Musulmaņu morālās stājas balstam prasa valsts atbalstu

Pieredzes un zināšanu trūkums vai pirmās radikalizācijas pazīmes – šādu vērtējumu par notiekošo Latvijas Islāma kultūras centrā dod Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Hosams Abu Meri. Savukārt centrs uzskata, ka, gatavojoties uzņemt patvēruma meklētājus, valstij vajadzētu vairāk ieklausīties musulmaņu vajadzībās un viņu potenciāli līdznestajās problēmās.

Komisijas deputāti uz Latvijas Islāma kultūras centru (LIKC) bija plānojuši doties jau iepriekš, taču laika trūkuma dēļ šī iecere nebija izdevusies. Tagad vizītes nepieciešamību aktualizējis gan sabiedrības prātus satraucošais migrācijas krīzes jautājums un LIKC preses sekretāra paustais Neatkarīgajai, ka pēc 50 gadiem Latvija būs islāma valsts, skaidroja komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis.

Libānā dzimušā deputāta H. Abu Meri neapmierinātību vizītes laikā izraisīja R. Klimoviča un LIKC priekšsēdētāja Jāņa Lūciņa vairākkārt paustais apgalvojums, ka Latvijā no oficiāli uzskaitītajiem 10 000 musulmaņu tikai niecīga daļa praktizē šo reliģiju, pārējie to esot atstājuši novārtā, piemirsuši.

Šādu tēzi islāmā pārgājušie latvieši pamatoja ar to, ka vidēji tikai 50–60 cilvēku regulāri apmeklējot LIKC telpās notiekošās lūgšanas, un tieši šāds paziņojums izraisīja H. Abu Meri dusmas. Jau izbraukuma sēdes laikā politiķis centās aizrādīt, ka šāds skaidrojums nav pieņemams ne islāma, ne kristīgajā tradīcijā, taču viņa centienus pārtrauca R. Klimovičs, kurš atgādināja, ka šis nav diskusiju klubiņš.

Tikai pēc sēdes H. Abu Meri varēja paskaidrot, ka par islāma sekotāju vai praktizētāju nedrīkst saukt tikai tos cilvēkus, kas rituālās lūgsnas raida dievam mošejā. «Šāda pretnostatīšana liecina par pirmajām radikalizācijas pazīmēm, jo cilvēkiem tiek pateikts – tu esi pareizs musulmanis tikai tad, ja pielūdz dievu mošejā,» dusmas valdīdams, teica kristīgais deputāts, kas audzis islāma valstī.

Paši LIKC pārstāvji gan vairākkārt uzsvēra, ka centrs cenšas distancēties ne tikai no politikas, bet arī no dažādām radikalizācijas pazīmēm. Piemēram, nesen LIKC saņēmis vēstuli no kāda latvieša, kas paudis simpātijas un atbalstu islāma idejām un jautājis, vai varētu gūt LIKC atbalstu, lai šīs idejas aizstāvētu ārzemēs, stāstīja R. Klimovičs, sīkākās detaļās par veidu, kādā interesents bijis gatavs aizstāvēt islāma idejas ārzemēs, neieslīgdams.

J. Lūciņš un R. Klimovičs arī skaidroja, ka islāms ir miera reliģija, kas pirms vairāk nekā 1500 gadiem palīdzējis iedibināt mieru starp arābu ciltīm. Neesot arī pamata uztraukties, ka Latvijā iebraukušie islāma sekotāji un praktizētāji vēlētos uzspiest savas tradīcijas.

Proti, saskaņā ar tradīciju islāma sekotāji vienmēr respektējot tās zemes likumus un tradīcijas, kurā tie ieradušies. Mītnes zemes likumi islāma sekotājiem esot tikpat saistoši kā vietējiem, taču savas mājas sienās tie var ievērot savas reliģijas diktētos noteikumus, piemēram, šariātu. Protams, cenšoties ievērot arī laicīgās varas izdotos likumus.

R. Klimovičs arī uzsvēra, ka Latvijai uzņemamie patvēruma meklētāji nebūs pieraduši pie Rietumu kultūras personību degradējošās ietekmes.

No šāda scenārija varot izvairīties, ja uzņemtajiem musulmaņiem tiktu garantēta iespēja praktizēt savu reliģiju, un tajā būtu nepieciešama valsts palīdzība. Kā piemēru LIKC runasvīrs piesauca Lietuvu, kurā valsts musulmaņiem savulaik uzbūvējusi mošeju.

Komisijas priekšsēdētājs I. Latkovskis sarunā ar Neatkarīgo gan apšaubīja iespēju, ka Latvija varētu atvēlēt līdzekļus šādiem mērķiem.