Rundāles pils, lai cik savādi neizklausītos, ir izcils objekts, kam piemīt ļoti spēcīgs mūsdienīgas kultūras starojums. Jo katram latvietim, kurš laika gaitā vērojis pārmaiņas pilī, šķiet skaidrs, ka tajā ieguldītais mērķtiecīgais, perfektais darbs, tās ļaužu attieksme ir vērtība pati par sevi. Vairāk nekā piecdesmit gadu (kopš 1964.) šo darbu darījis mākslas zinātnieks un vēsturnieks, gleznotājs, Rundāles pils muzeja direktors (kopš 1976.) Imants Lancmanis, kurš nu paziņojis, ka 2018. gada 31. decembrī grasās to pamest. Neatkarīgā sarunājas ar Lancmaņa kungu par pili un kultūru.
– Pēc jūsu vēsts par gatavošanos 2018. gada izskaņā beigt oficiālās attiecības ar Rundāles pili izlasīju komentāru: «Lancmanis ir pelnījis atpūsties.» Savādi, vai tad jūs gatavojaties atpūsties?
– Nepavisam nē. Es tagad gribu ārkārtīgi sakoncentrēties vienam darbam, lai pēc tam mestos citā. Pastāvot muzeja ietvaros, es nepabeigšu pat to, kas ar muzeju saistīts man pašam. Ir vairāki mūsu izstāžu katalogi, ir vairākas grāmatas, ko es gribu uzrakstīt… Un gleznas uzgleznot ...
Otrkārt, es gribu redzēt muzeju attīstāmies. Jā, muzeju kā parādību, kā eksponējamu vienību, ar visu, kas tur ir iekšā, kas ir telpās… var teikt, ka tas ir nevainojami izdarīts darbs. Bet – tā ir vizuālā puse. Otra puse ir tā, ka es gribu trīs gadus, lai atjauninātu šo iestādi. Mūsu muzejā vecā gvarde ir ļoti laba. Bet – viņa nebūs bezgalīgi. Maiņai jāpastāv noteiktā procesā, tai jānotiek racionāli, pakāpeniski.
Nedomāju, ka jaunā paaudze būs tik ideāla, lai varētu visās lietās nevainojami aizvietot veco gvardi. Šis process notiek jau gadus trīs. Veiksmīgi. Un – es mazāk redzu jaunos kā apkalpojošos, vairāk kā labi funkcionējošus veidojošos spēkus.
Mūsu muzejā nav viegli. Mēs neesam tikai muzejs tādā nozīmē, ka tas papildina savas krātuves, taisa ekspozīcijas un nodarbojas ar zinātni. Mēs, pirmkārt, lielā mērā esam tūrisma objekts. Pusi no mūsu budžeta nodrošina apmeklētāji. Otra lieta ir tā, ka mums muzejs kā objekts lielā mērā jāuztur pašiem. Mēs esam remonta organizācija, esam dārzu un parku trests, rūpējamies par 14 369 kvadrātmetriem telpu un 73 hektāriem zemes. Par rožu dārzu un visu pārējo. Tas nozīmē, ka mums jābūt ļoti spēcīgai vienībai, kas var to izdarīt.
– Tam pārējam tagad taču var piesaukt profesionāļus.
– Mēs esam uzturējuši savu sistēmu. Sākot ar pili, eksponātu restaurāciju, apmetuma remontu un logu mazgāšanu, beidzot ar sabiedriskajām attiecībām. Mums ir viss, kas vajadzīgs. Es nevaru iedomāties, kā tagad modē, ka jāaicina profesionālās firmas. Tās ir dārgas un ne vienmēr izprot mūsu specifiku.
