Dailes teātra aktieris Jānis Paukštello pēc gadu ilgas slimošanas atgriezies uz skatuves. Kopā ar kolēģi Initu Dzelmi viņš lasa Jāņa Petera mīlestības dzeju un izpilda dziesmas ar dzejnieka vārdiem, kuras sarakstījis Gaitis Lazdāns. Pirmais koncerts izskanēja Rēzeknē, vēl aktieriem ieplānotas uzstāšanās Cēsīs, Jēkabpilī, kā arī Rīgā.
Veidos savu stilu
Paukštello uz tikšanos ierodas ar platmali galvā. Un tūdaļ paskaidro, nupat izdomājis, ka turpmāk vajag valkāt platmales. «Es domāju, paies vēl kāds laiks, un es izdomāšu, ka jāizveido savs stils. Skatos uz citiem un redzu, ka viņiem ir savs stils. Rakstniekam Zigmundam Skujiņam ir savs, dzejniekam Jānim Peteram un komponistam Raimondam Paulam ir savs stils. Režisoram Jānim Streičam un arī komponistam Mārtiņam Braunam ir savējais. Es zinu, ka hūte man piestāv, bet Streičam arī piestāv. Pēc filmas «Mans draugs – nenopietns cilvēks» es viņu saucu par savu radītāju šajā profesijā. Es gribu savu stilu, un arī laba hūte man ir iegādāta,» teic Paukštello.
Lūriņš palīdzēja visu sākt no sākuma
Aktieris priecājas, ka pēc ilgākas pauzes uz skatuves atgriežas ar jauno koncertprogrammu. Kolēģi Initu Dzelmi viņš nodēvē par Dailes teātra nākamo prīmu. Bet aktrisei esot jāpagaida kāds mirklītis, kāds gads, kad piedzims viņas mazulis, un tad arī viņa būs prīma. «Esmu priecīgs, ka liktenis ir sagadījies tā, ka man jāstrādā ar viņu kopā. Es Initu neatradu, viņu atrada Gaitis Lazdāns kopā ar Valdi Lūriņu. Es esmu ļoti sajūsmā, ka mana partnere ir Inita. Es nezinu, vai esmu romantiķis. Bet dzeja man patīk, un tāpēc es to runāju. Šī ir saruna par mīlestību dzejā un dziesmās. Patīk visiem komēdijas, bet mēs neesam izvēlējušies nekādu «umpapa plampapa», taču nopietnu dzeju. Un cilvēki labprāt klausās. Jā, un pati šā uzveduma ideja ir manējā. Četri bērni dzied bekvokālu, ir pieci spēcīgi mūziķi. Katrā ziņā tas ir ļoti patīkami un aizkustinoši,» priecājas aktieris.
Paukštello stāsta, ka grūts mēģinājumu process bijis tādēļ, ka viņš bijis «uz slimības lapas». «Pēc gulētām nedēļām un mēnešiem slimnīcā un mājās. Pēc trijām narkozēm. Bet Valdis Lūriņš palīdzēja visu sākt no sākuma. Bija taču pauze. Zināt, kāda Lūriņam ir parole? «Valdi, Valdi – nekas, būs labi, nekas, būs labi!»» Nu slimības lapas laiks Jānim pagājis, bet viņš vēl nezinot, kad izies uz skatuves un ko varēs izdarīt. «Man ir jāsaudzē kāja un par to allaž jādomā. Bet teātrī esmu atpakaļ, varu iepriecināt skatītājus. Zinu, ka man pavasarī būs loma pie Mišas Gruzdova. Kāda, to gan vēl nezinu,» pauž Jānis.
Lielajā laboratorijā pēta kolēģus
Vaicājot tautā mīlētajam aktierim, vai nav bijis grūti šo ilgo laiku iztikt bez teātra, viņš atzīst, ka pietrūcis un atgriezties uz skatuves viņam palīdz jaunizveidotā koncertprogramma «Vidū pašai dzīvībai».
Darbs teātrī ir Paukštello dzīvesveids. «Tas vārds gan skan mazliet banāli. Tas ir tāpat kā mežsargam savs darbs ir dzīvesveids. Viņš mīl dabu, pēta to. Tāpat teātris ir liela laboratorija – tu dzīvo un pēti savus kolēģus. Tie nav tikai aktieri, bet arī ģērbēji, šuvēji, kurpnieki un skatuves meistari, bet visi cilvēki, kuri organizē teātra darbu. Viņi jau arī paveic visu organizatorisko darbu, kas ir pats sarežģītākais. Tikpat nozīmīgs kā aktiera profesija. Es domāju, teātris ir vesela valsts, un vadīt teātri ir vadīt valsti,» pārliecināts ir Paukštello.
Varbūt vajadzēja pauzi
Runājot par savu veselības stāvokli, Paukštello stāsta, ka tagad varot staigāt, kā arī pa kāpnēm droši uziet, jo zina, ka ir vieglāk un nesāpēs. Nereibst arī galva. «Man dakteris jau zvanīja un teica – nu, tad tu esi attapies? Pēc gadījuma ar lauzto muguru jau es attapos ātri. Man tagad jārūpējas par savu kāju. Ārsts man teica, kamēr kāja būs kaut cik normāla, paies gads. Tagad ir tieši gads pagājis, kā traumēju savulaik lauzto kāju,» slimības vēsturi klāsta aktieris. Viņš lēš, ka varbūt vajadzēja šo pauzi, lai saprastu, kas ar viņu notiek un kas vispār ir noticis visos 64 gados. «Tā varu runāt, jo man Dievs arī daudz devis. Tik daudz ir devis manā profesijā, ka man vispār nav ko apvainoties. Ja grūtības un, piedodiet, mēsli ir bijuši, tad pats esmu vainīgs,» dziļdomīgi nosaka Jānis.