Agnese Rakovska: cilvēks, kuram vienmēr ir interesanti

Šī mēneša beigās, 30. oktobrī, mūzikas namā „Daile” būs skatāms kāds pavisam interesants projekts – programma „Neaizmirsti mani”. Tajā būs klausāms īpatnējs tandēms: atraktīvā un spridzeklīgā dziedātāja Agnese Rakovska komponista Raimonda Paula melodijās.

– Tava šābrīža aktualitāte ir projekts kopā ar Raimondu Paulu – kā tu vispār iekūlies šādā pasākumā?

– Jau pirms kādiem četriem gadiem bija līdzīga ideja. Raimonds Pauls mani aicināja sadarbībai, bet tas nekur tālāk neattīstījās. Ja nemaldos, viņš mani ievēroja kādā no „Jaunā viļņa” atlasēm, tā tad notika slavenajā „Jūras pērlē”, man bija knapi ap 20 gadiem. Atminos, ka dziedāju „Zastreļi meņa ješčo raz” – žūrija sēdēja pie galda, tētis pēc tam stāstīja, ka Raimonds Pauls esot klausījies galvu saķēris. Bet pēc mēneša piezvanīja režisore Svetlana Rudzīte un uzaicināja piedalīties šovā „Krodziņā pie Paula”. Pēc tam bija projektiņi, projektiņi un projektiņi, bija doma veidot kaut ko lielāku, taču es nebiju ne morāli, ne fiziski nekam tādam gatava. Nē, citādi, man likās, ka es esmu kam tādam gatava, – man vienmēr tā liekas (smejas)! Labi, ka man pietika prāta to laikā nobremzēt, jo šobrīd es apzinos, ka tajos laikos pilnīgi noteikti nespētu šādu projektu realizēt.

– Un tagad tev pietika prāta, lai saprastu, ka tu to vari?

– Jā! Pēdējā laikā mēģinājumos ir tāda fantastiska izjūta, ka viss organiski iet uz priekšu, bez mazākās pretestības. Jūtu, ka viss notiek ļoti labi: mēs mēģinām, apmaināmies ar idejām, ņemu vērā visus norādījumus un aizrādījumus. Gatavoties sākām vasarā, tāpēc nav pārbīļa vai neziņas, kas un kā būs, viss ir ļoti forši.

– Maestro gan nav tas vienkāršākais vīrs, daudzas novedis līdz asarām, kā iet tev?

– Man kā mūziķei, kas vienmēr izpildījusi tikai to, ko pati sarakstījusi, šis projekts ir milzīgs izaicinājums. Man likās – kas tad tur, tikai padziedi! Bet materiāls ir tik nopietns, turklāt Raimonds Pauls intervijās uzsver, ka Agnese taču vienmēr dzied ar sapratni, – tas uzliek atbildības izjūtu, ka minētā programma ir jāiznes, tas nav viegls uzdevums. Es domāju, ja pārdzīvošu 30. oktobri, tad būšu laimīgākais cilvēks pasaulē, es šausmīgi gaidu to datumu (smejas)!

– Vai Maestro tevi arī kritizē?

– Protams, protams! Par šķībām notīm, nepareizām notīm, par vēlmi ielikt repertuārā rečitatīvu – tas nederēšot. Bet viss ir skaidri un gaiši, nav nekādu apslēpto domu, un tas man ļoti patīk. Patiesībā es esmu tieši tāda pati attiecībā pret cilvēkiem, ar kuriem strādāju, – ja man kaut kas nepatīk, tad to uzreiz arī pasaku – tā viss izdodas ātrāk, rezultāts ir ātrāk sasniedzams, nekā bezgalīgi diskutējot, kas un kam šķiet pareizāk.

– Pastāsti mazliet sīkāk par šo projektu!