Turklāt – iepirkumu sistēma ir labi domāta katastrofa. Piemēram. Mūsu apmeklētāji tajās zilajās čībās līdz galam neaiziet. Jo Elektroniskajā iepirkumu sistēmā (EIS) uzvarēja, protams, lētākā firma, kura ietaupīja uz plastmasas rēķina. Bahilas noplīst jau pusceļā. Roku susināmos dvieļus nav iespējams izvilkt ārā no aparāta. Jo tur arī uzvarēja firma, kura taisa tik plānu papīru, ka tas saplīst jau aparātā. Minētais gan attiecas uz centralizēto Elektronisko iepirkumu sistēmu, taču arī visi pārējie iepirkumi kļūst par smagu slogu. Divi cilvēki strādā tikai pie papīru aprites. Īpaši, kopš katram pretendentam, kas nav uzvarējis, jāsniedz paskaidrojums un jācīnās ar sūdzībām vai pat tiesvedību.
Otrkārt, pieņēmums, ka iepirkumu uzraudzības sistēma atstums blēžus, ir aplams. Blēži apiet šo sistēmu. Firmas sadala iepirkumus savā starpā, iepriekš sarunā, kurš kurā reizē vinnēs. Paļaujoties spiedienam iepirkumu sistēmā, divas reizes paši dabūjām pabeigt darbu. Vienā reizē firma izputēja un nepabeidza darāmo. Otrā reizē apmetums pēc diviem gadiem nokrita, un mēs paši par savu naudu uztaisījām to no jauna. Tie nav tikai gadījumi no dzīves. Tie visi ir simboli. Lietišķi simboli.
– Tie ir tie paši «simboli», kas uzkrita uz galvas cilvēkiem veikalā Maxima.
– Maxima, manuprāt, simbolizē ko citu. Tur parādās mūsdienu sabiedrības profesionālisma izpratnes nobrukums. Un vēl tur izpaužas sekas, ko rada pienākuma un atbildības sadalīšana. Nodalot atbildību un profesionālo varēšanu, viss ir nonācis līdz tam, ka zūd gan atbildība, gan arī radoša pieeja. Maxima pretpolā stāv vienpatis Rastrelli. Tagad arhitekts uzzīmē ideju, kāda tā māja būs, tālāk nāk projektētāji, tehniķi, uzraugi,… Atbildība tiek sadalīta. Rezultāts ir traģisks, bet vienlaikus – simbolisks.
– Jūs Rundālē, lai kādi būtu ārējie apstākļi, esat pratuši virzīties uz rezultātu. Vai Rundāle režīmiem, birokrātijai bijusi prioritāte?
– Esmu teicis: Rundāles pils muzejs varētu piedalīties konkursā par pasaulē vislētāk restaurēto objektu. Kopš 1992. gada valsts pārtrauca restaurācijas finansēšanu. Nauda bija jāpiesaista mums pašiem. Pašu nopelnītā nauda tērēta galvenokārt remontiem un restaurācijai, bet bez sponsoru, vispirms – Teterevu fonda, palīdzības darbi vēl būtu turpinājušies ilgus gadus.
Latvieši ar savu lielo centību kultivē birokrātijas «priesteriskumu». Un birokrāti pilda šo rituālu, kurā iesaistījušies. Atskaitēs mums arvien grūtāk iekļaut to, ko esam izdarījuši. Jo viņiem ir svarīgi konstatēt, vai nauda izlietota formāli pareizi, nevis – vai esam maksimāli virzījušies uz rezultātu. Es redzu šo neatbilstību starp to, kā varētu pareizi, labi, ātri un efektīvi strādāt, un to norādījumu krustu, kas kavē to paveikt.
– Jūs uzsverat, ka jaunajai komandai Rundālē jāspēj turēties pretī «laikmeta vilinājumiem» un nav jāielaižas «ārējos trikos». Tātad jums tomēr ir zināmas bažas. Kāpēc? Man Rundāle liekas veidota tik pārdomāti, ka «triki» uzreiz šķitīs nedabiski, nepiemēroti…
– Mūsu muzeja specifika ir ļoti, ļoti īpaša. Pirmkārt – ir pils. Pils kā vieta, kurā apkopots ļoti daudz no Latvijas senās mākslas. Pirms piecdesmit gadiem mēs sākām darboties kā šīs mākslas izpētes un savākšanas centrs. Mums ir no muižām, baznīcām, no kolekcijām ienācis materiāls. Mākslas zinātnieki te var nodarboties ar savām tēmām.
