Kā Rudolfs Meroni Ventspils stāstu tirgoja

© Tabula

Šveices advokāts Rudolfs Meroni 2012. gada beigās un 2013. gada sākumā uzrīkojis kaut ko līdzīgu vairāksolīšanai, par kādu summu viņš ir gatavs pamest Ventspils stāstu. Augstākais apsolījums bijis vairāk nekā 30 miljoni eiro, liecina paša šveicieša rakstiski sniegtās liecības Karalienes Augstajai tiesai Londonā.

Kāpēc Meroni sniedza šādas liecības 2013. gadā? Šveicietim Londonas tiesā bija jātaisnojas vaiga sviedros, jo tur bija saņemtas vairākas citu liecinieku liecības par to, ka Meroni, tirgojoties ar «kaut ko tādu, ko pats nosaucis par Ventbunkers kontrolpaketi», sarīkojis šo vairāksolīšanu, kaut gan viņam bija uzticēts glabāt Latvijas prokuroru arestēto un vienlaikus arī Londonas tiesas iesaldēto mantu.

Karalienes Augstā tiesa jau pie mazākajām aizdomām nekavējoties pieprasījusi Meroni atskaitīties par mantas glabāšanu, un viņš arī atskaitījies apbrīnojami detalizēti, atklādams pat dažus Latvijas tiesībsargājošo iestāžu un specdienestu ķēķa noslēpumus. Turpretī Rīgas apgabaltiesa pagaidām nav nopietni reaģējusi ne uz vienu no faktiem, kas apšauba prokuroru ieceltā mantas glabātāja godaprātu.

Iespējams arī, ka Latvijas tiesa pat neko nezina par tālāk aprakstītajiem notikumiem.

Viņi paši atnāca

Taisnojoties Meroni Londonas tiesai apgalvo, ka ir pārprasts.

Viņš rūpējies tikai par izlīguma panākšanu starp Ventbunkers patiesā labuma guvējiem, bet viņi paši nākuši un solījuši «atlīdzību». Viņš gan nevienā vietā arī neapgalvo, ka būtu noraidījis šo «atlīdzību» - pēc katra nākamā solījuma turpinājusies izlīguma detaļu nesteidzīga saskaņošana, kas novedusi pie jauna solījuma.

Meroni Londonas tiesai uzsver, ka Ventbunkers «kontrolpaketi» viņš nemaz neesot varējis piedāvāt pārdošanā, jo tā piederot citām personām. Bet citu liecinieku liecībās sniegtie pierādījumi, ka viņš sarīkojis kaut kādu vairāksolīšanu, esot «neprecīzi un nepilnīgi».

Kurš dalīs miljonus?

Karalienes tiesa Meroni paskaidrojumiem īsti nav noticējusi un no savas puses iecēlusi Latvijas prokuratūras arestētajiem, it kā Aivaram Lembergam piederošajiem aktīviem administratoru. Tiesa savā lēmumā atzīst, ka tai «galīgi nav skaidrs», ko tad īsti Meroni ir tirgojis, ja viņam «nav īpašuma tiesību ne uz vienu no kompānijām», kas tieši vai pastarpināti ir Ventbunkers akciju īpašnieki.

Plašākai sabiedrībai Meroni rakstiskās liecības tieši šobrīd varētu būt interesantas tāpēc, ka tās ļauj novērtēt, uz kādām summām no «lielā» Ventspils naftas darījuma var cerēt Latvijas prokuroru ieceltais arestētās mantas glabātājs, un parāda arī dažus patiesā labuma guvējus no šā darījuma.

Kā zināms, Latvijas Naftas tranzīts (LNT) pārdeva 43,25% Ventspils naftas akciju, apgalvojot, ka saņēmis par to 80 miljonus eiro. Šīs deklarētās summas patiesums un atbilstība tirgus konjunktūrai publiski jau ir apstrīdēta.

Savukārt 51% LNT akciju tieši pieder akciju sabiedrībai Ventbunkers, kurai Skonto nafta nesen pārdeva vēl 16% LNT akciju. No pēdējā laika notikumu gaitas var prognozēt, ka beigās visa nauda no «lielā» Ventspils naftas darījuma koncentrēsies tieši Ventbunkerā, kur arī beidzot tiks dalīti miljoni starp šajā rakstā pieminētajām personām un citiem Ventbunkers un LNT akcionāriem. Nav šaubu, ka savu daļu par Ventspils stāsta pamešanu saņems arī Meroni.

