Šovakar pie Brīvības pieminekļa pulcējas tie, kuri negrib, ka Latvija uzņem migrantus. Pārstāvot sabiedrības vairākuma viedokli, akcijas dalībnieki dod valdībai attiecīgu darba uzdevumu – darīt visu, lai atnācēju būtu pēc iespējas mazāk vai vislabāk nebūtu vispār.
Tikmēr pragmatiski noskaņotā ierēdniecība un pašvaldību amatpersonas jau gatavojas neizbēgamajam – kaut kur migranti būs jāliek, turklāt jānotur Latvijā vismaz piecus gadus. Šāds vismaz ir Eiropas Komisijas izgudrotais līdzeklis, lai neļautu migrantu pūļiem īsā laikā sasniegt viņu sapņu zemi Vāciju. Vācija jau ir pilna līdz lūpai, tāpēc atklāti šantažē valstis, kas pretojas stratēģiskai migrantu pārdalei, Latviju ieskaitot: jūs brīvprātīgi neņemsiet migrantus, mēs brīvprātīgi neveiksim iemaksas ES budžetā.
Protesti bremzē padošanos
Latvijas valdībai neatliek nekas cits, kā brīvprātīgi piekāpties. Taču, izpaliekot sabiedrības noraidošajai attieksmei un pretspiedienam, iespējams, viss notiktu ātrāk, vienkāršāk un lielākā apjomā. Par to pārliecināts viens no vīru kopas Vilki dziedātājiem Uģis Treide. Kopā ar citiem mūziķiem Vilki šovakar dodas gājienā Pret imigrāciju un dzied koncertā Baltija ir mūsu pie Brīvības pieminekļa. Savu tradicionālo repertuāru – latviešu kara dziesmas. Bet viņi nav nekādi ekstrēmisti: «Mēs neesam radikāls spēks, kas kādu ies sist un kaut. Mums ir svarīgi paust savu viedokli. Latvija nevar pieņemt vēl vairāk migrantu, pietiek ar jau esošajiem.» Kāda tomēr jēga no šādām publiskām akcijām, ja galu galā viss tāpat notiek pēc Vācijas prāta? Uģis Treide spriež, pirmkārt, lai valdība nepiekristu jebkādiem skaitļiem, bet – ja darītu, tad lēni un negribīgi. Otrkārt, lai dotu signālu arī pašiem migrantiem. Šeit viņi netiek gaidīti. Bez sabiedrības protestiem, iespējams, jau tagad būtu runa nevis par 750 iebraucējiem, bet migrantu tūkstošiem: «Un, ja nebūs sabiedrības spiediena, viņu bērnus sadzīs krievu skolās, un pēc laika viņi ar akmeņiem rokās nostāsies pret latviešiem.»
Izmitinās pusceļa mājās
Tātad, lai šādus scenārijus nepieļautu, nacionāli noskaņotas iedzīvotāju grupas organizē gājienus, piketus, koncertus un raksta atklātas vēstules. Tikmēr dzīves praktiķi raizējas, ka līdz migrantu atbraukšanai jebkādā skaitā ir pārāk maz informācijas un atlicis pārāk maz laika. Vajadzīgi dzīvokļi, tulki, skolas, sociālais atbalsts, medicīna – pamatā tas viss gulsies nevis uz valsts, bet gan pilsētu un novadu pleciem.
Vakar Latvijas Pašvaldību savienība rīkoja kopīgu apspriedi par migrantu praktisko aprūpi. Piedalījās pašvaldību, divu ministriju, kā arī nevalstiskās organizācijas Patvērums «Droša māja» pārstāvji. Centrālais jautājums ir izmitināšana, un darba grupas dalībnieki nākuši pie slēdziena, ka nekādi ārpuskārtas mitekļi, apejot dzīvokļu rindās stāvošos vietējos iedzīvotājus, migrantiem netiks piešķirti. Viņi piedalīsies nekustamo īpašumu tirgū tāpat kā visi pārējie un arī uz sociālajiem dzīvokļiem varēs pretendēt vien pēc vairākiem nodzīvotiem gadiem vienā pašvaldībā lielā trūkumā vai slimībā utt. Tomēr tā gluži nav, ka migrantiem vispār nekāda pretimnākšana netiks izrādīta. Uzturēšanās legalizācija varētu ilgt trīs mēnešus. Tālāk iebraucēji varēs vai nu sākt pilnībā patstāvīgu dzīvi, tāpat kā to dara latviešu migranti citās valstīs, vai arī pieteikties dzīvošanai pusceļa mājās. Pēc būtības šis ir biznesa plāns, lai piekļūtu migrantiem piešķirtajai valsts naudai.
Migranti būs bizness
Par dzīvošanu nelielā komūnā, kur viņam būtu nodrošināta pajumte un latviešu valodas apmācība, klients maksātu daļu vai visu savu pabalstu (pabalsta lielums ir 256 eiro). