Baložu slepkavības lieta: vai tiešām māte nogalināja savus bērnus vīrieša dēļ?
Rīgas rajona tiesa turpina izskatīt krimināllietu, kurā par divu mazu bērnu slepkavību vainu pastiprinošos apstākļos tiesā puisēnu māti Gintu Voicišu. Tiesas sēdēs liecinieku stāstītais atklāj pavisam dīvainas lietas par šo traģisko notikumu. Nozieguma motīvu izmeklētāji saista ar vīrieti - vai tiešām divu bērnu māte būtu spējusi nosmacēt savus bērnus vīrieša dēļ?
Nogalināto bērnu mātei Gintai Voicišai draud draud mūža ieslodzījums. Sieviete savu vainu neatzīst.
Baisajā noziegumā, kas notika pirms gada Baložos, netālu no Rīgas, kopmītņu istabiņā, nav atzinies neviens. Tas ļauj pieņemt, ka nevienu cilvēku sirdsapziņas pārmetumi nemoka.
Jau pēc mēneša tiesā kā pēdējā tiks iztaujāta Ginta Voiciša, kam sekos tiesu debates. Neatkarīgā sniedz ieskatu notiekošajā tiesas prāvā (ir notikušas vairākas tiesas sēdes, uzklausot lieciniekus) un atgādina baisā nozieguma lietas apstākļus.
Notikumu hronoloģija mūs aizved notikumos pirms gada un pat vēl agrāk. 2014. gada 10. oktobrī Baložos guļam savās gultiņās tika atrasti divi mazi puisēni – trīsgadīgais Leons un pusotru gadu vecais Ričards. Pēc bērnu mātes Gintas stāstītā, viņa atgriezusies mājās tās dienas pēcpusdienā ap trijiem un atradusi abus bērnus guļam savās gultiņās bez dzīvības pazīmēm, un izsaukusi ātrās palīdzības mediķus. Uz notikuma vietu izbrauca vairākas brigādes, ilgi centās bērnus atdzīvināt, taču nesekmīgi, visticamāk, bērni jau izsaukuma brīdī bija miruši. Uzreiz pēc notikušā policija pratināja un aizturēja vairākus cilvēkus, kuri varētu būt iesaistīti noziegumā, – gan bērnu tēvu Mārtiņu, gan viņas toreizējo draugu Māri, taču apcietināja tieši Gintu, uzskatot viņu par aizdomās turamo savu bērnu slepkavībā. Domāt, ka notikušais ir slepkavība, policijai ļāva ekspertu secinājums, ka bērni miruši vardarbīgā nāvē – nosmacēti, iespējams, ar spilvenu. Tiesu psihiatriskā ekspertīze bērnu māti atzina par pieskaitāmu.
Baloži. 10.10.2014.
Šo dienu daudzi atcerēsies tieši Baložu traģiskā notikuma dēļ, lai gan sabiedrība par divu mazu bērnu nāvi uzzināja dažas dienas pēc notikuma. Visi bija šokā – Baložos, Ķekavā, Rīgā un visā Latvijā. Šokā mediķi, kuri vēl cerībā bērnus glābt todien steidzās uz sociālās mājas trešā stāva istabiņu, šokā kaimiņi, kuri ik dienu pavadīja līdzās šai ģimenei.
Bērnu māte Ginta Voiciša izsauca ātro palīdzību, sakot, ka viņa atradusi bērnus savās gultiņās – viņi neelpo. Mediķi konstatēja bērnu nāvi. Aizdomās par iespējamo noziegumu viņi izsauca policiju.
Kopmītņu tipa mājā Ginta dzīvoja viena ar bērniem, dažreiz pie viņas ciemojās jaunākais brālis Gintauts un māsa Ramona Anna, kura dažreiz pieskatīja mazos māsas puikas. Kaimiņi zināja stāstīt, ka Ginta atšķīrusies no pārējiem šajā namā dzīvojošajiem – bijusi klusa, varētu teikt – kautrīga, rūpējusies par bērniem. To Neatkarīgajai stāstīja arī Ķekavas sociālajā dienestā – Ginta kārtoja izziņas, lai saņemtu sociālo palīdzību. Viņa nestrādāja, jo mazākajam dēliņam vien pusotrs gadiņš. Kaimiņi gan atminējās, ka pēdējās divas dienas pirms bērnu nāves Ginta bija kļuvusi citādāka… kāda, to grūti raksturot, ne savā ādā.