Otrs jautājums par pili kā tūrisma objektu. Pastāv uzskats, ka pilī pilnā apjomā jābūt atrakcijām, kas pievelk apmeklētājus. Sevišķi ārzemēs pilis un muzeji grib pierādīt, ka soļo līdzi laikam, un pieļauj galēji neatbilstošas lietas un darbības. Tiktāl, ka šokē pat mūsdienu izklaidīgo cilvēku. Es uzskatu, ka mums jāturpina rādīt pils pēc iespējas dabiskākā vidē.
Mana principiālā nostāja ir tāda, ka mūsu pilij ir sava noteikta stilistika, savs noteikts tēls, ko mēs vēlamies saglabāt. Es gribētu 2018. gadā nodot muzeju tālāk ne tikai ar pilnīgi visu, kas pilī ir, bet arī ar tās stilu. Ar to viņas pasnieguma veidu, ar to, varētu teikt – konservatīvo, bet precīzāk – pilnīgi atbilstošo anturāžu. Nedomāju, ka mums vajadzētu cilvēkiem piedāvāt, lai viņi pilī jūtas kā mājās. Es gribu, lai viņi jūtas pilī kā pilī. Jā, varētu teikt: Lancmanis grib Rundāli iekonservēt. Bet – tur jau tā lieta. Tā ir mūsu īpašā vērtība.
– Esmu ne reizi vien redzējis Rundāles pili piecdesmito sešdesmito gadu mijā (gāju skolā Mazrundālē) un esmu redzējis tagad. Manā uztverē pils veidota tik mērķtiecīgi un konsekventi, ka Rundāles gadījumā es varētu piekrist Andrē Malro, ka «muzejs sniedz visaugstāko ideju par cilvēku». Citviet es to nepieņemu.
– Rundāle, manuprāt, fascinē tieši ar to, ka ir it kā izkāpināta, it kā izslēgta no vides, no sadzīves… Mēs muzeju taisījām kā pili, radījām vidi, kur cilvēks nonāk citā laikā, citā vietā un telpā. Lai viņš te varētu mazliet atkāpties no savas izklaidības, no savas paviršības… Lai uztvertu pili kā tēlu sistēmu. Trijos gados es to vēlos novest līdz konsekvencei.
– Pēdējos pārdesmit gados ne viena vien pils, muiža Latvijā savesta šādā vai tādā kārtībā. Mēs dziedam Svēts mantojums. Un tomēr man nereti liekas, ka mēs uzvedamies kā sava kultūras mantojuma rantjē. Kā izmantotāji, neliekot tam klāt savu pievienoto vērtību.
– Saistībā ar šo seno, turklāt it kā svešo kultūras mantojumu jums taisnība. Un, ja mantojums, ikviens mantojums netiek pārņemts iekšēji, tad to nodzīvo un izmet.
– Filozofs Igors Šuvajevs izteica pieņēmumu, ka pašiem savas stājas, pašapziņas labad mums varbūt būtu vērts aizmirst teorijas un jēdzienus, kas pastāvēja XIX gadsimtā. Jo, lai arī esam pie tiem pieraduši, reālijas ir citas.
– Es absolūti nesaprotu viņa uzstādījumu. Ja pakļaujamies tam, kas ir apkārt, ja pakļaujamies masu kultūrai, ja pakļaujamies vienaldzībai, tad zināmā mērā pakļaujamies arī jūtu pasaules notrulināšanai. Bet XIX gadsimta uzstādījumi un reālijas kultivēja garīgo pasauli, bagātināja to ar zināšanām. Es uzskatu, ka XIX gadsimta bagātinātā un jūtīgā cilvēka tēlu var piedāvāt šodienas cilvēkam kā izaicinājumu. Es uztveru XIX gadsimtu ar visu tā pretrunīgo iekšējo un ārējo satvaru kā zaudētu pasauli. Iepriekšējo gadsimtu garīgās bagātības mums šodien pietrūkst.
