Par to, kas šķībs valdības budžeta projektā un nodokļu politikā, par to, kādus likumus vajadzētu pieņemt, lai nesabojātu uzņēmējdarbības vidi, tāpat arī par citām ar valsts maka pildīšanu un tērēšanu saistītām aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētāju Jāni Endziņu.
– Kā vērtējat valsts budžetu 2016. gadam?
– Negatīvi. Vairāku mīnusu dēļ. Ar šo budžetu nekas netiek darīts tajā virzienā, kas ir valstī apstiprināts kā galvenais attīstības virziens – tas ir ekonomikas izrāviens. Nacionālajā attīstības plānā tas ir definēts kā Latvijas vidēja termiņa virsmērķis. Te ir jautājumi: «Kā ekonomikas attīstību veicina solidaritātes nodoklis, kā to veicina likuma atcelšana par iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanu, kā ekonomikas izrāvienu veicina aizliegums veidot mikrouzņēmumus vairākās nozarēs?» Neviens no šiem pasākumiem nav vērsts uz tiem mērķiem, kurus valdība iepriekš bija sev izvirzījusi.
– Budžeta plānu vērtējot, jūs esat lietojis tādus apzīmējumus kā «katastrofāls». Vai tiešām katastrofa?
– Katastrofas nav. Katastrofāla ir pieeja. Attiecībā uz mikrouzņēmumu nodokli šī pieeja visu mazo biznesu lielā mērā iznīcina. Finanšu ministrijas pieeja ir neļaut veidot mikrouzņēmumus tādās nozarēs, kurām ir liels peļņas potenciāls – piemēram, programmēšana. Manuprāt, valstī ir pārāk maz tādu uzņēmumu, kas spēj būt produktīvi, kas spēj radīt pietiekami augstu pievienoto vērtību. Līdz ar to būtu loģiski, ja valsts stimulētu šādu uzņēmumu radīšanu. Nevar vienā dienā radīt Latvijas finieri, airBaltic vai tamlīdzīgus uzņēmumus. Tādi rodas pakāpeniski. Līdz ar to valstij būtu jāstimulē uzņēmumu radīšana. Taču Finanšu ministrijas nostāja ir: «Ja jūs gribat uzsākt biznesu tādā jomā, kurai ir perspektīva, tad nesāciet to!» Tā ir katastrofa.
Pārsvarā ir aizliegtas visas tās jomas, kurās iespējams gūt peļņu – 37 nozares, kurās nepiemēro mikrouzņēmuma nodokli. Tā ir fundamentāli neloģiska pieeja.
Vēl viens Finanšu ministrijas arguments, kāpēc jānosaka garš nozaru saraksts, kurās nedrīkst darboties mikrouzņēmums, ir tas, ka tiek kropļota konkurence. Arguments it kā būtu vietā. Tad jāpārbauda, cik uzņēmumu attiecīgā nozarē strādā standartrežīmā, cik – kā mikrouzņēmumi. Cik apgroza vieni, cik otri? Jāpavaicā nozaru asociācijām – vai tā attiecīgā nozarē ir problēma vai nav.
Ko mēs redzam? Ir, piemēram, iekļauta mikrouzņēmuma nodoklim neatbilstīgo nozaru sarakstā tāda nozare kā tabakas izstrādājumu ražošana. Visā Latvijā ir atrodams tikai viens tāds mikrouzņēmums, kas ierakstījis savos dokumentos tabakas izstrādājumu ražošanu. Visticamāk, ka ierakstījis to kļūdas pēc. Kas ir galvā tiem ierēdņiem, kas uzskata, ka tagad šis mikrouzņēmums izkonkurēs British Tobacco vai Philip Morris? Tas ir absurds. Vai arī «ieguves rūpniecība». Viens vai divi uzņēmēji ierakstījuši, ka grasās nodarboties ar ieguves rūpniecību, un uzreiz sarakstā iekļauta ieguves rūpniecība. Ar kādu tādu ieguves rūpniecību, kas var izkropļot konkurenci, var nodarboties mazais uzņēmējs? No 37 uzskaitītajām nozarēm tikai trijās atbildēja, ka, jā, mums tā ir problēma. Tātad Finanšu ministrija vienkārši blefo par konkurences kropļošanu. Konkurences politikas jautājumi nav Finanšu ministrijas, bet Ekonomikas ministrijas kompetencē. Ekonomikas ministrija ir teikusi, ka nevajag tik lielu sarakstu.