– Šie koncerti būs trīs daļās. Pirmā ir 70. gadi, piemēram, [Vizmas] Belševicas dzejolis par lakstīgalu infarktu un dziesma par vienaldzību, kas ir mana mīļākā visā šajā programmā. Tad vēl ir skaņdarbi, kuri ir zināmi, bet nav plašāk izskanējuši. Zini, man šķiet, ka pašlaik ir tā: sabiedrība zina visu un par daudz ko, arī gaumes izjūta ir palikusi daudz plašāka, taču tieši tāpēc šo programmu varētu būt daudz interesantāk klausīties, jo šis būs nestandarta Pauls. Vismaz man tas ir pavisam cits Raimonds Pauls, domāju, ka arī pārējiem tas varētu būt interesanti.

– Ko tev šis projekts dod kā dziedātājai? Manuprāt, tas ir pavisam kaut kas cits, atšķirīgs no tā, ko esi iepriekš darījusi.

– Man citkārt saka – vai, kā tur vari piedalīties tajos šovos un tā mainīties! Bet es sapratu, ka nemaz nemainos, es vienkārši mācos un skatos, ko vēl jaunu varētu izdarīt. Arī šis ir tas pats gadījums. Atceros, kad man bija 18 gadu un pirmā grupa kopā ar tēvu [Aivaru Rakovski], tur visi bija jau mūziķi ar stāžu, un es šajā kolektīvā biju vājākais posms – ļoti to izjutu, ka nevelku viņiem līdzi, jo viņi tomēr ir mūziķi ar pieredzi. Un te ir nedaudz līdzīgi, šajā projektā arī visi ir diezgan augstas raudzes mūziķi, es uz viņu fona jūtos daudz vājāka, bet tas motivē augt (pasmaida).

– Bet varbūt tu jūties vājāka tāpēc, ka tavs lauciņš ir pavisam cits?

– Jā, tieši tāpēc ir ko ravēt, ir ko rakt (smejas)! Nezinu, es esmu baigi priecīgā, ka viss šādi notiek, man ir interesanti. Sākumā es to tā pat neuztvēru, šķita – ai, uztaisīsim programmu un viss! Bet tā rezonanse, kas ir šobrīd... Man liekas, ka apkārtējie ir pat priecīgāki par mani – ārprāts, ārprāts, Agnese, tev būs programma kopā ar Raimondu Paulu! Nu jā, pie [komiķa Jāņa] Skuteļa raidījumā arī bija tā – kas tas par projektu, dīvaina meitene un Raimonds Pauls, kolorīts tandēms (smejas)! Programma saucas „Neaizmirsti mani” – tā ir viena dziesma, tad to jokojot tulkojām tā, ka Raimonds Pauls mani neaizmirsa, visus šos gadus ir kaut kur paturējis mani prātā un beidzot esam sastrādājušies. Es centīšos attaisnot uz mani liktās cerības, spiediens no visām pusēm ir diezgan liels. Daudzi kaut ko gaida, ir liela emocionālā spriedze. Bet nekas, visi ceļi tāpat ved pie Paula (smejas)!

– Par tām pārmaiņām gan tev pamatoti prasa – manuprāt, tu esi Latvijas mūzikā labākais hameleons, tas ir, pārvērtību speciāliste!

– Nezinu, kaut kā cilvēkiem ir iegājies, ka viņi analizē arī manu vizuālo tēlu (smejas). Esmu pieņēmusi šos spēles noteikumus un turpināšu pēc tiem spēlēt. Tāda nu ir mana specifika. Jā, Maestro arī teica – skaties, lai pirmajā koncerta daļā tērps nav pārāk uzkrītošs, lai cilvēki tomēr vairāk ieklausās mūzikā (smejas)! Protams, es taču saprotu, kādam pasākumam gatavojos, tas nav „Triānas parks”. Taču to īlenu maisā jau nenoslēpsi, āža kājiņa vienmēr bāžas ārā – iespējams, ka pirmajā minūtē kaut ko vēl var notēlot, bet pēc tam jau viss birst no maisa ārā. Bet tad jau redzēsim. Ja mēs esam tik tālu tikuši, tad ticu, ka viss būs labi.

