Bet vai tas notiks ar šiem grozījumiem?
– Gribētos ticēt, ka mana doma ir pareizi saprasta un, strādājot pie vadlīnijām, tas tiks izdarīts atbilstoši sabiedrības interesēm.
– Šīs vadlīnijas Izglītības ministrija joprojām nespēj izstrādāt, ko vajadzēja izdarīt līdz šā mācību gada sākumam. Kas tajās jāieraksta, cik detalizēti jāizstrādā?
– Ir izveidota jauna, diezgan savāda tikumības definīcija, vēl ir ļoti daudz jautājumu. Ir aizmirsts, ka likumdevējs ar balsu vairākumu ir uzsvēris to, ka tikumiskajai audzināšanai ir jābalstās uz vērtībām, nevis atsevišķiem, izravētiem Satversmes pantiem, tos interpretējot pēc patikas, piemēram, par vārda brīvību, kas 100. panta izpratnē, manuprāt, vairāk ir attiecināta uz medijiem, bet šajā kontekstā tā tiek pieminēta kā viena no Satversmes vērtībām, uz kuras jābalsta tikumiskā audzināšana. Lielu izbrīnu raisīja atsevišķu cilvēku viedoklis, ka starptautiskie akti prevalē pār Satversmi, ka mūsu vērtības nav nekas, salīdzinot ar tiem. Bet bija cilvēki, kas spēja izlabot šo juridisko absurdu.
– Kādas starptautiskās normas ir pretrunā ar mūsu vērtībām, Satversmi?
– Bija runa par to, ka Satversmes 110. pantā noteiktās vērtības vairs nav nekas, salīdzinot ar to, ka starptautiskie akti atzīst viendzimuma laulības.
– Tomēr – cik smalki un kas vadlīnijās būtu jāieraksta, lai skolas saprastu, vai un kas tām tagad jāmaina. It kā tikumiska izglītošana jau ir ietverta izglītības standartā un atbilstība tam tiek vērtēta, gan ienākot kādām sūdzībām, gan akreditējot izglītības iestādes. Kas skolām mainīsies? Rīgas mērs Nils Ušakovs uzdeva skolām pārskatīt mācību līdzekļu atbilstību standartiem un programmām – ko darīt, kaut ko ravēt ārā?
– Izglītojamo sargāšana no tādiem materiāliem un metodēm, kas ir pretrunā Izglītības likuma mērķiem, notiek jebkurā gadījumā, skolu direktori seko līdzi mācību procesam. Arī filma, par kuru tika runāts grozījumu kontekstā (par franču dzejnieka Artura Rembo daiļradi, kurai ir vecuma ierobežojums līdz 18 gadiem un kuru skolēniem rādīt aizliedza Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas direktors sakot, ka klasē ir nepilngadīgas personas), un slavenais Agneses Krivades dzejolis, manuprāt, ir speciāli veidotas akcijas un ilustratīvi parāda, ka direktori jebkurā gadījumā būtu rīkojušie tā, kā rīkojās. Viņi būtu sekojuši līdzi mācību procesam un veselais saprāts diktē šos noteikumus, kad direktors redz, ka bērniem nepiemērota filma vai dzejas darbs tiek mācību procesā izmantots. Skolu vadība var aizrādīt skolotājiem, neatkarīgi no grozījumiem, tomēr tie direktoram dod lielāku drošību, pamatu draudzīgi atgādināt par bērnu pasargāšanu.
– Likums būs kā apdrošināšana pret to, ja gadījumā kādam no direktoriem trūkst šā veselā saprāta? Ja tagad viņi var aizrādīt brīvprātīgi, tad turpmāk tas būs jādara obligāti, balstoties uz likumu?
– Arī pirms šā likuma pieņemšanas direktoriem bija šāds pienākums. Bet, kad bija gadījums Juglas skolā, kur māmiņa bija neapmierināta ar to, ka viņai nepieņemamas brošūras tiek izmantotas klasē, Valsts satura un izglītības centrs atzina, ka tam nav nekāda ieroča, lai apturētu šo materiālu izmantošanu, jo it kā viss atbilst programmai, notiek bērna informēšana par dzimumaudzināšanu. Uzskatu, ka arī vecākiem vajadzētu būt tiesībām izteikt savu viedokli, jo sabiedrība ir izglītības sistēmas pasūtītājs, mums ir savas vērtības, ko ģimenē izkopjam, un jāvar paļauties, ka arī skolā tās tiks ievērotas.
