Konkurences vārdā atlaiž parādus
Lieluzņēmums Latvijas gāze (LG) tiesājas ar Konkurences padomi (KP), kas sodījusi uzņēmumu par gāzes padeves nepieslēgšanu objektiem, kuru iepriekšējie īpašnieki palikuši LG parādā.
Konkurences padomes 2013. gada 1. oktobra lēmums jāaplūko nevis kā LG, bet kā visas Latvijas tautsaimniecības problēma. KP lēmums atbilst Latvijas valsts iestāžu vispārējai praksei ja ne gluži nepieļaut, tad tomēr nekādā veidā neatbalstīt parādu piedziņu, kas izjauktu sociālo mieru valstī. Proti, ja jau banka vai kāds cits kreditors aizdeva naudu, ja īpašnieks izīrēja dzīvokli vai preču piegādātājs atdeva preces bez priekšapmaksas, tad tas liecina, ka nauda vai dzīvoklis šiem īpašniekiem ir mazāk nepieciešams nekā tiem, kuri neatdod savus parādus vai citiem piederošos īpašumus. Tomēr šādas nostājas rezultātā aizvien mazāk ir to, kuri ar aizdevumiem vai kā savādāk piedalās Latvijas tautsaimniecībā. Tīri aritmētiski to parāda Latvijas komercbanku kredītportfeļa samazināšanās no 2008. gada novembra līdz šim brīdim. Emocionālāk pasniegts apliecinājums šim pašam faktam ir trači ap skolu slēgšanu utt. Sava loma šajos bēdīgajos notikumos ir arī KP un tās mēģinājumam vismaz finansiāli attaisnot savu pastāvēšanu ar LG uzlikto naudas sodu 1 567 180 latu (tagad 2,23 miljoni eiro) apmērā.
Valsts būtu jau pašiznīcinājusies ar pilnīgi atklātu paziņojumu, ka nevienam šeit nav nekādu pienākumu atdot parādus. Likumi parādu atdošanu prasa, taču neapraksta parādu piedzīšanu tik viennozīmīgi, lai valsts iestādēm tā būtu jānodrošina. LG ir garantētas tiesības jebkuru parādnieku sūdzēt tiesā, taču tiesas process nedod nekādas garantijas parādu atgūšanai. Parastā parādu piedzīšanas gaita ir tāda, ka parādniekam nevis jāatdod parāds, bet jāsamaksā atpirkšanās nauda juristiem. Tie noformē parādnieka maksātnespēju un izsniedz kreditoram parādnieka maksātnespējas dokumentus naudas vietā. Jo īpaši šāda prakse uzplauka saistībā ar 2008. gada ekonomisko krīzi, kas lika LG meklēt veidus, kā tomēr piedzīt parādus par patērēto gāzi. Līdz KP 2013. gada 1. oktobra lēmumam pietiekami efektīvi pret nemaksātājiem varēja cīnīties, nepieslēdzot gāzes padevi objektiem, kuru iepriekšējie īpašnieki palikuši LG parādā, ja jaunie īpašnieki nav parādu pārņēmuši un nomaksājuši. Šādi īpašnieki sūdzējās par LG valsts iestādēm un izraisīja saraksti starp Patērētāju tiesību aizsardzības centru, Sabiedrisko pakalpojumu regulatoru un arī Konkurences padomi, kuras iepriekšējā vadītāja Ieva Jaunzeme, piemēram, 2011. gada 12. maijā pauda Patērētāju tiesību aizsardzības centram, ka «LG atteikums slēgt līgumu un sniegt pakalpojumu varētu tikt vērtēts kā pamatots». Šādā veidā viņa centusies nepopularizēt parādu neatdošanu, taču viņas pēctece Skaidrīte Ābrama parakstījusi 2013. gada 1. oktobra lēmumu, kura 92. punktā noraidīts LG viedoklis, «ka parādu atgūšanas prakses samērīgums vērtējams atbilstoši nepieciešamībai atgūt parādus». Latvijas dzīves realitātē tas nozīmē, ka KP nepiekrīt LG «nepieciešamībai atgūt parādus». LG ir pieņēmusi šādu valsts nostāju un iekasē parādnieku nesamaksāto naudu no pašas valsts iestādēm u. c. klientiem, kuri vēl maksā par gāzi. LG ir pārsūdzējusi Augstākajā tiesā tikai tai uzlikto naudas sodu, pamatojoties uz to, ka KP soda uzņēmumu par KP iepriekš atļautu rīcību.