Latvija varētu kļūt par bēgļu bērniem draudzīgāko valsti

«Tā ir pilnīgi atšķirīga filozofija, kā ekonomikas un kā finanšu ministrs raugās uz nodokļu politiku,» teic ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS). Kāds ir šis atšķirīgais redzējums, kādas varētu būt jauno nodokļu iniciatīvu sekas un citiem jautājumiem intervija ar ministri.

– Cik ciešā sasaistē ar Ekonomikas ministriju (EM) tapis Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas jaunais administratīvi teritoriālās reformas plāns?

– Neesam bijuši iesaistīti, nav bijušas konsultācijas, lai padziļināti vērtētu, kāds būtu reformas ekonomiskais ieguvums vai investīciju piesaistes potenciāls.

– To nevajadzētu skatīt no ekonomiskās attīstības viedokļa un ja nenākt kā EM pasūtījumam, tad vismaz analizēt kopā?

– Jautājums, kāds ir galvenais uzdevums – optimālāk izmantot infrastruktūru, uzlabot investīciju vidi, efektivizēt pārvaldi? Ja bija doma piesaistīt investīcijas, kā tas izskanējis publiski, tad noteikti EM bija jābūt kā pasūtītājai vai vismaz iesaistītajai institūcijai.

– Kādu ekonomisko ieguvumu dos lielākas pašvaldības? Vai, saliekot kopā nabagu ar nabagu, var kļūt bagāts, kā tas sastopams šajā 49+9 versijā, kur tiek apvienoti novadi, kas saņem no pašvaldību izlīdzināšanas fonda?

– Ideja koncentrēt resursus nav slikta – lielākos spēcīgākos novados var labāk sadalīt riskus. Vai efektīvāk ir no pašvaldību pārvaldes viedokļa, jāskatās individuāli. Visus ar vienu lineālu nevar novērtēt, jāskatās vairāki faktori, piemēram, kā izveidojušās pakalpojumu sniegšanas tradīcijas, kur ir spēcīgākie atbalsta centri, kāda ir infrastruktūra, skolu tīkls vai bērnus iespējams izvadāt uz skolu. Katrs gadījums jāskatās konkrēti. Iniciatīvai jānāk no pašvaldībām, norādes no augšas nedarbosies.

– Jums šajā jautājumā nav dilemmas starp tautsaimniecisku skatījumu un ZZS pozīciju?

– ZZS nav viennozīmīga viedokļa. Iekšēji mums bija diezgan virspusējas, bet aktīvas diskusijas, kurās nebija kategoriska nē reformai, un ZZS jau ir dažādu politisko spēku veidojums. Man nav kategoriskas nostājas, bet konceptuāli piekrītu, ka no lielākām pašvaldībām būtu lielāks ieguvums, bet es neuzņemtos pateikt, cik pašvaldībām jābūt.

– Jūs atšķirībā no vairākuma ZZS deputātu un ministru atbalstījāt papildu bēgļu uzņemšanu Latvijā. Cilvēcisku apsvērumu dēļ, Eiropas solidaritātes dēļ, vai arī redzat tur kādus pozitīvus ekonomiskus aspektus? Piemēram, Vācijas nacionālā banka lēsusi, ka bēgļi nākamgad varētu palielināt Vācijas ekonomisko izaugsmi par 0,2 procentpunktiem, mazinātu ar sabiedrības novecošanos saistītās ekonomikas problēmas. Vai mēs varam cerēt uz līdzīgu efektu vai arī Latvijas tautsaimniecības struktūra neļaus izmantot šo potenciālu?

– Neloloju ilūzijas, ka varēsim šos jaunos iedzīvotājus strauji izmantot kā kvalificētu darbaspēku. Nozaru organizācijas skaidri pateikušas, ka iekļaušanai darba tirgū jāzina latviešu valoda, kuras apguve prasīs laiku, jābūt arī specifiskām prasmēm. Mēs nezinām, kādas prasmes šiem cilvēkiem būs. Profesija nav izvēles kritērijs, lai pateiktu, palīdzēsim bēglim vai ne. Latvijas uzņēmumi ir piesardzīgi attiecībā uz bēgļu nodarbināšanu, savukārt ārvalstu investori ir atvērtāki un pat ļoti ieinteresēti, cerot, ka būs pieejams papildu darbaspēks ne pārāk kvalificētiem darbiem par zemākām izmaksām. Bet nedrīkst aizmirst, ka liela daļa, kas Latvijā potenciāli ieradīsies un ierodas Eiropā, ir bērni.

