UZŅĒMĒJI DRAUD: Necels algas un atlaidīs darbiniekus
Uzņēmēji draud sašaurināt ražošanu nodokļu celšanas dēļ, un valdība paredz celt nodokļus ražošanas sašaurināšanas dēļ.
Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) vakar nāca klajā ar paziņojumu, ka «nākamā gada nodokļu izmaiņu rezultātā uzņēmēji necels algas un atlaidīs darbiniekus». Paziņojums bija publiska reakcija uz notikušo otrdien Ministru kabinetā. Tur valdība pabeidza darbu pie valsts 2016. gada budžeta likuma paketē iekļautā nodokļu sloga palielināšanas pasākumu saraksta, ko Neatkarīgā jau ir nodrukājusi 2. septembrī. Šeit tikai atgādinājums, ka sarakstā ir 16 pasākumi par aptuveni 232,8 miljoniem eiro kopā. Taisnība LDDK un visiem pārējiem protestētājiem, ka šāds nodokļu sloga pieaugums bremzēs ekonomisko attīstību nākamgad.
Savu paziņojuma klajā laišanu LDDK papildināja ar mutiskiem paskaidrojumiem, ko sniedza autoritatīvākie organizācijas pārstāvji. Ticēsim, ka pat tik daudz pieredzējušam cilvēkam kā Jurim Biķim no nākamā gada budžeta projekta bijis «lielāks pārsteiguma moments nekā citus gadus». J. Biķis ir uzņēmuma Latvijas finieris īpašnieks un ilggadējs vadītājs. Pašlaik viņam uzticēts vadīt Nacionālo trīspusējās sadarbības padomi, kurā apspriežas ministri, LDDK un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītāji. J. Biķis atzina, ka ministri situāciju saprotot tikpat labi kā viņš, bet ministri pilda valdošās koalīcijas uzdevumus un koalīciju veido tautas ievēlēto deputātu vairākums. Tādā veidā līdz valdībai nonāk tautas griba nodokļus nemaksāt. Valdība šo gribu ievēro tādā veidā, ka nodokļus maksāt nepiespiež, t.i., nodokļu nemaksāšanu efektīvi neapkaro. Lai nodokļus maksā tie, kuri grib maksāt aizvien vairāk.
LDDK ģenerāldirektore Līga Meņģelsone norādīja uz Nacionālo attīstības plānu un citiem dokumentiem, kurus var izlasīt kā valdības solījumus neizdomāt katru gadu jaunus nodokļus. Patiesība diemžēl ir tāda, ka ne attīstības plāna, ne citi rādītāji netiek sasniegti. Līdz ar to arī valdībai zūd pamats pildīt dokumentos ierakstītos solījumus, ja tos nepilda uzņēmēji un tauta kopumā. Pavisam vienkārši sakot, iekšzemes kopprodukta pieaugums par 2% gadā nedod valdībai tādus ieņēmumus, kādus tā bija iecerējusi saņemt ar nosacījumu, ka pieauguma temps sniegsies uz 5% gadā. Jautājums, kāpēc valdība nevar iztikt ar IKP atbilstošu pieaugumu ieņēmumiem, kas jādala uz aizvien mazāk valstī palikušajiem iedzīvotājiem?
Īstenībā runas par IKP pieauguma tempa atpalikšanu no plāna ir eifēmisms, kas apzīmē IKP samazināšanos varbūt patiešām par 3% gadā. Neatkarīgā jau ir norādījusi, cik nepamatots ir Centrālās statistikas pārvaldes skaidrojums, ka IKP pieaugumu velkot uz augšu apstrādājošā rūpniecība, kur darbu atsācis uzņēmums Liepājas metalurgs. Ar šo darbu jāsaprot importētu metāla stieņu izstiepšana par garākiem un tievākiem stienīšiem (celtniecības konstrukciju armatūru) tādā apjomā, kas nekompensē sarukumu pārtikas rūpniecībā un vēl dažās nozarēs. Uzņēmumā notiekošais, t.i., nenotiekošais, pašsaprotami seko elektrības cenu salīdzinājumam vietās, kuras šķir labi ja 100 km. Patērētājiem Latvijas krastā šodien ir jāpērk strāva ar izejas cenu 54,16 eiro par megavatstundu, Zviedrijas krastā – 18,55 eiro par megavatstundu. Elektrības cenas iespaids uz Liepājas metalurgu pārsniedz tā paša faktora iespaidu uz citiem uzņēmumiem, taču jebkura Latvijas uzņēmuma konkurētspējas pamatā ir ne vien zems, bet krītošs atalgojums darbiniekiem, ko uzņēmēji cenšas panākt ar darbinieku skaita samazināšanas metodi. Tas, lūk, arī ir uzņēmēju pieteikums nākamajam gadam. Viņi centīsies nodrošināt ražošanas minimālo līmeni kā nekustamo īpašumu uzturēšanas veidu ar cerību pārdot vai iznomāt šīs telpas kaut Āfrikas bēgļu izmitināšanai vai jebkam, kas nav ražošana. Par bēgļu uzturēšanu Eiropas Savienība sola maksāt pietiekami, lai šādu nometņu ierīkošana atmaksātos arī Latvijas krastā.