– Liela daļa sabiedrības, dzirdot, ka tādi turīgi amatvīri kā SIA Lattelecom valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis kritizē solidaritātes nodokļa ieviešanu, spriež, ka bagātie, kas saņem vairāk nekā 4000 eiro mēnesī, nevēlas dalīties ar trūcīgo tautu. Kas slikts solidaritātes nodoklī?
– Droši vien, ja uz ielas aptaujātu simt cilvēku, lielākā daļa piekristu, ka tiem, kam alga 4000 eiro, vajag paņemt kaut ko nost.
Taču viena no Latvijas lielākajām problēmām ir tāda, ka ir ļoti maz uzņēmumu, kas spēj maksāt un ekonomiski pamatot lielas algas. Pēc Ekonomikas ministrijas aprēķiniem, tikai kādi četri līdz pieci tūkstoši cilvēku saņem lielas algas – virs 4000 eiro. Tā ir viena no problēmām. Ja raugāmies uz situāciju ēnu ekonomikas kontekstā vai emigrācijas kontekstā, tad liela daļa cilvēku brauc projām nevis tāpēc, ka Latvijā būtu slikta gaisa kvalitāte vai veloceliņu par maz, vai kultūras pasākumu par maz, bet ekonomisku apsvērumu dēļ – šeit viņi nevar atrast tādu darbu, kurā saņemt pienācīgu algu. Tas nozīmē, ka valstij, lai apturētu emigrāciju, vajadzētu domāt, kā radīt Latvijā tādus apstākļus, lai top vairāk uzņēmumu, kas spējīgi maksāt lielākas algas. Bet paskatīsimies, kā tas izskatās solidaritātes nodokļa kontekstā. Valdība pasaka: «Ja jūs spējat maksāt lielākas algas, tad jums būs nodoklis.» Tas nav pareizi no stratēģijas viedokļa.
Noteikti nebūs arī cerēto 40 miljonu ienākuma budžetam no šā nodokļa iekasēšanas. Daļa no šo algu saņēmējiem ir valsts vai pašvaldību darbā, līdz ar to nauda tiks pārlikta no vienas kabatas otrā. Daļa biznesa meklēs iespējas, kā nodokļa maksāšanu apiet, un veidos savus intelektuālos centrus ārpus Latvijas. Starptautiskajām kompānijām te nav nekādu problēmu, jo nav būtiski, kurā valstī sēž valde. Ir simt un viens veids, kā to apiet. Ja pašreizējā nodokļu un biznesa vide bija tāda, kā bija, tad turpmāk, redzot jaunos lēmumus, aizvien mazāk būs uzņēmumu, kas par savu mītnes zemi izvēlēsies Latviju. Jo biznesa vide ir nepievilcīgāka, jo mazāk aktīvu uzņēmēju.
Tajās valstīs, kur ir pievilcīga biznesa vide, ir arī augsts dzīves līmenis. Un otrādi. Tā ir likumsakarība. Piemēram, Singapūrā ir izcila biznesa vide un augsts dzīves līmenis. Bet Latvijā, jo vairāk padara biznesa vidi neprognozējamu un nepievilcīgu, jo vairāk jācīnās ar sekām.
Vienotības paceltais lozungs «Atņemsim bagātajiem un izlietosim naudu kaut kur savādāk» ir nejēdzīgs. Netiek jau tā nauda izmantota nabagajiem.
Tas var beigties ar to, ka uzņēmumos izdomās, kā kompensēt nodokli un samaksāt augstas kvalifikācijas darbiniekiem tiem pienākošos algu, bet taupības nolūkos tiks atlaisti mazo algu saņēmēji.
Vēl slikti ir tas, ka šis solidaritātes nodoklis ir neprognozēts solis, par to vēl nesen nebija runas.
– Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera grasās pieprasīt finanšu ministra Jāņa Reira demisiju. Kāpēc Reiru vajag noņemt no amata?