XIX gadsimta otrajā pusē sākās industriālā revolūcija. Uzbūvēja jaunu Eiropu. Rīga no Vecrīgas pārtapa Eiropas pilsētā. Kas tik nav sabūvēts tolaik Ārrīgā. Kādā izcilā kvalitātē! Ko pēdējie divdesmit gadi var likt pretī?
– Bet reālijas tiešām ir citas. Tās nosaka citādas izpausmes. Arī kultūrā.
– Jā – pastāv pilnīgi citas kategorijas. Dažādas pasaules. Mūsu bibliotēkā skapī stāv septiņdesmit sējumu Voltēra Kopoto rakstu. Es nesaku, ka daudzums nosaka kvalitāti, bet kam mūsdienās var iznākt septiņdesmit sējumu? No simfonijas iznāk dziesmiņa, no katedrāles – biroju māja. Arī ļoti labi, taču… cits apjoms, cita sarežģītības pakāpe un pieliktā garīgā intensitāte. Kāpēc man mūsdienu māksla, sevišķi tēlotāja māksla, bieži izraisa lielu skepsi? Tāpēc, ka tai aizmugurē nav garīgās pasaules. Es redzu, kas tur ielikts. Mani nevar apmānīt. Tur nav radošā sprieguma. Tikai arvien straujāka ripošana pa pieskari. Ne kāds radīs septiņdesmit sējumu, ne kāds pavadīs mūžu kā gleznotājs mansardā, lai radītu šedevrus. Tā mūsdienās neviens nedara.
– Tad – kas patlaban nosaka Latvijas kultūras mugurkaulu? Cik tas stiprs?
– Es uzskatu, vienmēr esmu uzskatījis – un tā nav kaut kāda liekulība vai populisms –, ka Latvijā kultūra vienmēr bijusi laba. Kāpēc es kritizēju latviešu moderno tēlotāju mākslu mazāk nekā franču vai angļu. Jo pie vienojošām iespējām es redzu Latvijā vairāk talanta, vairāk darba un vairāk iekšējās atdeves. Nekā ārzemēs. Tur man nepatīk paviršība, pavieglums, spekulēšana uz publikas pievilināšanu.
– Bet – jūs pats esat teicis, ka objekti nemaina cilvēkus. Es no tā demagoģiski secinu, ka kultūras centieni nespēj mainīt, teiksim, valsts, sabiedrības stāvokli. Cik spēcīga ir Latvijas intelektuālā elite? Vai tā apzinās sevi kā sociuma, nācijas, politikas konstruētāja?
– Domāju, ka viņa to neapzinās. Vadošā virsbūve iet savu ceļu. Kultūras cilvēki tagad ir katrs savā lauciņā. Savā lauciņā viņi ir labi. Kā teicu – labāki nekā caurmērā Eiropā. Bet – tas ir mazs mierinājums tajā nozīmē, ka tu ar to nespēj iespaidot lielo virzību, kas tagad piemīt valstij kā tādai.
Runāt par nāciju, par tautu ir ļoti grūti. Tā ir vēl viena no mūsdienu traģēdijām. Tikko dzirdu, ka runā «tauta» (un vēl ar patētiku), tad skaidrs, ka tas politiķis runā par vienu vēlētāju kopumu, ko viņš tajā brīdī nodēvē par tautu, cerot noskaņot to sev par labu. Tauta, nācija nav cilvēku summa. Zināmā mērā tauta ir ideāls. Zināmā mērā tā pastāv kā garīga enerģija. Dziesmu svētkos esmu it kā citā zemē un skatos uz to ar sajūsmu un aizkustinājumu. Tajā brīdī šī garīgā enerģija apliecina – jā, Latvija pastāv, latvieši pastāv, latvietības ideja pastāv… Pastāv liela garīguma potence. Bet ikdienā ir daudzi ārēji faktori, kuri uztur virspusē paviršību. To vairāk pamana. Taču iekšējais kodols, man liekas, vēl ir vesels.