– Liela daļa to vismaz pagaidām nav.

– Iekšlietu ministrija prognozē, ka tā varētu būt pat trešdaļa, – tas ir daudz, un mēs pārāk maz domājam par to, kā viņus integrēt! Piekrītu, ka mums prioritāri jālūkojas uz ģimenēm ar bērniem. Ja labi integrēsim bērnus, ja viņi kļūs par Latvijas iedzīvotājiem, patriotiem, tādi kļūs arī vecāki.

– Slavenajā Ilzes Pētersones 16 miljonu bēgļu uzņemšanas plānā atradu finansējumu darba vietu subsidēšanai bēgļiem, bet ne papildu naudu skolām, lai bērnus integrētu, izglītotu.

– Tāpēc es saku, ka aizmirstam par viņiem! Ne mazāk svarīgs jautājums par darba vietu radīšanu bēgļiem ir tas, kur šie bērni mācīsies, ies bērnudārzā, vai viņiem tāpat kā pārējiem būs jāstāv garajās rindās uz bērnudārziem, – ar bēgļu pabalstu nepietiks, lai apmaksātu privāto bērnudārzu. Latvija varētu kļūt par bēgļu bērniem draudzīgāko valsti.

– Šajā plānā paredzēti 1500 eiro darba vietas izveidei bēgļiem par kopējo summu 40 500 eiro 2016. gadā, bet 2017. gadā – nekā. Sanāk 27 bēgļiem. Tik no visiem 776 varētu reāli strādāt?

– Pieņemu, ka tur rēķināta kāda Labklājības ministrijas pagaidu nodarbinātības programma un jomas, kur varētu nodarbināt šos cilvēkus, ir ierobežotas. Tas varētu kalpot kā atspēriena punkts īsu laiku, lai pēc tam iekļautos normālā darba tirgū.

– Uzņēmēju skeptisko attieksmi pret bēgļu nodarbināšanu varētu mainīt subsīdijas?

– Uzņēmēji aktīvāk sāka nodarbināt jauniešus un invalīdus pēc tam, kad tika ieviestas subsidēto darba vietu programmas, un domāju, ka līdzīgi tas varētu būt arī ar bēgļiem. Bet, protams, primārais uzņēmējiem ir tas, vai darbinieks atbilst viņu vajadzībām. Piemēram, kūdras nozares uzņēmumi teikuši, ka gribētu papildu darbaspēka resursu, pat neprasot subsīdijas no valsts, jo nevar atrast darbiniekus, – tur nevajag valodu prasmes, ir fizisks darbs bez īpašām prasmēm.

– Vai sabiedrība netiek maldināta, stāstot, kā bēgļu nometnēs izvēlēsimies izglītotākos bēgļus, it kā Latvija būtu pirmā valsts, uz kurieni viņi gribētu doties. Vienlaikus sakām, ka darba piedāvājums būtu vienīgi kūdras purvā!

– Manuprāt, nereāli, ka atlases kritērijs varētu būt profesionālās prasmes, – neorganizēs taču eksāmenu bēgļu atlasē! Ir jābūt reāliem kaut kādu iekšējo atlases kritēriju izveidē, kas varētu būt ģimenes ar bērniem.

– Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs paudis, ka uzņēmējiem netīkamajās nodokļu politikas izmaiņās nav vainīgs finanšu ministrs Jānis Reirs, bet jūs, jo ekonomikas attīstības politiku Latvijā veido EM. Savukārt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LRTK) prasa Reira demisiju. Ar ko skaidrojat uzņēmēju organizāciju viedokļu atšķirību?

– Ar Danusēviča kungu budžeta veidošanā mums nebija nekādas sadarbības, viņš nebija aktīvs viedokļa paudējs vai nācējs uz valdības sēdēm. Ar viņu tiekamies vienīgi Tautsaimniecības padomes sēdēs, kur viņš neizceļas ar lielu aktivitāti. Daudz ciešāka sadarbība ir ar LTRK un Darba devēju konfederāciju, kuras palīdzējušas EM veidot viedokli par atsevišķiem nodokļu politikas jautājumiem. Finanšu ministrija (FM) Latvijā ir nodokļu politikas smagsvars, un līdz šim tā izdomāja un ieviesa, citas ministrijas vien noskatījās. Tagad EM ir gana aktīvs spēlētājs, lai gan ne vienmēr pietiek spēka izcīnīt savu, ir vajadzīgs uzņēmēju organizāciju atbalsts brīdī, kad vēl notiek aktīvas diskusijas, nevis tad, kad jau ir pieņemts lēmums. Šā budžeta veidošanas laikā diskusija par nodokļu politiku un jaunajām idejām, kuras no galda apakšas izvilka FM, sākās ļoti vēlu, lai gan jau martā, aprīlī aicināju tās sākt. Bet budžetu atkal sāka veidot ļoti vēlu, ar pēkšņiem, jauniem piedāvājumiem. FM atsūtīja savus priekšlikumus vakarā, un nākamās dienas rītā jau bija jāpieņem lēmumi. Vienas nakts laikā nozaru organizācijas nepaspēja reaģēt.

