Tatru kalnos bojā gājušajām latvietēm ceļojumu bija dāvinājuši bērni
Divām Latvijas sievietēm, kuras naktī uz 27.septembri apmaldījās un, visticamāk, mira nosalstot, šo ceļojumu bija dāvinājuši bērni. Bojā gājušās Vita un Ilze bija saradojušās savu bērnu dēļ, viņas bija vīramāte un sievasmāte. “Vita bija spirgtāka, apmēram 60 gadus veca. Viņa sākumā kalnos kāpa mūsu grupai priekšgalā. Mēs abas bijām pirmās. Zinu, ka Vita ir no Tukuma. Viņa visu laiku uzpasēja Ilzi – apmēram 70 gadus vecu sievieti, kura bija salīdzinoši vārgāka,” laikrakstam stāsta 45 gadus vecā Solvita, kura šajā aģentūras “Impro ceļojumi” rīkotajā veselīgās atpūtas ceļojumā bija viena no apmēram 40 cilvēku lielās grupas, raksta laikraksts Dzirkstele.
28.septembrī Solvita, viņas vīrs un māsa ar ģimeni laimīgi no šā brauciena atgriezās mājās. Tikai tagad arī viņa saprot, ka viss varēja beigties slikti ne tikai Vitai un Ilzei.
Tagad Solvita atceras, kā viss ir bijis. Sestdien laiks bijis normāls, daži pat vilkuši nost siltās jakas, bet, kāpjot kalnos, pēkšņi krasi mainījušies laika apstākļi. Sācies tāds auksts vējš, ka brīžiem licies, ka nopūtīs no kalna. Bijusi arī krusa. Cilvēki tam nebija gatavi. Laika prognozes vēstīja, ka sniegs gaidāms tikai pēc divām dienām. Kad grupa nonākusi līdz kalna namiņam, visi bija pārsaluši. “Mums ne cimdu, nekā! Mani pirksti neklausīja, es nespēju atpogāt un sapogāt apģērbu,” atceras Solvita. Gide paziņojusi, ka būs jādodas atpakaļ.
“Kad mums pateica, ka atkal būs jāiet kājām, sākās panika. Visi jau domāja, ka uzkāps kalna galā un ar to arī viss beigsies, ka tur mūs sagaidīs pacēlājs. Sapratām, kas mums atkal ir priekšā! Savākt cilvēkus gidei bija vienkārši neiespējami! Atpakaļceļš turpinājās trīs stundas!” atceras Solvita.
Gide likusi pieņemt lēmumu, viņa visus virzīja uz to pašu taku, pa kuru grupa uzkāpa augšā kalnā. “Gide skaidroja un beigās pat pilnīgi bļāva. Es nesaprotu, kāpēc tās divas kundzītes pieņēma lēmumu iet tālāk pa citu taku. Pieci cilvēki aizgāja pa citu taku. Trīs iznāca un divas palika,” stāsta Solvita. Viņa piebilst, ka pirms šķiršanās ir centusies pārliecināt abas kundzes, lai labāk pievienojas lielajai grupai, lai neiet atsevišķi, jo tās jau ir ekstrēmistu takas, tur visi nedrīkst iet. Taču sievietes nav paklausījušas. Solvita sapratusi, ka, kāpjot no kalna kopā ar lielāko grupas daļu, vējš būs mugurā un līdz ar to būs vieglāka iešana.
Gide pieņēmusi lēmumu nākt lejā ar lielāko grupas daļu, kurā bija arī 6 gadus vecais bērns no Gulbenes novada. Kad lielā grupa nonākusi līdz kalnu tramvajam, lai nobrauktu lejā, Gide bijusi pārliecināta, ka visi sasnieguši šo punktu ceļojumā. Solvita bijusi tā, kura gidei pateikusi – divas sievietes nav nokāpušas no kalna. Gide bijusi satraukta, palikusi pie kalnu tramvaja gaidīt sievietes. “Mēs taču visi zvanījām tām sievietēm, viņas necēla telefonu,” stāsta Solvita. Tikai vēlāk ir noskaidrojies, ka viņas nemaz nevarēja atbildēt uz zvaniem, vismaz viena no viņām savu telefonu bija pazaudējusi ceļā.
Solvita uzskata, ka abas bojā gājušās sievietes atpalikušas no pārējiem trim, kad nošķīrās no lielās grupas, lai ietu pa atsevišķu taku. Jau kāpjot kalnā, bijis redzams, ka cilvēki turas nelielās grupās, jo viņiem ir dažāda fiziskās sagatavotības pakāpe un atšķirīgs temps. Fiziski stiprākā sieviete nepameta vārgāko, kurai, iespējams, radās veselības problēmas, uzskata Solvita.
Gides vaina, ka viņa nav jau laikus izskaidrojusi grupai visas grūtības, kas būs jāpārvar, saka Solvita. “Mēs gājām un nezinājām, kas mūs sagaida priekšā. Viņai bija jārēķinās, ka kopā ar grupu iet mazi bērni, iet veci cilvēki. Kad nonāc fakta priekšā, tad tikai sāc domāt, kā varēja būt,” viņa klāsta.