Tiesas procesā kļūst zināms, ka policija uz aizdomu pamata pratinājusi gan bērnu tēvu Mārtiņu Vocišu, kurš ar ģimeni kopā nedzīvoja, un Ginta grasījās no viņa šķirties, tāpat pratinājusi Māri Bērziņu, ar kuru Ginta iepazinusies apmēram trīs mēnešus pirms bērnu nāves. Ar Māri saistīts arī iespējamais slepkavības motīvs – bērni varēja būt šķērslis abu attiecībām. Neatkarīgās rīcībā nav oficiāla apstiprinājuma šādai informācijai, taču, visticamāk, pratinātas arī kādas citas personas, piemēram, kāds no kaimiņiem, jo zināms, ka sociālajā mājā dzīvoja cilvēki ar dažādu pagātni.
Rīga. Augusts. 2015.
Desmit mēnešu pēc notikušā – policija un prokuratūra ir pārliecinātas, ka Gintas Voicišas vaina slepkavībā ir pilnībā pierādīta. Lietu sāk iztiesāt Rīgas rajona tiesa. Tiesā valsts apsūdzību uztur prokurore Jekaterina Kušakova. Līdz šim prokurore uzturējusi apsūdzību daudzās ļoti smagās krimināllietās par noziegumiem pret bērniem, tostarp medicīnas māsas lietā (sieviete bija veikusi darbības, kuru rezultātā divi bērni nomira, viens – zaudēja redzi) – sievietei piesprieda mūža ieslodzījumu.
Baložu lietas izskatīšanā tiesā J. Kušakovai arī ir jānolasa apsūdzības raksts, saskaņā ar kuru bērnus nonāvējusi viņu māte. «[..] uzlika spilvenu viņam uz galvas, noslēdzot viņam elpošanas ceļus, liedzot piekļūt skābeklim, kamēr Leons Voicišs neizrādīja dzīvības pazīmes. Pienākot pie bērna gultas, kurā gulēja Ričards Voicišs, Ginta Voiciša uzlika spilvenu viņam uz galvas, noslēdzot viņam elpošanas ceļus, liedzot piekļūt skābeklim, kamēr Ričards Voicišs vairs neizrādīja dzīvības pazīmes.» Tajā pašā tiesas sēdē Ginta Voiciša piekrīt, ka saprot, par ko tiek apsūdzēta, un piebilst, ka šajā noziegumā viņa nav vainīga.
Tiesā līdz šim izjautāti mediķi, kaimiņi, bērnu tēvs, kā arī persona, vārdā Elvita Rudzāte, kura sevi piesaka kā dzīves izpratnes skolotāju (viņa dibinājusi Sokrata tautskolu, kuras viens no mērķiem ir veicināt garīgo izaugsmi). Tieši pie viņas pēc palīdzības neilgi pirms traģēdijas dienas bija vērsusies Ginta. Tiesā E. Rudzāte liecināja, ka Ginta vēlējusies padomus par privāto dzīvi, viņa domātājai stāstījusi par vēlmi šķirties, vardarbību bērnībā, kā arī tagad – no vīra puses. E. Rudzāte arī klāstīja, ka viņai ar apsūdzēto noticis holodinamikas jeb garīgās psihoterapijas seanss, Ginta stāstījusi par saviem sapņiem, kuros skaidri redzējusi, ka kāds vīrietis un sieviete ārzemniece esot nogalinājuši viņas bērnus. Tāpēc E. Rudzātei radušās aizdomas, ka ir noticis sātanisma rituāls, izmantota melnā maģija un bērni tāpēc esot atradušies miruši krusta formā… Kā Ginta uzzināja par šādu garīgās prakses skolotāju? To atklāja nākamā tiesas sēde, uz kuru aicināts Gintas draugs, jāsaka – nu jau bijušais. Māris ir pēdējais liecinieks, ko tiesa iztaujā, un tieši ar viņu izmeklēšana saista nozieguma motīvu.
Rīga. Oktobris. 2015.
Jāsāk ar to, ka rīdzinieks Māris Bērziņš, ar kuru Ginta iepazīstas trīs mēnešus pirms savu bērnu nāves interneta iepazīšanās portālā, jau paspējis saviļņot ūdeņus – viņš nosūtījis vēstuli Valsts prezidentam, kurā apšauba policijas veikto izmeklēšanu, norāda, ka viņš policijā ticis gan fiziski, gan psiholoģiski iespaidots, lai sniegtu izmeklētājiem izdevīgu liecību, proti, tādu, kas apstiprinātu izmeklētāju izvirzīto versiju – noziegumā vainojama bērnu māte un iespējamais motīvs – jaunā dzīve ar jauno draugu, kuram varētu traucēt mazie bērni (atkāpe – lai gan lietā figurē īsziņas, kurās vīrietis it kā norādījis, ka ne viņa, ne bērni viņam nav vajadzīgi, Māris tiesā gan vairākkārt uzsver, ka bērni nekad nebūtu šķērslis attiecībām).