– Ja iebildes ir vienam vecākam, bet pārējie vecāki atbalsta šādu programmu, tad kura intereses ievērot, kura ne?
– Lai viss notiktu demokrātiski, skolas vecāku padomes izvērtē materiālus, programmu, un, ja vairākums – tieši no tikumiskā viedokļa – piekrīt kādu papildu materiālu izmantošanai, tad nav nekādas problēmas!
– Bet vai tā nebūs izglītības profanācija, ja ļausim nespeciālistiem noteikt, ko mācīties, ko ne? Tāpat kā Krivades dzejolis – daudziem tas šķitīs pilnīgi nevajadzīgs, bet skolotājai tas kaut kādam nolūkam kalpoja, un nezinu, vai literatūras nespeciālistiem jādod norādes par tā vai cita darba izmantošanu?
– Neatgriezīsimies atkal pie absurdizēšanas par Romeo un Džuljetas vai Rūdolfa Blaumaņa darbu ņemšanu ārā, kā tas tika pavērsts akcijā, kura joprojām turpinās. Nerunāju par matemātikas formulu, vēstures vai dabaszinību mācīšanu, bet jautājumos, kas skar bērna vērtību sistēmu, vecākiem tomēr jābūt teikšanai! Tas ir tikai normāli! Ir noziedzīgi spēlēties ar bērnu prātiem tikai tāpēc, lai pierādītu, ka kādai atsevišķai sabiedrības grupai šis likums nav pieņemams.
– Bažas vairāk ir par to, kā šo likumu varētu interpretēt. Kur garantija, ka kādi direktori, mācību daļas pārstāvji likuma interpretācijā nepārcenšas, baidoties, ka Ušakovs viņus izmetīs no darba, vai neizmanto to kā ieganstu, lai izrēķinātos ar citādi domājošajiem?
– Pats likums ir pašsaprotams un loģisks: viss, kas ir pretrunā bērna attīstībai, skolā nav vēlams. Lai arī šīs milzīgās kampaņas rezultātā ir radies nepareizs priekšstats, ir tomēr virkne domājošu cilvēku, kuri nepakļaujas šai propagandai medijos un sociālajos tīklos, viņi saprot, kas ar to domāts. Un to saprot arī lielākā daļa deputātu, ir sapratis arī Valsts prezidents. Likumu absurdizēt cenšas tikai šaura sabiedrības daļa.
– Vismaz spriežot pēc medijiem un sociālajiem tīkliem, tā nešķita nemaz tik šaura.
– To mums tā arī gribēja pasniegt. Jā, izskanēja viedokļi, ka bērniem jāattīsta kritiskā domāšana, ar ko arī tika pamatota minētā dzejoļa un filmas izvēle. Tikai jājautā, kāpēc šī pati sabiedrības daļa, kura tik aktīvi iestājās pret Izglītības likuma grozījumiem, bez jebkādas kritiskās domāšanas tik akli iestājās par bēgļu uzņemšanu? Gan valstsvīri, gan žurnālisti – katru dienu mala vienu un to pašu, ka mums ir jābūt līdzcietīgiem, jāpalīdz līdzcilvēkiem, bet aizmirsa paanalizēt, kas stāv aiz bēgļu uzņemšanas plāna un šīs bēgļu plūsmas iemesliem.
– Gribat teikt, ka visi, kas atbalsta bēgļu uzņemšanu, vienalga, pēc būtības vai tikai tāpēc, lai mēs nedabūtu vēl lielāku obligāto kvotu, ir bezkritiski domājoši?
– Kritiskās domāšanas instruments tiek pavērsts vajadzīgajā virzienā. Jā, mums ir jābūt līdzcietīgiem, jāpalīdz cilvēkiem, kuri bēg no kara, bet mums pirmām kārtām ir jāizvērtē savas iespējas un visupirms jāparūpējas par saviem cilvēkiem, jāsaprot, kāpēc šis bēgļu uzņemšanas plāns ir tapis, kam tas ir izdevīgs un kādas sekas tas radīs. Jāskatās problēmas sakne. Tāpat arī šā likuma absurdizēšanas propagandas sakne nav tikai vēlme mācīties brīvi domāt, attīstīt kritisko domāšanu, bet tas varētu būt viens no veidiem, kā panākt likuma izgrozīšanu tā, kā atsevišķa sabiedrības daļa vēlas.