Biznesa aprindām Meroni liecības varētu būt interesantas tāpēc, ka parāda, kā uzņēmumam var radīt tādu pārvaldības struktūru, kas ļauj gadu gadiem pilnībā kontrolēt šo uzņēmumu, neskatoties uz to, ka pārvaldniekam pašam nepieder neviena akcija, un neskatoties uz patieso īpašnieku protestiem. Tas jaunā līmenī ļaus novērtēt Meroni fenomenu, ko Ventspils mērs Aivars Lembergs šad tad tēlaini ir salīdzinājis ar pazīstamo literāro tēlu Ostapu Benderu.

SAB struktūrvienība

Būtiski ir arī tas, ka Latvijas sabiedrība daļēji jau ir informēta par Meroni liecībām Karalienes tiesai Londonā - pēc šo liecību fragmenta publiskošanas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers prokuroram Andim Mežsargam ieteica «turpmāk rūpīgāk analizēt ārpus darba kontaktus un tikšanās, lai neradītu šķietamas šaubas par prokuroru rīcības ētiskumu». Pēc neilga laika A. Mežsargs darbu prokuratūrā atstāja.

Atgādināsim, ko Latvijas sabiedrība jau daļēji zina no publikācijām Neatkarīgajā un Pietiek.com par Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieka Aigara Sparāna un nu jau bijušā prokurora Anda Mežsarga iesaisti Ventbunkera akcionāru strīda kārtošanā.

2012. gada jūnijā Meroni advokātam Daimāram Škutānam piezvanījis prokurors Andis Mežsargs un ieteicis, ka vajadzētu tikties «ar Latvijas slepeno dienestu pārstāvi attiecībā uz Ventbunkera grupas strīdiem» (a member of the Latvian secret services regarding the disputes which concerned the Ventbunkers group). Tā prokurors Mežsargs advokātam jau 2012. gadā atklājis to, par ko neoficiāli runā diezgan plaša sabiedrība - SAB ir izveidota speciāla struktūrvienība, kas nodarbojas ar Ventbunkera strīdiem.

Izjukušās sarunas

Tikšanās notikusi viesnīcā Felicia, kas atrodas Purvciemā, Stirnu ielā. Tajā piedalījies Meroni un D. Škutāns no vienas puses un Sparāns un Mežsargs - no otras puses.

Prokurors Mežsargs informējis, ka Ģenerālprokuratūra un SAB ir norūpējušies, lai Ventbunkers akcionāru nemitīgo strīdu dēļ neciestu Latvijas ekonomiskās intereses. Savukārt SAB darbinieks aicinājis Meroni tikties ar citiem Ventbunkers līdzīpašniekiem - Oļegu Stepanovu vai miljonāru Olafu Berķi -, lai vienotos par mierizlīgumu.

Meroni «sirsnīgākas» attiecības esot ar Stepanovu, kurš allaž šveicieša bērniem sūtot Ziemassvētku dāvanas. Tāpēc Meroni piekritis tikties tieši ar Stepanovu.

SAB darbinieks Sparāns noorganizējis šo tikšanos, kas bijusi ieplānota 2012. gada 27. jūnijā viesnīcas Elizabete 8. stāvā.

«Es ierados tikšanās vietā vienlaicīgi ar Sparānu,» tiesai liecinājis R. Meroni. Negaidīti tikšanās tikusi pārcelta uz citu telpu, turklāt atklājies, ka pats Stepanovs nav ieradies, bet deleģējis uz sarunām savus augstākos menedžerus. Nesagaidot Stepanovu, pēc kādām 20 minūtēm Meroni un Sparāns devušies prom no viesnīcas. SAB darbinieks par izjukušajām sarunām bijis ļoti nikns.

Tik tālu 2012. gada notikumi jau ir atspoguļoti presē.

Stepanovs: «10 miljoni»

Tomēr šim stāstam ir svarīgs turpinājums, par ko Meroni rakstiski ir liecinājis Karalienes Augstajā tiesā Londonā.

Jau nākamajā dienā pēc Sparāna organizētās, bet izjukušās tikšanās Stepanovs pats ieradies Daimāra Škutāna birojā un paskaidrojis, ka pagaidām emocionāli negrib tikties ar šveicieti klātienē. Tomēr Stepanovs interesējies, vai Meroni nav gatavs pilnībā atstāt Ventspils stāstu, atstājot visus amatus visās ar Ventspili saistītajās kompānijās, saraut visas saites ar Ventspili un tās cilvēkiem. Par to Stepanovs solījis nodrošināt «atlīdzību».

Septembrī Meroni ticies ar Stepanovu Cīrihē, viesnīcas Baur au Lac restorānā. Neskatoties uz abu domstarpībām daudzu gadu garumā, tikšanās bijusi sirsnīga un Stepanovs atkal atvedis dāvanas Meroni bērniem.

