Raudupietes sindroms - mātes jaunu attiecību dēļ gatavas nogalināt savu bērnus

© F64

Vienu no pēdējo gadu skaļākajām bērnu slepkavības lietām vēl izskata tiesā. Māte tiek apsūdzēta par divu mazgadīgu dēlu noslepkavošanu pērn Baložos. Šodien plānota kārtējā tiesas sēde, kurā paredzēts pratināt apsūdzētās vīru. Par šādu un tam līdzīgiem gadījumiem rakstot vai stāstot, nereti lietota piebilde «ar prātu neaptvert».

Uzzinot par vecāku noslepkavotu bērnu, ir grūti apvaldīt emocijas, tieši tāpēc tikai ar prātu var izskaidrot tādu rīcību kā sava bioloģiskā bērna slepkavība. Ārsts psihoterapeits, psihiatrs Artūrs Utināns raksturo mammu –slepkavu motivāciju.

Vai traucēja nokārtot dzīvi?

Baložos notikušās slepkavības krimināllietā advokāts Normunds Duļevskis lūdzis grozīt sievietes drošības līdzekli no apcietinājuma uz mājas arestu vai citu drošības līdzekli. Viņš to pamatojis ar argumentiem, ka mātei jāļauj apmeklēt dēlu kapavietu un ka nav pietiekami pārliecinošu pierādījumu par citu personu alibi puisēnu slepkavības laikā.

Iepriekš Latvijas Televīzija informēja, ka no apsūdzības izriet – dēlēni traucējuši mātei sakārtot personīgo dzīvi, viņa datorā meklējusi informāciju, kā bērnus nonāvēt. Bērni esot nosmacēti ar spilvenu. Sieviete ar bērnu tēvu kopā nav dzīvojusi, viņai bijis cits draugs, bet, iespējams, bērnu dēļ nav varējusi attiecības veidot tā, kā gribētos. Sieviete pagājušā gada 10. oktobrī uz brīdi izgājusi ārā, atgriezusies un ieraudzījusi pusotru un trīs gadus vecos zēnus mirušus. Liecinieki tiesā stāstījuši, ka puisēnu mamma apjautājusies, vai slepkavības dienā viņi būs mājās, kā arī zvanījusi vīram un aicinājusi atbraukt konkrētā laikā. Vīrieti tas izbrīnījis, un, tā kā viņš bijis dzēris, nav braucis viesoties pie dēliem.

Šajā lietā jāgaida tiesas galavārds, vai sievieti atzīs par vainīgu savu bērnu slepkavībā.

Jau Blaumanis zināja

Raudupietes, iespējams, nav pietiekami precīzs apzīmējums tām mammām, kuras savus bērnus nogalina savām rokām. Raudupiete ir tā, kura nolūkojas, kā viņas bērns mirst, bet nepalīdz viņam un neglābj. Rūdolfa Blaumaņa noveles Raudupiete galvenā varone skatījās, kā dēlēns Matīsiņš noslīkst, jo alkas pēc vīra un saimnieka bija stiprākas par bioloģiskajiem instinktiem. Turklāt Raudupietes nolūkotais Kārlis taču bija pateicis, ka nevar ar viņu precēties, jo māju īstenais saimnieks ir Matīsiņš, Raudupietes dēls. Skaidrs, ka traucēklis jālikvidē.

Raudupietes bērna tēvs ir sievieti atstājis, par bērnu nerūpējas, un viņa dusmojas uz bērna tēvu un arī uz bērnu, šādas slepkavas – mātes motivāciju skaidro A. Utināns. Apprecēties ar nākamo vīrieti traucē bērns, bet sievietei šī situācija ir arhetipiska: man vajadzīgs bērns kopā ar vīrieti.

Jo stiprāk sāpēs, jo labāks cilvēks izaugs

Kļuvis zināms tiesas verdikts kādā citā bērna slepkavības lietā. Cietumā 16 gadi jāpavada sievietei, kuras dēls tika nosists izēsta ievārījuma dēļ. Acīmredzot bailēs no Temīdas spriestā soda viņa patēvs cietumā pakārās.

Kas notika kādā Rīgas centra dzīvoklī? Astoņus gadus vecais puisēns tika ieslēgts vannasistabā, neļaujot iziet pastaigāties. Tādu sodu māte un/vai patēvs izvēlējās laikam jau ne pirmo reizi. Ieslēgtais puisēns bez pieaugušo atļaujas apēda ievārījumu, tāpēc viņš tika sodīts. Par pēršanu to, kas notika, ir grūti nosaukt. Bērnu sita, kamēr viņš nomira. Prokuratūra uzskata, ka zēnam sākumā sists ar kājām pa vēderu, līdz no sišanas viņš sācis vemt un aptraipījis savu patēvu. Tad sišana turpinājusies ar siksnu, visbeidzot viņš ielikts vannā un no šļūtenes apliets ar aukstu ūdeni. Sasistais puisēns atstāts uz grīdas, kur viņu atrada mediķi. Mirušu.

Cietumsodu piemēroja arī kādai citai mammai, tikai Itālijā. Latviete un viņas civilvīrs nosita 17 mēnešus vecu puisēnu – latvietes Elizabetes dēlu. Desmit dienas pirms nāves bērns nonāca slimnīcā ar lauztu roku. Mamma teikusi, ka viņš izkritis no gultiņas. Tiesa, izskatot šo lietu, sākotnējo 11 gadu cietumsoda vietā pieprasīja 16 gadus. Tiesā atzīts, ka mazulis dauzīts «bezjēdzīgu iemeslu dēļ».

Šādas slepkavības A. Utināns raksturo kā tādas, kas saistītas ar morāles priekšstatiem. Proti, liela daļa konfliktu notiek dažādu morāles uzskatu dēļ. Sist bērnu, protams, ir dusmu nesavaldīšana, bet dusmas izriet no morālajiem priekšstatiem. Vai nu bērns kaut ko bez atļaujas ir apēdis, vai nozadzis, sods ir viens – pēršana. Bērnam ir jācieš, viņš ir jāsoda, sagādājot stipras sāpes, lai vairs tā nedara.

Psihoterapeits saka: «Tās ir negribētās slepkavības.» Diemžēl ir vecāki, kuri uzskata, ka cilvēks ir antisociāls jau kopš dzimšanas, tāpēc viņš jādisciplinē ar drakoniskām metodēm, lai izveidotu par lietaskoku. A. Utināns norāda – tie ir izkropļoti priekšstati par cilvēka dabu – ka visi ir piedzimuši kā slikti cilvēki, tāpēc viņi jāpārveido par labākiem sitot.

A. Utināns norāda, ka mātēm slepkavām ir vēl citi motivējoši iemesli. Piemēram, ja viņa zīdaini nogalina uzreiz pēc dzimšanas (līdz 48 stundām), tad tas ir bijis negribēts bērns. Ja mazulis tiek nogalināts, sākot no 48 stundām pēc dzimšanas līdz viena gada vecumam, tad mammai ir pēcdzemdību depresija. Visbiežāk viņa pārdzīvo problēmattiecības ar vīru, tikai konflikta cēlonis ir noslēpts dziļi zemapziņā. Sieviete var pat justies pārliecināta par to, ka attiecībās ar vīru viss ir kārtībā. A. Utināns piebilst, ka pēcdzemdību depresija pāriet apmēram pēc gada vai arī to izārstē.