– Vai atbilstība tikumībai jeb morāles normām nebūtu jāiekļauj arī, piemēram, Valsts pārvaldes likumā, Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, Saeimas Kārtības rullī, Valdības deklarācijā? Vai šī vide nebūtu pelnījusi ne mazāku uzmanību un regulāciju kā skola?
– Tikumības jēdziens neradās tikai ar šiem likuma grozījumiem, tas ir ļoti plašs, diemžēl jau nedaudz novalkāts, jo tiek pielietots, kur vajag, kur ne – gan Satversmē attiecībā pret vārda brīvības ierobežošanu, gan Civillikumā attiecībā uz jaunāko paaudzi. Runājot par valstsvīru, valsts pārvaldes rīcību, vairāk jārunā par likumu ievērošanu, kuru pārkāpumu gadījumā iestājas likumā paredzētā atbildība.
– Bet ļoti bieži tiek konstatēta tāda politiķu vai amatpersonu rīcība, kur tiesībsargājošās iestādes plāta rokas, saka, likums formāli nav pārkāpts, neko nevaram darīt, var vērtēt tikai no ētiskā vai politiskā aspekta!
– Man arī pašai nācies saskarties ar visai netikumīgu rīcību no politiķu puses. Tas ir labs jautājums, bet lielākoties jau tas ir katra politiķa sirdsapziņas jautājums. Saeimā ir pārstāvēti gan sirdsšķīsti cilvēki, gan tādi, kurus par tādiem nevarētu saukt.
– Tāpēc jau, ja nevaram paļauties tikai uz sirdsapziņu, vai nevajag arī varas telpā tikumisku rīcību paģērēt ar likumu, iedot arī te šo instrumentu?
– Jā, dažkārt domāju, kā šie cilvēki naktīs var gulēt, kuri pamato savus lēmumus ar diezgan absurdiem apsvērumiem, var mierīgi pagriezt muguru tiem, kuriem vajadzīga palīdzība.
– Vai šādas lietas iekļaušana likumā neliecina par sabiedrības morālo degradāciju, ja kādreiz pašsaprotamas lietas jāreglamentē likumā?
– Tāpat mēs likumā neiekalsim visas tikumības normas, tas ir vairāk veselā saprāta un sirdsapziņas jautājums. Bet, runājot par jauniešu audzināšanu, tad diemžēl vecākiem ir kļuvis mazāk laika audzināt savus bērnus, vecāki ir aizņemti ar labklājības nodrošināšanu, karjeru, un audzināšana bieži gulstas uz skolas pleciem. Tāpēc ir ļoti jāuzticas skolotājiem, ka šīs ģimenes vērtības turpinās bērniem pasniegt arī turpmāk.
– Mums jau pedagogu sastāvs ir ļoti novecojis, lielākoties jau ir tie paši skolotāji, kuriem nez vai vērtību sistēma sagriezusies kājām gaisā un viņiem vajadzīga šī pātadziņa tikumības ievērošanai skolā.
– Domāju, ka skolotāji tik tiešām turas pie pamatvērtībām un audzina mūsu bērnus Izglītības likuma labākajā izpratnē.
– Cik, jūsuprāt, bija nepieciešama Ušakova nozīmētā skolu mācību programmu un standartu pārskatīšana? Tā bija nepieciešamība pēc būtības vai tā tāda Saskaņas sasaukšanās Saeimā un Rīgas domē?
– Man grūti komentēt Ušakova kunga rīcību, tas ir viņa patstāvīgs lēmums, kura pieņemšanā nebiju klāt. Iespējams, tā varētu būt kā aizsargreakcija pret šo dzejoļa akciju – nekā citādi kā par akciju es to nevaru dēvēt, kad viens skolotājas Twitter ieraksts vienā brīdī tiek pārķerts, vairāki žurnālisti reizē to citē, zibenīgi tiek veidotas ziņas, sniegtas intervijas, veidoti raidījumi... Turklāt laikā, kad ņēmās ap dzejoli un filmu, pa kluso valdībā tika sašūts valsts budžets, kurā bija problēmas gan ar skolotāju algām, gan to pašu nelaimīgo PVN likumu, – nevienu tas neinteresēja, jo medijos galvenokārt tika spriests par to, vai skolās vajag lietot lamu vārdus, vai ne.
– Uzmanības novēršana?
– Jā!
