Tiesā preparē mikroķirurģijas virtuvi

Ekskluzīvs darbs un ekskluzīvi strīdi: šādi var raksturot civillietu, kurā savus savstarpējos rēķinus kārto divi izcili mikroķirurgi – Dzintars Ozols un Olafs Libermanis. Vakar skolnieks satikās ar savu skolotāju Rīgas rajona tiesā slēgtā sēdē. Taču mikroķirurģijas virtuve tiek ķidāta arī publiskajā telpā – dakteri cenšas pārdalīt tirgu.

Dzintara Ozola prasības būtība ir darba uzteikuma atzīšana par spēkā neesošu, atjaunošana darbā un darba algas piedziņa. Atbildētājs ir SIA Brūču klīnika, kuru 2005. gadā abi ārsti kopīgi dibināja. Lai arī prasības pieteikumā šis fakts nav minēts, Ozols joprojām ir uzņēmuma līdzīpašnieks. Viņa daļu skaits gan laika gaitā no 25% pakāpeniski sarucis līdz nieka 2,45%. To apliecina firmas.lv dati. Pārējais attiecīgi pieder Olafam Libermanim.

Precīzi kā aptiekā

Kāpēc starp abiem ārstiem izcēlies strīds, katram no viņiem ir sava versija. Ozols apgalvo, ka Libermanis viņu vienkārši izstūmis no biznesa, lai visu savāktu sev, Libermanis – ka Ozols iegrābies uzņēmuma kasē un tagad bēguļojot no parāda. Patiesību varbūt būs noskaidrojusi tiesa, taču plašākai publikai šajā lietā varētu būt interesants mikroķirurgu kosmiskais atalgojums. Protams, šī ir sarežģīta un atbildīga profesija, taču algas dienā katru mikroķirurgu sagaida īsti svētki. Vismaz tas izriet no tiesā pret Brūču klīniku iesniegtās prasības. Dzintars Ozols tajā atklāj, ka viņa darba stundas likme saskaņā ar noslēgto līgumu ir 102,24 eiro. Ņemot vērā šo summu, viņš arī aprēķinājis darba devēja parādu par piespiedu dīkstāvi – 817,92 eiro dienā, 4089,6 eiro nedēļā un tā tālāk. No šā gada 5. janvāra līdz 10. aprīlim kopējā summa, ko dakteris nav saņēmis, jo ticis atlaists, ir 57 540,48 eiro. Sarēķinājis precīzi kā aptiekā. Turklāt pirms tiesas vēl iesniedzis prasītās summas papildinājumu. Prasībā arī skaidrots, ka viņš visādiem līdzekļiem centies uzzināt, kur fiziski atrodas viņa darbavieta, taču tas, pat piesaistot zvērinātu tiesu izpildītāju, nekādi nav izdevies, tāpēc arī veidojusies piespiedu dīkstāve.

Ākstās, jo parādā

Protams, šis ir tikai tāds cirks tiesas vajadzībām. Sarunā ar Neatkarīgo ārsts atklāj pavisam citus konflikta iemeslus. Klīnikas dibināšana bijusi Libermaņa ideja, taču bija vajadzīgi arī izpildītāji, un tā viņš sācis strādāt pie sava skolotāja. Savukārt, kad bizness nostabilizējies, skolnieks vairs nav bijis vajadzīgs. Citi ķirurgi atlaisti vienojoties, bet biznesa partneris, kā pats izsakās, «dabūja ar kāju pa pakaļu». To, ka kaut kas nav kārtībā, dakteris Ozols sapratis, kad klīnikā parādījušies jauni kolēģi. Libermanis licis viņiem atklāt visus kopīgā darbā izstrādātos ķirurģijas knifus un viltības. Ozols to neesot darījis.

Taču daudz prozaiskāks šis stāsts izskatās ārsta Libermaņa versijā. Ozols, būdams līdzīpašnieks, esot no firmas aizņēmies naudu – 40 vai 50 tūkstošus – un tagad attiecīgi nevar vai negrib naudu atdot, «tāpēc arī tagad ākstās». Klientus klīnikai nav gādājis. Tāpēc galu galā arī atlaists. Tiesas spriedums strīdā gaidāms pēc pāris nedēļām.

Par abu cienījamo strīdnieku tiesāšanos informēta arī mediķu arodbiedrība. Tās vadītājs Valdis Keris izsaka nožēlu: «Kāpēc viņi nevar apsēsties pie viena galda kā normāli veči un visu izrunāt, es nezinu!» Iespējams, veči vēl mēģinās tikt pie mierizlīguma, kas šajā situācijā būtu sakarīgākais risinājums.

