Pēdējā diskusijā par jauno valsts aizsardzības koncepciju Latvijas militārā virsvadība izcēlās ar neparastu vaļsirdību, bet politiķi ar lietderīgām idejām. Tajā skaitā, ka likumos jāiestrādā tādas normas, kas x stundā nepieļautu valsts likteņa palikšanu gļēvas civilās varas rokās, bet ļautu rīkoties armijai.
Nepieciešamību mainīt attieksmi pret valsts drošības jautājumiem noteic gan Krievijas aktivitāšu, gan arī nākamā gada valsts budžeta pieņemšanas tuvums. Aizsardzības stratēģijai jāareaģē uz jaunajiem draudiem, un tas nav iespējams bez attiecīga finansiāla pastiprinājuma. Vajag vairāk karavīru, vairāk ieroču un tautai vairāk drosmes.
Saskaņā ar likumu katrs Saeimas sasaukums aizejot mantojumā nākamajam atstāj jauno aizsardzības koncepciju. Citās valstīs to sauc arī par stratēģiju, lielvarās par militāro doktrīnu. Pašreizējā koncepcija ir pieņemta 2012. gadā. Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis Neatkarīgajai atzīst, ka šis dokuments bijis gatavots ar patiesi gudru skatu nākotnē, lai arī toreiz Latvijai nebija ne miņas no pašreizējiem draudiem. Taču tagad drošības situācija ir stipri mainījusies. Migrantu straumes, Islāma valsts, Krievijas agresīvā politika: pasaule kļuvusi ļoti nemierīga.
Ko dara Krievija
Pēdējā publiskajā diskusijā militāri politisko kontekstu, kādā jātop gudrai Latvijas atbildei uz arvien pieaugošajiem draudiem, iezīmēja Latvijas Ārpolitikas institūts ar Uģa Romanova un Mārtiņa Vērdiņa pētījumu.
Krievijas bruņotajos spēkos turpinās būtiskas reformas. Līdzekļi tiek ieguldīti ar tādu aprēķinu, lai valsts vienlaikus varētu piedalīties divos reģionālos karos. Vienam no iespējamajiem mēs atrodamies ļoti tuvu. Saskaņā ar militāro doktrīnu Krievija par savu draudu uzskata NATO un ASV ekspansiju Krievijas interešu zonā, un Baltijas valstis atrodas tieši uz tās robežas. Tādēļ Krievija šobrīd īpaši pastiprina savu Rietumu kara apgabalu. Kājnieku brigāde, modernizēta aviācijas bāze, pretgaisa aizsardzības tīkls, ballistiskās sistēmas: tas viss atrodas tepat Latvijas pierobežā. Krievijai salīdzinājumā ar NATO šeit ir taktiskas priekšrocības. Taču pētījums arī atbild uz jautājumiem, ko šajā kontekstā Latvijai darīt. Pirmkārt, maksimāli jāattīsta militārās izlūkošanas spējas, lai iegūtu laiku. Vienību komandvadību nepieciešams maksimāli decentralizēt, panākot operatīvāku lēmumu pieņemšanu. Decentralizēt nepieciešams arī militāros krājumus – sākot no ieročiem un munīcijas, beidzot ar benzīnu un pārtikas krājumiem. Sauszemes spēki jāpastiprina no pašreizējās nepilnās brigādes līdz divām. Vienībām jābūt mazām un mobilām. Cīņai Latvijas armijai jāspēj mobilizēties 12–24 stundu laikā. Un, protams, jāattīsta uzņemšana sabiedrotajiem.
Izejas nulle
Nacionālo Bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube uz pētnieku rekomendācijām atbild, ka tās jau tiek respektētas attīstības plānos. Taču jāapzinās, ka daudzas Latvijas militārās spējas pašlaik nākas būvēt pilnīgi no nullles, un te komandieris sniedza nelielu ekskursu vēsturē. Pēc Latvijas iestāšanās NATO (2004. gadā) visa Latvijas aizsardzība balstījās uz alianses līguma 5. pantu, ka sabiedrotie mūs sargās, bet ignorēja 3. pantu, kas dalībvalstīm uzliek par pienākumu sargāt pašām sevi. Mēs braukājām ārzemju misijās, bet uz vietas bruņoto spēku attīstība tika pilnībā apturēta. Valsts ekonomiskā krīze krīzi armijā īpaši padziļināja. Tikai pēc tam, kad Krievija 2008. gadā iebruka Gruzijā, attieksme pret aizsardzību sāka lēnām mainīties. 2010. gadā sākta minimālo pašsaizsardzības spēju izstrāde, un sasniegt tās plānots 2020. gadā. «Es uzsveru minimālās,» sacīja komandieris. Pašlaik armijā sākts mehanizācijas process – tiek iepirktas kaujas mašīnas, un pirmo reizi mūsu karavīri būs zem bruņām. Cīņai pret zaļajiem vīriņiem tiek attīstīta Speciālo uzdevumu vienība. Sākta pretgaisa aizsardzības un izlūkošanas spēju veidošana. Plānots palielināt profesionālā dienesta karavīru skaitu. Cits jautājums, ka, iespējams, ir jāpārskata pārmēru skarbie uzņemšanas kritēriji. Kā diskusijā atzina aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis: «Mūsu prasības – ir gandrīz kosmonautam jābūt, lai nokļūtu NBS.» Taču kosmonautam nav jābūt, lai nokļūtu Jaunsardzē un Zemessardzē, un arī šo brīvprātības kustību valsts plāno stiprināt. Latvija būs tik stipra, cik daudz būs pilsoņu, kuri vēlas šo zemi aizsargāt. Šobrīd, kā rāda sabiedriskās domas aptaujas, vairāk nekā 40 procenti iedzīvotāju kara briesmu gadījumā censtos aizbēgt no valsts.
Lai civilā vara netraucē
Protams, fiziski valsts aizsardzības spējas būvē militāristi, bet bez politiķiem iztikt nav iespējams, un runa nav tikai par budžeta atvēlēšanu. Ja nākamā gada aizsardzības budžets Saeimā tiks apstiprināts, tas patiešām būs lielākais pieaugums, kāds jebkad bijis, – 113 miljoni eiro, un būtiski, ka visa nauda tiks atvēlēta aizsardzībai, nevis paslēpta zem tās gluži ikdienišķu civilu mērķu īstenošanai. Taču krīzes situācijā tieši politiķiem ir jāpieņem lēmums pretoties. 1939. gada notikumi rāda, ka drosmes var pietrūkt. Armija bija gatava pretoties, politiķi ne. To diskusijā atgādināja Saeimas deputāts Ringolds Balodis: «Mums jādomā, kā panākt, lai civilā vara krīzes brīdī spētu adekvāti un enerģiski rīkoties un lai civilā vara valsts apdraudējuma situācijā netraucētu rīkoties armijai.» To varētu nodrošināt ar attiecīgiem grozījumiem Satversmē.
Jaunā valsts aizsardzības koncepcija Aizsardzības ministrijai jāaizstrādā un Saeimai jāpieņem līdz nākamā gada 1. oktobrim, bet pārbaudījums ar naudu sagaidāms jau šogad.