– Vai šis projekts netraucē tavās „triāņu” lietās?

– Nē, nē, es paralēli strādāju ar vairākiem projektiem, tie visi cits citu papildina. „Triānas parks” man vienmēr būs kā bāze, tā ir vieta, kur esmu uzaugusi un izveidojusies. Es nekad neesmu sevi izjutusi tikai kā izpildītāju, kura tikai atnāk uz koncertu, paņem notis un nodzied. Tāpēc man šī bāze tiešām ir ļoti svarīga. Paralēli vēl esmu iesaistīta LTV projektā „Balss pavēlnieks”, kur kopā ar Gintu Grāveli vadīsim bērnu un jauniešu vokālo konkursu. Televīzija ir vēl viens lauciņš, kurā vēlos sevi realizēt un darboties tālāk.

– Jā, bet man ir nelāgas aizdomas, ka tā ir tikai emocionālā bāze, ka iztiku tu ar to nenopelni...

– Mēs cenšamies ar grupu būt fleksiblāki. Protams, mēs ar „Triānas parku” vairāk skatāmies uz ārzemēm un sapņojam par koncertiem ārpus valsts robežām. Starp citu, nupat nospēlējām koncertu Tallinā: cilvēki pērk diskus, ir sajūsmā. Nu mums tā taciņa jau ir iemīta no Igaunijas līdz pat Slovākijai. Nākamgad gribam tajā pašā maršrutā izbraukt tādu kā lielāku koncerttūri. Protams, tas nebūs peļņas pasākums, bet tas ir tā vērts. Es domāju, ka tas kādā brīdī atmaksāsies. Starp citu, novembrī būs akustiskā tūre – mēs vēlamies paplašināt auditoriju, lai cilvēki saprastu, ka neesam tikai dauzoņas un rokeri, bet protam arī muzicēt. Un es protu dziedāt (smejas)!

– Mūzika ir mūzika, bet kas vēl notiek tavā dzīvē?

– Man Vecrīgā ir studija, pie manis nāk dziedāt tie, kam tas interesē. Taču tas nav bizness, es gan to daru jau kādus pēdējos četrus gadus, bet tā laikam attīru savu karmu (smejas). Vai pie manis nāk kā pie vokālās pedagoģes vai kā pie Agneses? Visādi. Tam pat nav nozīmes. Nav svarīgi, kā es cilvēkam palīdzu. Es jūtu, ka tiešām ir cilvēki, kas vēlas pie manis atnākt kā pie Agneses, un tajā brīdī ir vienalga – viņam nepieciešams šis kontakts, mans atbalsts. Bērniem vienmēr ir par maz uzmanības, tāpēc dažkārt der kāds uzmundrinājums no malas.

– Bet, ja nu viņam nesanāk, tad tu vari to tieši acīs pateikt?

– Tad es saku... Esmu sev izstrādājusi attiecīgu sistēmu. Taču es noteikti neesmu no tām, kurai – nāc pie manis uz nodarbību, maksā tik naudu, un es stāstīšu, cik tu esi labs! Ļoti lielu lomu spēlē tas, ka cilvēki zina, kas es esmu un ko no manis var sagaidīt. Ir bijušas nodarbības, kurā līdz dziedāšanai vēl ir tālu, tās pārvēršas par ko līdzīgu mākslas terapijas stundām. Es gan tā nedrīkstu teikt, augstskolas pasniedzējas mani nogalinās (smejas). Māksla tiek izmantota kā veids, lai cilvēki atraisītos, kļūtu komunikablāki un nebūtu tik intraverti. Pats caur sevi iepazītu sevi. Un es tajā palīdzu. Piemēram, ir cilvēki, kas nespēj paskatīties spogulī, trinas, nervozē – kāpēc? Cenšos līdzēt atbrīvoties.

– Izklausās pēc psihologa darba.

