Pagājušajā nedēļā plašsaziņas līdzekļi ziņoja, ka valsts akciju sabiedrības Latvijas dzelzceļš bijušo valdes priekšsēdētāju Uģi Magoni atbrīvos pret rekordlielu drošības naudu – 400 000 eiro, vakar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa saņēmusi dokumentus, kas apliecina, ka iemaksāta 400 000 eiro lielā drošības nauda un U. Magoni atbrīvoja no Rīgas Centrālcietuma.
Vēl pirms tam publiski piesaukta vēl kāda, pēc plašsaziņas līdzekļu pārstāvju domām, rekordaugsta drošības naudas summa - miljons eiro, par kādu procesa virzītājs (KNAB izmeklētājs) bija gatavs U. Magoni atbrīvot no apcietinājuma.
Tomēr patiesībā vislielāko drošības naudu procesa virzītājs 2006. gadā prasīja no Ventspils mēra Aivara Lemberga - vienu miljonu latu jeb apmēram 1,43 miljonus eiro. Šo prokurora prasīto drošības naudas apmēru tiesa gan nekad neapstiprināja.
Prasa miljonu
2006. gada 20. jūlijā, 9. Saeimas vēlēšanu kampaņas paša karstumā Ģenerālprokuratūras prokurors Andis Mežsarga cēla apsūdzību A. Lembergam tā sauktajā Aivara parka lietā. Šo nosaukumu krimināllieta ieguva gluži neticamo apsūdzības rakstā salaisto faktoloģisko un gramatisko kļūdu dēļ, tai skaitā apsūdzot noziegumu izdarīšanā arī kādu «Aivaru parku».
A. Mežsargs piemēroja A. Lembergam ar brīvības atņemšanu nesaistītu drošības līdzekli - 1 miljona latu drošības naudu - un aizliegumu izbraukt no valsts kā papildu drošības līdzekli.
26. jūlijā A. Lembergs piemērotās drošības naudas apmēru pārsūdzēja Rīgas pilsētas Centra rajona tiesai. Izmeklēšanas tiesnese Ineta Ozola, izvērtējot A. Lemberga iesniegumā minētos argumentus un iepazīstoties ar drošības līdzekļa pamatojumu, pieņēma lēmumu - uzlikt par pienākumu prokuroram grozīt drošības līdzekļa summas apmēru.
A. Mežsargs 1. augustā pieņēma lēmumu samazināt drošības naudu līdz 891 248 latiem. Jau pēc dažām dienām A. Lembergs šo prokurora lēmumu atkal pārsūdzēja Rīgas pilsētas Centra rajona tiesai. Tiesnesis Māris Vīgants, izvērtējis A. Lemberga sūdzībā minētos argumentus un drošības līdzekļa pamatojumu, 14. augustā nolēma, ka procesa virzītājam prokuroram A. Mežsargam triju darba dienu laikā jāmaina drošības līdzekļa - drošības naudas - «nosacījumi par samaksas termiņu, drošības naudas apmēru un apmēra noteikšanas pamatojumu».
Pats atsakās
17. augustā A. Mežsargs nolēma vēlreiz samazināt noteikto drošības naudas apmēru līdz 800 000 latu (apmēram 1,2 miljoniem eiro). Tāpat kā iepriekš A. Lembergs atkal vērsās ar sūdzību Rīgas Centra rajona tiesā, lūdzot samazināt piemērotās drošības naudas apmēru. 28. augustā Rīgas Centra rajona tiesas izmeklēšanas tiesnese Dzintra Balta nolēma uzlikt par pienākumu procesa virzītājam «triju darba dienu laikā grozīt piemērotā drošības līdzekļa - drošības naudas noteikšanas pamatojumu un drošības naudas apmēru».
Cīņa par drošības naudas apmēru pēkšņi beidzās 31. augustā, kad A. Mežsargs pieņēma lēmumu atcelt piemēroto drošības līdzekli - drošības naudu, atstājot spēkā tikai aizliegumu izbraukt no valsts.
Kas tad tāds tobrīd pēkšņi bija noticis? Vienīgais publiski zināmais fakts - 30. augustā Neatkarīgā publicēja faktiski sensacionālu informāciju, ka A. Mežsargs dienu pirms apsūdzības uzrādīšanas t.s. Aivara parka lietā bija ticies restorānā Rīdzene ar kriminālprocesā ieinteresētajiem Ventspils miljonāriem Olafu Berķi un Oļegu Stepanovu, kas varēja būt viens no skaidrojumiem gan A. Mežsarga steigai apsūdzības uzrādīšanā, gan gluži neticamajām kļūdām apsūdzības rakstā.
Prokurors vaino tiesnešus
Krimināllietas materiālos ir arī A. Mežsarga 25. septembrī ģenerālprokuroram Jānim Maizītim adresētais rakstiskais skaidrojums, kāpēc viņš zaudējis cīņu par drošības naudu, beigās no tās atsakoties vispār. Šāda skaidrojuma iesniegšana nepārprotami liecina, ka kaut kādās aprindās ir pausta neizpratne par prokurora rīcību.
Pēc A. Mežsarga domām, vainojamas nav viņa pieļautās kļūdas apsūdzības tekstā un drošības līdzekļa pamatojumā, bet gan Rīgas Centra rajona izmeklēšanas tiesneši. A. Mežsargs vēstulē savam priekšniekam skaidrojis (saglabāta prokurora pareizrakstība): «Izmeklēšanas tiesneši, izskatot sūdzības par drošības līdzekļa drošības naudas apmēru šajā kriminālprocesā, pārkāpuši savas kriminālprocesuālās pilnvaras, lemjot par procesa virzītāja lēmumu tādā daļā, kura pamatotības izvērtējums nav izmeklēšanas tiesnešu kompetencē.»
Tāpat A. Mežsargs par vainīgu atradis «Kriminālprocesa likuma normu nepilnību, kas izpaudusies nevienlīdzīgā procesuālo tiesību un pienākumu realizācijas nodrošināšanā». A. Mežsargs aicinājis vērtēt «izmeklēšanas tiesnešu profesionalitāti, izlemjot apsūdzētā A. Lemberga sūdzības». Publiski nav zināms, vai šāda vērtēšana tiešām ir notikusi, bet jau pusgadu vēlāk izmeklēšanas tiesneši vairs nelika šķēršļus procesa virzītāja iecerēm.