Tikšanās laikā Stepanovs izstāstījis, ka starptautiskā naftas kompānija Vitol grib apmainīt Latvijas Naftas tranzītam piederošās Ventspils naftas akcijas pret Ventspils naftai piederošajām Latvijas kuģniecības akcijām, plus samaksājot kompensāciju, jo Ventspils naftas akcijas ir vērtīgākas nekā Latvijas kuģniecības akcijas. Stepanovs apstiprinājis, ka tieši viņš grib iegūt kontroli pār Latvijas kuģniecību.

Tāpat viņš norādījis - lai šāds darījums notiktu, Meroni jāatstāj Ventspils stāsts, pametot visus amatus kompānijās un holdingu struktūrās. Stepanovs apgalvojis, ka Meroni ir vienīgais šķērslis Vitol iecerētajam darījumam, jo visi pārējie - Olafs Berķis, Igors Skoks un Genādijs Ševcovs - jau esot piekrituši. Stepanova sirsnībai nav bijis gala, tāpēc viņš, kā jau sirsnīgam cilvēkam pienākas, atgādinājis par Meroni veselības problēmām. Meroni to uztvēris ar sapratni, jo tiešām - šveicietim tobrīd bijusi ieplānota sirds operācija.

Meroni arī lūdzis precizēt - kā īsti jāsaprot Ventspils stāsta atstāšana. Tad Stepanovs piedāvājis Meroni samaksāt 10 miljonus eiro par divām biznesa struktūrām - Eurocom un IAG grupu.

Kaut kas «līdzīgs kontrolpaketei»

Ko no šā piedāvājuma var secināt? To, ka Stepanovs ir sapratis, ar kādiem instrumentiem Meroni kontrolē Ventbunkeru (kā tālāk redzēsim, arī Olafs Berķis to ir sapratis), lai gan viņam pašam neviena šīs kompānijas akcija nepieder. Gan jau arī Londonas Augstās tiesas tiesnesis to ir sapratis, jo tāpēc tik droši savā spriedumā raksta, ka viņam «galīgi nav skaidrs».

Tātad - kas ir Eurocom? Meroni liecina, ka Eurocom ir menedžmenta kompānija, kuras direktors ir viņš pats un kura ir Nīderlandē reģistrētās kompānijas Tomika «fiduciārais» (it kā jau - uz pilnvaras vai līguma pamata) īpašnieks. Turklāt Eurocom ir izšķirošā balss, ja visi Tomika patiesā labuma guvēji nevar panākt vienošanos savā starpā. Tomikas patiesā labuma guvēji nevar vienoties jau kopš 2004. gada beigām, bet kopš 2008. gada beigām viņiem vienkārši nav iespējams vienoties, jo prokuratūra ir Meroni iecēlusi par arestētās mantas (tostarp 25% Tomikas) glabātāju.

Kompānijai Tomika pieder divas citas kompānijas ar gandrīz identiskiem nosaukumiem - Yelverton Investments un Yelverton Investment -, kurām kopā pieder 58% Ventbunkers akciju.

Turklāt Meroni ir ieviesis arī tādu regulējumu, ka abi Yelverton tiek pārvaldīti nevis tieši, bet ar daudzpakāpju starpnieku palīdzību (Meroni lieto terminu staki, kas, visticamāk, nav īsti nedz uzņēmumi, nedz fondi. Par šiem stakiem Meroni liecībās brīnās pat daudz pieredzējušie angļu advokāti, bet Karalienes Augstā tiesa izsakās «šķiet» formā).

Meroni tiesai ir uzsvēris, ka «Lembergam, Skokam, Ševcovam tieši nepieder nekādas Tomikas akcijas. Viņiem ir tikai līgumiskas tiesības, kas izriet no fiduciārā turējuma apliecinājumiem, kuri ir sagatavoti saskaņā ar Šveices likumiem.»

Savukārt IAG ir aptuveni 14% Ventbunkers akciju īpašniece. Meroni liecina, ka IAG pieder Lihtenšteinā dibinātam labdarības fondam, kura direktors ir pats Meroni.

No iepriekšminētā var secināt, ka Stepanovs grib maksāt 10 miljonus, lai Meroni atņemtu kontroles sviras Ventbunkerā.

Savukārt Anglijas tiesa spriedumā retoriski taujā, ko tieši Meroni grib notirgot un «uz kāda pamata viņš to drīkstēja darīt», «uz kāda pamata viņš piedāvāja pārdot aktīvus, kuri viņam nepieder, un kāpēc viņš to darīja» utt.