Iepazinušies vasarā, sākuši satikties, attiecības veidojušās diezgan strauji, Ginta pat vedusi mazuļus mazgāties uz Māra dzīvokli Rīgā (kopmītnēs ir vien koplietošanas dušas). Divatā laiku varējuši pavadīt, jo aizveduši bērnus pie Gintas mātes uz Bauskas novadu. Tikušies arī pie Gintas dzīvoklī, taču draugs tur nekad nav nakšņojis, izņemot vienu reizi pēc ballītes. Tiesā Māris stāsta, ka bērni agri gājuši gulēt, ap sešiem septiņiem vakarā, un gulējuši līdz rītam, tas viņam šķitis dīvaini, jo, lai arī viņam bērnu nav, zina, ka parasti mazuļi iet gulēt vēlāk.
Tiesā attiecības tiek iztirzātas līdz sīkākai niansei, un Māra iztaujāšana notiek trīs stundas, jo viņš gan par attiecībām ar Gintu, gan 10. oktobra notikumiem stāsta pretrunīgi, stāstītais būtiski atšķiras no rakstiski sniegtajām liecībām pratināšanu laikā. Māris paskaidro, ka viņš pēc notikuma bijis šokā un nav varējis pastāstīt sīkumos, kur kurā datumā cikos bijis, turklāt Baložos policijas iecirknī uz viņu izdarīts spiediens, viņš pratināts naktī un pat fiziski ietekmēts, tāpat arī vēlāk jau pie citiem izmeklētājiem – viņam nav ļauts izlasīt sniegto liecību (to gan parakstījis, savu kļūdu apzinājies vēlāk).
Māris savā sūdzībā tiesībsargājošām iestādēm un prezidentam raksta arī par to, ka viņam izmeklēšanas nolūkos paņemts mobilais tālrunis, kas ticis izmantots, jau atrodoties policijā. Tāpēc viņš apgalvo: kādam bijusi nepieciešamība mainīt datus tālrunī, piemēram, lietā svarīgas ir īsziņas, ko iesaistītie viens otram sūtījuši, tās esot iespējams safrabicēt un pēc tam mainīt laiku, kad tās sūtītas vai saņemtas. To pašu viņš saka par datora iestatījumiem, jo kā viens no pierādījumiem pret Gintu ir fakts, ka viņas datorā ir pēdas meklētai informācijai par slepkavību veikšanu tā, lai nepaliek pēdas. Tātad saskaņā ar Māra versiju to varētu būt izdarījis kāds jau pēc notikušās slepkavības. To visu Māris aprakstījis vairāku lappušu garā iesniegumā, kurā viņš apgalvo, ka Ginta noteikti nav vainīga. «Jā, sākumā es pieļāvu tādu domu, taču tikai tādā gadījumā, ja viņa būtu psihiski slima, taču viņa nav,» saka Māris, «man nekas nebija pret bērniem. Es jau sākumā zināju, ka viņai ir bērni. Aizbraucot pie Gintas, zināmā mērā es biju pārsteigts par apstākļiem, kādos viņa dzīvoja ar diviem maziem bērniem, bet bažas man tas neradīja, jo cilvēkiem ir dažādas sociālās situācijas [..] Redzēju, kā viņa vēlas izrauties no šīs situācijas. Atceros dienu, kad, ejot pāri ielai, Leons man ieāķējās rokā, un tas man bija kā klikšķis, ka man ir jābūt tur…» Viņš apgalvo, ka bērni nav bijuši šķērslis attiecībām, taču nenoliedz, ka pēdējā laikā, īsi pirms traģēdijas, viņš sācis no draudzenes attālināties, un tam iemesls bijusi Gintas greizsirdība un «nevēlēšanās tālāk attīstīties».
Greizsirdība?