– Mēs esam ļoti neapmierināti ar to dialoga kvalitāti, kāda veidojas ar Finanšu ministriju. Parādās pēdējā brīdī dažādas pārgudras idejas, diskusijas par tām tikpat kā nav bijušas. Lai nebūtu šādas situācijas, bijām vienojušies ar vadošiem politiķiem un ierēdņiem, ka pie Finanšu ministrijas ir izveidota nodokļu politikas padome, kurā, lai nav nekādu pārsteigumu, diskutējam, vienojamies un virzām priekšlikumus. Bet ministrija rīkojas tā, ka padomē jautājums netiek apspriests, tas ir nodokļu likumu paketē iekšā, budžetā iekšā un uz priekšu, uz pieņemšanu valdībā un Saeimā. Labi vismaz, ka mēs varam iebilst valdības sēdēs. Taču tur jau visi lēmumi koalīcijas padomē ir pieņemti. Tas nav kvalitatīvs dialogs. Ja tas tā turpināsies, tad būs mūsu lēmums pieprasīt ministra demisiju. Mums būs jāuzrunā parlamenta frakcijas, deputāti, kas var ierosināt balsojumu. Ja tas tā būs, tad tas būs pirmais gadījums, kad esam izšķīrušies par šādu soli, jo līdz šim ar ministriju visu laiku esam bijuši konstruktīvā sadarbības formātā. Vienmēr ir bijis tā, ka kāda daļa lēmumu mūs apmierina, daļa neapmierina, par kaut ko panākam vienošanos, taču, ja ir tā, ka saruna vispār nenotiek, tad nekas cits neatliek kā prasīt finanšu ministra demisiju.
Protams, mēs apzināmies, ka, ja koalīcija uzticas savam finanšu ministram, tad viņš paliks savā vietā, bet tam vajadzētu būt pietiekami nopietnam signālam. Ja ministrs, premjere, valdība nespēj nodrošināt normālu dialogu ar organizāciju, kas pārstāv teju vai trīs valsts budžetus apgrozījuma ziņā, tad tas ir pretrunā ar vispārpieņemtām Eiropas tradīcijām. Ar biznesu ir jārunā.
– Ir dzirdēts, ka jūsu vadītajai organizācijai ir savi ieteikumi budžeta un nodokļu politikā. Pirmais, ko jūs esat bieži minējis savās intervijās, ir «reversais PVN», otrs – «nerezidentu nodoklis». Kas domāts ar šīm idejām?
– Neesam ieraduši tikai kritizēt un teikt, ka viss slikti, bet arī iesakām, kas jādara. Ierosinām atteikties no solidaritātes nodokļa un tā vietā lēnā garā, kā citas valstis to ir darījušas, aiziet uz progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli. Mēs nesakām, ka progresivitāte nav vajadzīga. To var darīt – pakāpeniski pāriet uz tādu nodokli, ka tas, kam lielāks atalgojums, attiecīgi maksā lielāku nodokli. Tas ir izsvērti jāizdiskutē.
Finanšu ministrija ir iecerējusi ar solidaritātes nodokli iegūt 40 miljonus. Mēs esam izstrādājuši alternatīvu priekšlikumu, kā iegūt arī apmēram 40 miljonus. Priekšlikuma ideja ir ieviest reverso PVN kā maksāšanas kārtību elektrotehnikas tirdzniecības, mobilo tālruņu, datoru tirdzniecības jomās. Ieviešot reverso maksāšanas kārtību, vairs nebūs iespēju izkrāpt PVN. Tā būs apkarota ne tikai pelēkā, bet arī melnā ekonomika.
Noziedzīgi cilvēki pamanās ne tikai nemaksāt nodokli, bet vēl no valsts iekasēt nodokli, izmantojot krāpnieciskas shēmas, dibinot fiktīvus uzņēmumus, veicot fiktīvus darījumus, kur nekāda preču kustība nenotiek, bet viss notiek ar dokumentiem un pēc tam valstij tiek prasīts atmaksāt PVN. Latvija ir to ES valstu vidū, kur visvairāk tiek izkrāpts PVN. Tajās jomās, kurās mēs piedāvājam ieviest reverso PVN kārtību, to var izdarīt, pat neprasot kādu atļauju no Eiropas Komisijas. To var izdarīt jau nākamā gada budžeta ietvaros. To nupat izdarīja Polija, un tur ir daudz lielāks tirgus apjoms. Krāpnieki Polijā vairs nevarēs darboties, līdz ar to rodas jautājums, kur viņi darbosies turpmāk? Vai tikai viena no tādām vietām nebūs Latvija?