– Bet uz āru – fragmentārs. Varbūt tāpēc, ka (citēju jūs) mūsu izglītība vairāk orientēta uz karjeru, nevis pašcieņu? Man tas nozīmē izglītības dehumanizāciju. Proti – vai mūsu izglītības sistēma ir orientēta uz kultūras radīšanu?
– Noteikti nē. Kopumā izglītība ir tādā mērā vērsta uz šauru specializāciju vai, kā mēdz teikt, pielāgošanos videi, ka neattīsta personību. Nav saprasts, ka cilvēkiem skolas periods ir ne tikai zināšanu apguves, bet arī sevis savākšanas laiks. Turklāt – bērnus neiemāca strādāt. Aplam iedomāties, ka bērns var darīt visu. Tā neaudzina personību.
– Es šajā sakarā biju iedomājies, ka mūsu ideālismu un pašcieņu, patību nostiprinās iekļaušanās Eiropā. Bet nu redzu, ka Eiropā mums visvairāk gribas būt patērētājiem. Cik liels pamats arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam sacīt, ka Eiropa kļūst par garīgu tuksnesi?
– Tas ir diezgan precīzi teikts. Jā, Latvija ar lielu mieru pieņēma no Eiropas to, ko varēja nepieņemt. Bet nav tiesa, ka Eiropa uzspieda savas vērtības. Latvieši paši gribēja tēlot īstos eiropiešus un tomēr pakļāvās patērētāju sabiedrības aicinājumam.
Man Parīzē ir teikuši: mums nav vairs jēgas nekam. Viss ir paviršs. Nekas mūs īsti neinteresē. Taču – Eiropā ir ļoti dažādas zemes. Ir vietas, kur cilvēki dzīvo savu, ārkārtīgi intensīvu dzīvi un no Eiropas paņem tikai nepieciešamo.
– Bet tad jādomā, ka mūs pat vēsturē pieredzētais nav pietiekami rūdījis šādai pašapzinīgai, intensīvai dzīvei.
– Domāju, ka vēstures mācības ir gan mūs norūdījušas. Latvieša fenomens ir – spēja iekapsulēties. Latviešu zemnieks, kurš pirms 200 gadiem ārzemju ceļotājiem vēl likās truls lupatu kamols, jau Pirmās atmodas laikā bija eiropietis, bet pēc Pirmā pasaules kara no sagrautas zemes spēja panākt, ka 1940. gadā redzam ne tikai spēcīgu lauksaimniecību, bet arī plaukstošu valsti.
Var jautāt – ko divdesmit gados esam izdarījuši mēs? Man šķiet, ka ārējais spiediens 600–700 gados skāra čaulu, bet nesašķaidīja dvēseli. Vācu baroni, poļu, krievu muižnieki nespēja samaitāt zemnieka dvēseli. Toties komunistiskajai ideoloģijai un padomju dzīves veidam izdevās panākt to, ka latvieša gēns tika aizkosts. Gēns, kurš atbild par morālajām vērtībām. Tā notiek, ja cilvēks zaudē sava gara, savas patības enkurus. Tāpēc mums šajos 25 gados atšķirībā no tiem 20 gadiem nekas spožs nav panākts.
Bet – es negribu neko summēt. Jo pat TV raidījumos ir redzami cilvēki, par kuriem jābrīnās, cik radošuma un apgarotības viens cilvēks var ielikt savā dzīvē. Zemnieks, kurš kaut ko dara ar cildenumu, ar pašcieņu… Tā ka – radošums nav zudis. Cilvēki, daudzi cilvēki meklē pamatu.