Berķis: «25 miljoni»

Tā kā dažādu sarunu rezultātā darījumu nav izdevies ātri noslēgt, novembra vidū Vīnes Grand Hotel Stepanovs un Meroni tikušies vēlreiz. Stepanovs piedāvājis jau 12 miljonus eiro, apsoloties 4 miljonus pārskaitīt 24 stundu laikā. Abi vienojušies par daudzo civilprasību atsaukšanu un kopējas Ventbunkers padomes ievēlēšanu, tomēr Meroni atteicies no 4 miljonu nekavējošas pieņemšanas, bet piekrītot avansa maksājuma atrunāšanai, kad tiks parakstīts konkrēts nodomu protokols.

Bet tad novembra beigās uz tikšanos uzprasījies Olafs Berķis (tas pats, kurš pēdējā laikā publiski apgalvo, ka neko nezina, neko neatceras!). Berķis apgalvojis, ka par Ventspils stāsta atstāšanu var piedāvāt labāku darījumu, samaksājot 25 miljonus eiro. Turklāt viņš piedraudējis nekad nepiekrist, ka darījuma rezultātā Stepanovs pārņems Latvijas kuģniecību. Tas nozīmē - Stepanovs ir Meroni «sapūtis pīlītes», ka viss ir noregulēts.

Tomēr jau drīz sekojis Stepanova atbildes gājiens. Meroni pazvanījis neviens cits kā Vitol valdes priekšsēdētājs Teilora kungs, kurš izteicis «slēptus draudus», ka sāksies «nākamā tiesas procesu lavīna», ja Meroni neatbalstīs darījumu ar Stepanovu.

Miljoni vairs netiek žēloti

Meroni par Berķa vizīti pastāstījis Stepanovam. Decembra vidū abi tikušies restorānā Sonnenberg Cīrihē. Tikšanās atkal notikusi sirsnīgā atmosfērā, un Stepanovs atvedis Ziemassvētku dāvanas Meroni un viņa ģimenei.

Lai gan Meroni neko nav prasījis, Stepanovs sarunas lietišķo daļu uzreiz sācis ar piedāvājumu maksāt tikpat, cik Berķis - t.i., 25 miljonus eiro.

Jau nākamajā dienā pa Skype Meroni zvanījis Berķis un piedāvājis summu palielināt līdz 30 miljoniem eiro. Meroni atbildējis, ka pa Ziemassvētkiem padomās, kā «virzīties uz priekšu».

2013. gada janvārī Meroni atkal ticies ar Stepanovu Vīnē, kur Stepanovs solījis maksāt vairāk nekā Berķis, pusi maksājot uzreiz, bet otru pusi - pēc darījuma ar Vitol. Stepanovs bijis pārliecināts, ka, ievelkot Berķi, Ševcovu un Skoku t.s. Anglijas tiesvedībā, arī viņi piekritīs ieplānotajam darījumam. Sarunās ticis minēts pat šāds konkrēts plāns - kad angļu advokāti šiem kungiem palūgs avansa maksājumus 250 000 mārciņu apmērā, lai atspēkotu pret viņiem celtās prasības, viņi kļūšot «daudz atvērtāki izlīguma sarunām».

Status quo

Tomēr sarunās progress nav ticis panākts. Sarunu laikā Stepanovs negodīgā veidā ieguvis pilnu kontroli pār LNT un tās bankas kontiem, kas nav apmierinājis ne tikai Meroni. Tad viņš, bloķējoties ar Berķi, iecēlis jaunu Ventbunkers padomi un valdi, vēlāk arī LNT padomi un valdi.

Kā liecina datu bāze Firmas.lv, kopš 2013. gada spēku samērs Ventbunkerā vairs nav mainījies, un, piemēram, Edgara Ciniņa juridiski šķirtā sieva Eva Ciniņa ir šīs kompānijas valdes priekšsēdētāja kopš 2013. gada 15. janvāra. Savukārt Stepanovam piederošo SIA Topmar tagad vada Vitol menedžeri, kas nozīmē, ka Stepanovs savu līdzdalību Ventbunkerā ir atdevis.

Meroni uzskata, ka šim stāstam bija jāpārliecina Londonas tiesa, ka viņš ir pārprasts un nekāda desmitiem miljonu vērta vairāksolīšana nav rīkota. Tomēr viņš nevienā vietā arī nav apgalvojis, ka būtu atteicies no piedāvātajām summām par aiziešanu no Ventspils stāsta. No tā var arī izdarīt pieņēmumu, ka augstāko apsolījumu viņš beigu galā arī saņems, kad tiks pabeigts Ventspils naftas «lielais» darījums.



Svarīgākais