Reversā PVN kārtība savulaik ir jau ieviesta būvmateriālu un kokrūpniecības jomās, un tur tā ir labi nostrādājusi. Ir vēl virkne jomu, kurās, pēc mūsu domām, to vajadzētu ieviest, bet tur process sarežģītāks, jo vajadzēs saskaņot ar Eiropas Komisiju. Vajadzētu, lai Finanšu ministrija jau sāk strādāt pie jautājuma – varam vai nevaram vēl kādās jomās ieviest reverso PVN maksāšanu. Vajadzētu pagūt uzrunāt Eiropas Komisiju, lai 2017. gadā varam baudīt augļus.
– Un nerezidentu nodoklis?
– Ideja ir tāda, ka Latvijā ir ļoti spēcīgs finanšu sektors, kurš ir daudz strādājis un strādā ar nerezidentiem. Nerezidenti ir izmantojuši Latvijas komercbanku sistēmu, bet Latvijai nekāda lielā labuma no tā nav. Mūsu piedāvājuma būtība ir tāda, ka tiem uzņēmumiem, kas Latvijā neveiks uzņēmējdarbību, bet kuri būs reģistrējuši uzņēmumu šeit, varēs piemērot samazinātu uzņēmuma ienākuma nodokli 2% apmērā. Kopā ar mūsu spēcīgo finanšu instrumentu komplektu Latvija tiem varētu būt ļoti pievilcīga zeme, lai nemaksātu visur kur citur, bet «piezemētos» Latvijā. Pašlaik tur varētu būt runa par apmēram 45 tūkstošiem uzņēmumu vairāku gadu laikā, kuri savu peļņu uzrādītu Latvijā un no tās nomaksātu 2%. Pieticīgi aprēķini rāda, ka Latvija triju gadu laikā varētu iegūt 260 miljonus, kas ir liela nauda. Protams, tur arī ir darbs jāieliek, saskaņojot šādu soli ar Eiropas Komisiju, bet ir vērsts pacensties un ir izredzes šādu nodokļa režīmu panākt.
Taču pašlaik Finanšu ministrija meklē primitīvus risinājumus – valstij vajag naudu, un tāpēc paceļami nodokļi.
– Ko vajadzētu darīt ar termiņuzturēšanās atļauju došanu?
– Nevēlos komentēt politisko retoriku šajā sakarā, bet ir skaidrs, ka likmes paaugstināšana ir negatīvi ietekmējusi būvniecības sektoru. Bet šā sektora efekts uz pārējo tautsaimniecību ir ievērojams. Būvniecība jau ir būtiski iedragāta. Šā gada kopproduktā Latvijas izaugsme pagaidām balstās uz būvniecības tempa pieaugumu, bet nākamajā gadā makroekonomiskajos skaitļos jau visdrīzāk būs kritums.
– Latvijai šā vai tā būs jārisina dilemma: vai nu mums ir zems dzīves līmenis un neviens imigrants vai bēglis nerausies uz Latviju, vai arī – mums pieaug dzīves līmenis un attiecīgi aizvien vairāk dažādu zemju, dažādu rasu viesstrādnieku, imigrantu un bēgļu. Vai tad tā nav?
– Man gribētos, lai dzīves līmenis aug. Pašlaik Latvijā labklājības līmenis ir apmēram 65% no ES vidējā līmeņa. Tas ir ar savām pozitīvām un negatīvām iezīmēm. Tāpēc no Latvijas brauc projām un tāpēc nebrauc pie mums.
– Ja Latvijā radīsies kāda nopietna ražošana, tad vajadzēs darba rokas. Vai Latvijā tās ir? Droši vien būs uzņēmēji, kas gribēs tās ievest no citām zemēm.
– Ar darba rokām problēmas ir arī jau tagad – trūkst datorspeciālistu, tālbraucēju šoferu un vēl visādu jomu speciālistu.
– Bet atbrauks vairāk nekā 700 bēgļu...
– Ar bēgļiem ir daudz praktisku problēmu, un pagaidām nevar saprast, kā tās tiks risinātas. Redzēs, kāda vecuma viņi būs, kādas valodas viņi zinās. Ja atbrauks bēglis, kas zina angliski un ir programmētājs, tad lieliski – viņam varēs piedāvāt darbu. Bet, ja cilvēks nezina nekādu Latvijā saprotamu valodu un viņam nav tādu prasmju, kuras var šeit izmantot, tad būs grūti.