– Tā arī nedrīkst teikt, jo tad man pasniedzēja sados pa kok  (smejas). Bet dziedāšana nav tikai izdziedāt notis, tas ir mentāls process. Man ļoti patīk skatīties, kā cilvēki mainās, kad dzied, esmu redzējusi, cik šī nodarbe var dot daudz pozitīva. Personīgi man liekas, ka bērnam ir jānodarbojas ar jebkuru mākslas formu – vai tā būtu gleznošana, dziedāšana, dejošana. Lai bērns var sevi realizēt. Žēl, ka skolās tik maz uzmanības pievērš tādiem mācību priekšmetiem kā zīmēšanai un dziedāšanai, tiem tomēr arī vajadzētu būt vieniem no galvenajiem, jo cilvēks atslēdz savu kreiso smadzeņu puslodi un sāk domāt citās kategorijās. Pasaule būtu daudz labāka, ja bērniem ļautu nodarboties ar mākslām – ne jau ar mērķi, lai viņš būtu mākslinieks, vienkārši tādēļ, lai viņš prastu relaksēties un būtu harmonijā ar sevi.

– Šķiet, ka tu būtu superīga pedagoģe!

– Es mācos un visu laiku domāju, kā būs tad, kad man būs bērni. Domāju par tiem fanātiskajiem pedagogiem, kuriem maksā tik mazas algas, bet viņiem ir tik liela atbildība. Iedomājies, ka tavs bērns pavada tik ilgu laiku kopā ar cilvēku, kuram no slodzes varbūt jau „jumts” brauc nost, – kāds tad var būt bērns?! Ja cilvēks nav atpūties, visu vakaru ir labojis domrakstus utt., kādu miera izjūtu vai izpratni par pasauli viņš var iedot bērnam?! Tā tam nav jābūt! Tāpēc es uzskatu, ka mūsu mazajā valstī, kur cilvēku resurss ir pats svarīgākais, ir jādomā par izglītību un zinātni, līdz tam nekas nenotiks. Jā, ik pa laikam ārzemēs izsitas kāds operdziedātājs vai diriģents, bet mūsu potenciāls ir daudz lielāks.

– Es laikam šobrīd klausos nākamajā izglītības ministrē...

– Neko nezinu (pēc pauzes pasmaida)! Es tikai zinu to, ka tas, kas notiek šobrīd, ir pilnīgs ārprāts. Šobrīd bērni vairāk sēž pie datoriem, bet viņiem ir jādod iespēja realizēties. Mūsdienu bērni parāda to traģisko tendenci, ka vecākiem nav viņiem laika. Jā, saprotu, es tagad visus it kā strostēju, bet es nudien negribētu būt viens no šādiem vecākiem, kas savam bērnam vakarā nevar izlasīt pasaku. Starp citu, tāpēc daudziem arī neattīstās runas dotības un gramatika – cik nav dzirdēts, ka deviņus gadus vecs bērns nespēj saskaņot galotnes un runā kā tāds Tarzāns. Lai bērns apgūtu valodu, viņam tā ir jādzird. Lielākā problēma ir savstarpējā komunikācijā – visi kaut kur skrien, steidzas, bet pēc kā?

– Bet kādas ir tavas pašreizējās aktualitātes?

– Jāpabeidz skola – Rīgas Stradiņa universitātē mācos audiologopēdos. Pēc tam varēšu strādāt slimnīcās, klīnikās, speciālajos dārziņos. Strādāt ar tādiem bērniem, kam ir dzirdes implanti vai aparāti, ar veciem cilvēkiem, kuriem pēc insulta ir runas problēmas utt. Dīvaini, vai ne? Es pati par sevi dažkārt brīnos (smejas). Kad tā reflektē, tad izklausās dīvaini, bet es sev vienmēr esmu izvirzījusi nosacījumu, ka gribu interesantu dzīvi. Neesmu definējusi, ko šis termins sevī slēpj, bet – interesantu! Un tāda tā šobrīd tik tiešām arī izskatās. Man visu laiku ir ko darīt, man visu laiku ir interesanti.