Zirgam jāsmejas

Kas attiecas uz astronomiskajām summām, kuras figurē lietā un ir pilnīgā pretrunā ierastajiem medicīnas nozares vaidiem par mediķu briesmīgo trūkumu, Valdis Keris atzīst: «Mikroķirurgi ir īpaši.» Taču ne tāpēc, ka māk savienot mazmazītiņus vadiņus, bet tāpēc, ka izdevīgi iekārtojušies. Strādājot valsts slimnīcās, viņi joprojām paliek privātu struktūru darbinieki un par milzu naudu tirgo valstij un attiecīgi arī pacientiem savus pakalpojumus. Tāpēc arī dakteri sociālajos tīklos ierēc par Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) darba sludinājumu, kurā sertificēts plastikas ķirurgs ar pieredzi neatliekamajā un plānveida rekonstruktīvajā mikroķirurģijā tiek aicināts strādāt par likmi 673 līdz 758 eiro mēnesī. Te pat zirgam jāsmejas, kur nu vēl mikroķirurgam ar lielāku likmi vienā dienā. Kā informē slimnīca, neviens kandidāts uz vakanci pagaidām nav pieteicies. Tāda arī acīmredzot bija sludinājuma jēga – parādīt Veselības ministrijai, ka bez ārpakalpojuma nu nekādi nav iespējams iztikt.

Plašāku ieskatu mikroķirurģijas nozares dārgajās aizkulisēs šobrīd nodrošina dakteru vēlme pārdalīt specifisko, taču nelielajam speciālistu skaitam ļoti ienesīgo tirgu. Dakteris Libermanis atzīst, ka viņa paša savulaik radītais mikroķirurgu biznesa modelis šobrīd kļuvis par parazītu Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Tur valsts sarūpētajiem pacientiem pakalpojumus sniedz privāta SIA – Latvijas plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centrs ar sešiem ekstrēmi labi apmaksātiem dakteriem. Savukārt pati slimnīca pilda vien starpnieka funkcijas. Libermanis apgalvo, ka caur šo vienu firmu kopš 2001. gada apgrozīti 14,5 miljoni latu. RAKUS uz jautājumu par mikroķirurgu apmaksas sistēmu neatbild. Rosina Neatkarīgo vaicāt pašiem dakteriem, kuri pilda valsts pasūtījumu. Līgums ar viņiem būšot spēkā vēl divus gadus.

Špikojams modelis

Olafa Libermaņa neapmierinātība ar kolēģu sekmēm valsts pasūtījuma saņemšanā un apkalpošanā ir saprotama, jo viņa paša veidotā Brūču klīnika no Gaiļezera šogad ar apsardzes palīdzību esot izmesta laukā, durvis aizplombētas. Tagad Libermanis mēģina attīstīt mikroķirurģijas nozari Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, un, protams, finansējuma avots, uz ko labprāt pretendētu, būtu tas pats, ko lieto RAKUS algotie ārsti, proti, valsts. Tikai tad nāktos mainīt pašreizējo apmaksas sistēmu, kurā visa mikroķirurģijas nauda tiek laista caur Gaiļezeru. Libermanis spriež, ja jau Nacionālais veselības dienests var noslēgt līgumus ar 5000 ģimenes ārstiem, tad kāpēc to nevarētu izdarīt ar 15 mikroķirurģijā strādājošiem džekiem.

Mikroķirurgu konflikts ir labi zināms arī Latvijas Ārstu biedrības prezidentam Pēterim Apinim. Viņš konceptuāli piekrīt, ka mikroķirurģija kā metode attīstāma arī citās klīnikās, taču tāpēc neesot sagraujamas Austrumu klīniskās slimnīcas iestrādes plastiskajā ķirurģijā. Savukārt par mikroķirurgu prasmi nodrošināt sev ekskluzīvus finanšu apstākļus Apinis izsakās šādi: «Šķiet, ka ārvalstīs gūtās zināšanas ļāvušas mūsu mikroķirurgiem labāk nekā citām profesijām adaptēties mūsdienu pasaulē, izveidot savu struktūru, kas savus pakalpojumus pārdod Austrumu klīniskajai slimnīcai. Atliek cerēt, ka šādi ar laiku apvienosies arī anesteziologi, abdominālie ķirurgi vai endokrinologi, lai piespiestu valstij maksāt par zināšanām un profesionalitāti.».