Ja vainīga slepkavībā ir bērnu māte, jāuzdod jautājums, kāda loma tajā ir attiecībām ar Māri un tam, ka tieši viņš iepazīstināja Gintu ar ezotēriķi Rudzāti. «Es redzēju Gintai uz kājas brūci, kas man likās kā roze – slimība, ko var noņemt vārdotāji, ne ķirurgi operējot, to es pateicu Gintai un pastāstīju par Rudzāti. Zinu, ka viņas tikās.» Taču tieši Rudzāte bija viena no personām, kurai Māris zvanīja uzreiz pēc tam, kad uzzināja par notikušo Baložos. No mediķiem, kuri izgāja no dzīvokļa, Māris dzirdējis sakām, ka bērni ir «nozāļoti vai nosmacēti», un to izstāstījis «domātājai». Kā saprotams no Māra stāstītā tiesā, viņš ļoti augstu vērtējis šo personu, uzticējies, prasījis padomus sarežģītās dzīves situācijās.
Ar Māri saistīts tāds fakts, ka viņš Gintai kādreiz izstāstījis faktu no savas dzīves: pēkšņā nāvē aizgājis viņa brālēns, un Māris uzskatīja, ka viņu nosmacējusi paša māsa, Māra māsīca, kas slimoja ar šizofrēniju. Viņš kādam minējis par šīm aizdomām un uzzinājis, ka šādu slepkavības veidu nav iespējams pierādīt…
Lietā ir daudz dažādu nianšu, kuras pilnībā zināmas prokuroram, tiesnesei, advokātam, pa druskai var uzzināt tiesas procesā, secinot pēc tā, kādus jautājumus uzdod lieciniekiem. Piemēram, atklājas, ka Mārim bērnu slepkavības dienā bijusi sarunāta tikšanās ar kādu sievieti – «vienkārši paziņu». Varbūt Gintai bija aizdomas, ka viņas jaunais draugs tiekas ar citu? Tieši Māris ir cilvēks, kuram Ginta zvana jau pēc bērnu nāves un lūdz atbraukt. Tiesā Māris pauž uzskatu, ka bērnu nāvē vainojams viņu tēvs Mārtiņš.
Slepkavības dienā Ginta, starp citu, bija aicinājusi precīzi 12 atbraukt viņu pie bērniem un bija iecerējusi ierakstīt video, kā viņš izturas pret bērniem. Mārtiņš neieradās (viņš tiesā liecināja, ka bija lietojis alkoholu, tāpēc nolēmis pie bērniem nebraukt).
Gintas mamma: tā nav viņa
Gintas Voicišas advokāts Normunds Duļevskis norāda uz nepilnībām izmeklēšanā un Neatkarīgajai uzsver, ka nav neapgāžamu pierādījumu bērnu mātes vainai šajā noziegumā. Lietā ir vismaz piecas personas, kuras ir saistītas ar šo traģisko notikumu un kurām nav alibi. Viņš atturas nosaukt, kuras ir šīs personas, taču zināms, ka alibi nav ne bērnu tēvam Mārtiņam Voicišam, ne citiem radiniekiem. No advokāta jautājumiem tiesā izriet, ka pārliecinoša alibi nav arī Mārim Bērziņam, kurš it kā bijis veikalā. Vismaz šīs personas slepkavības izdarīšanas laikā bijušas sasniedzamā attālumā no notikuma vietas. Kur slepkavības brīdī bijusi pati Ginta, ja ne pie bērniem? No viņas iepriekš sniegtajām liecībām izriet, ka viņa nolikusi gulēt bērnus pusdienas laikā, iegājusi dušā un, redzot, ka bērni guļ, izgājusi. Atnākusi mājās, un bērni vairs neelpojuši. Ginta tiks izjautāta nākamajā tiesas sēdē.
Raimonda Dižpētere, Gintas mamma, nāk uz katru tiesas sēdi. Vienkārša sieviete, laidusi pasaulē desmit bērnu, Ginta – vidējā. Mirušos mazdēliņus viņa sauc mīļvārdiņos un atceras, cik labi viņi pavadījuši laiku vasarā pie viņas. «Ja Gintai vajadzētu, es viņus auklētu, tā mums arī bija runāts – ja viņa atrod darbu, mazais Ričiņš paliek pie mums, Leons – bērnudārzā. Raibi viņai gāja ar to Mārtiņu, visādi. Mēs jau sen teicām, lai iet prom, bērni viņam bija vienaldzīgi. Vienreiz atstāja ar viņu, zvana, viņš piedzēries, bērnu no bērnudārza aizmirsis izņemt… Nē, Ginta to nav izdarījusi. Viņa vienmēr bija pedantiska, par katru nieku man zvanīja, uztraucās, ja bērniem kaut kas notika… Mēs bijām arī pie ekstrasensa, mums pateica, kurš ir vainīgs, bet es to tagad neteikšu. Bet 100 procentu es zinu, ka Ginta to neizdarīja.