– Tā bija apzināta taktika?

– Domāju, ka jā – jo mazāk laika, jo mazāk iebilžu.

– Lielākās iebildes uzņēmējiem ir pret solidaritātes nodokli...

– Bet arī tur uzņēmējiem nebija viennozīmīga viedokļa sākumā, un, kad tie viedokli noformulēja, vilciens jau bija aizgājis. Man kā ministrei arī kaut kādi kompromisi jārod. Svarīgi arī bija rast elektrības kompensācijas mehānismu.

– Iemainījāt to pret solidaritātes nodokli?

– Neiemainīju, bet, cīnoties par visu, kaut kur vinnē, kaut kur arī zaudē. Domāju, ja būtu lielāks un savlaicīgāks uzņēmēju atbalsts, lēmumi būtu citādi.

– Straujuma solīja, ka 2017. gadā varētu palielināt kapitāla nodokli, bet tagad dzirdam FM parlamentārā sekretāra Arvila Ašeradena izteikumus, ka par to vēl pāragri runāt, drīzāk «jāiet nodokļu izlīdzināšanas virzienā». Kas tik ļoti lobē šā ieņēmumu veida zema nodokļu sloga saglabāšanu?

– Grūti komentēt Ašeradena kunga izteikumu. Katrā ziņā pozitīvi, ka FM ir apņēmusies veikt nodokļu sistēmas auditu. Igaunija ir novērtēta kā valsts ar līdzsvarotiem, ļoti pareizi veidotiem nodokļiem, bet Latvija – ne tuvu tam! Atsevišķi, sasteigti risinājumi nereti izjauc kopējo sistēmas līdzsvaru, kā tas ir ar solidaritātes nodokli.

– Raugoties uz šīm nodokļu vētrām, sāk likties, ka drīzāk jāuzaicina kādi profesionāļi, lai izveido labu nodokļu sistēmu, jo neticas, ka politiķi to var izveidot tādu, kas atbilstu ekonomikas likumiem, nevis ikgadējām izdevumu pievilkšanas vajadzībām.

– FM vajadzētu būt tādiem profesionāļiem, kas spētu veikt šādu analīzi, ieklausoties arī EM. Mikrouzņēmuma nodoklis ir viens no piemēriem, kur mehāniski tiek rēķināti ieguvumi un zaudējumi, neanalizējot ietekmi uz uzņēmējdarbības vidi. Ja FM teic, ka mikrouzņēmuma nodokli nedrīkst izmantot strauji augošās, perspektīvās jomās, kā, piemēram, IT, tad ko lai mēs sakām? Negribam dot iespēju attīstīties jauniem uzņēmējiem perspektīvās jomās? Tā ir pilnīgi atšķirīga filozofija, kā ekonomikas un kā finanšu ministrs raugās uz nodokļu politiku.

– Piekrītat, ka solidaritātes nodoklis pēc būtības ir nevis sociālais nodoklis, jo no tā maksātājs neko nesaņem un tas aiziet pamatbudžetā, bet IIN, un šādi valsts apmāna pašvaldības, kurām būtu jāatstāj 80% no IIN?

– Uzskatu, ka solidaritātes nodoklis ir sasteigts progresivitātes risinājums, bet nedomāju, ka mērķis bija apmānīt pašvaldības. Redzēsim, kā tas praksē nostrādās, bet no atsevišķiem uzņēmumiem – gan vietējiem, gan ārvalstu investoriem – esmu dzirdējusi plānus par atalgojuma samazināšanu vai kvalificētā darbaspēka pārlikšanu uz citās valstīs esošām struktūrvienībām.

– Visi biedē ar to, kas notiks 2020. gadā, kad beigsies ES fondu naudas. Redzat, ka mūsu ekonomika varēs attīstīties līdzšinējā tempā?

– Jautājums izraisa pārdomas. Struktūrfondu piešprice ir ļoti nozīmīga, pērn tā veidoja 4% no IKP – tas ir milzīgs apjoms tautsaimniecībā, bet joprojām ļoti atpaliekam no Eiropas vidējā līmeņa. Mums IKP uz cilvēku joprojām ir tikai 60% no 28 dalībvalstu vidējā līmeņa – pat ar mūsu izaugsmes tempu 3%, gadā, kas ir vairāk nekā vidēji Eiropā, jāpaiet daudz gadiem, līdz sasniegsim vidējo Eiropas dzīves līmeni. Tāpēc uzrāviens ir vajadzīgs straujāks, jāfinansē vairāk tās lietas, kas uzlabo uzņēmēju konkurētspēju, bet pakāpeniski arī uzņēmēji jāradina pie domas, ka šī piešprice beigsies un būs jātiek galā saviem spēkiem.

– Kāpēc vispirms tika izsludināts konkurss uz Tūrisma attīstības valsts aģentūras (TAVA) vadītāja vietu, bet kandidāti izbrāķēti un tad nāca atklāsme par tās apvienošanu ar Latvijas investīciju un attīstības aģentūru (LIAA)?

– Pirmajās nedēļās, kad sāku strādāt ministrijā, TAVA vadītājs uzrakstīja atlūgumu un meklējām nākamo vadītāju. Vienlaikus lūdzu gan TAVA, gan ministrijas kolēģiem priekšlikumus TAVA darbības uzlabošanai, administratīvai stiprināšanai – redzējām, ka iepriekšējā gadā bija neveiksmīgs Rīgas kā kultūras galvaspilsētas iepirkums, tā finansējums tika pārcelts uz nākamo gadu, un arī nākamais iepirkums nebija pārāk veiksmīgs. Paralēli TAVA vadītāja konkursam notika TAVA darbības audits, kura rezultāti bija diezgan kritiski, un sapratu, ka esošajā veidojumā, pat ja tur būtu superdirektors, labu rezultātu nebūs, jo institūcija ir pārāk maza, no 16 darbiniekiem seši strādā administrācijā, un arī tad viņi nevar kvalitatīvi pavilkt administratīvo funkciju bloku.

– Vai, apvienojot abas institūcijas, cilvēku skaits, kas strādās ar tūrismu, palielināsies? Tūrisma nozarei ir bažas par to, ka tūrisms kļūs otršķirīgs, ka apvienošana tiek veikta bez analīzes par ieguvumiem.

– Kad šie 16 cilvēki strādās kā atsevišķs LIAA departaments un viņiem nebūs jānodarbojas ar grāmatvedības un juridiskiem jautājumiem, ko darīs centralizēti, tad visi 16 varēs nodarboties ar tūrisma politiku. TAVA līdz šim pietrūcis resursu reģionālā tūrisma atbalstīšanai, kas jāstiprina. Daudz efektīvāk varēs izmantot LIAA ārvalstu pārstāvniecības, kurām līdz šim nebija uzdevuma mērķtiecīgi strādāt ar tūrismu. Skandināvijas un Baltijas valstīs notiek centralizācija, tūrisma aģentūras iet kopā ar citām uzņēmēju atbalsta organizācijām. Lai tūrisma nozare nezaudētu autonomiju, plānots atsevišķs departaments, atsevišķs budžets, kas netiks samazināts, un pietiekami liela autonomija lēmumu pieņemšanā. Saprotu, ka bažas ir, bet nozares vairākums ir piekritis apvienošanai.

– Runas par TAVA apvienošanu ar LIAA bijušas jau vairākkārt, bet pat krīzes laikā tika paturētas atsevišķas aģentūras, tagad atnāk LIAA vadītāja sieva un institūcijas apvieno! Nesaskatāt tur interešu konfliktu?

– Ministriem, kas iepriekš vadīja EM, arī bija loģiska argumentācija resursu koncentrēšanai, bet nezinu, kādēļ viņi visu laiku ir klupuši, – iespējams, ir atsevišķu nozares spēlētāju ieinteresētība, jo atsevišķā organizācijā ir vieglāk menedžēt pasūtījumus. Tas man nav pieņemami. Ir jābūt caurspīdīgumam, nevis dažiem spēlētājiem jāregulē, kā tiek organizēti pasūtījumi.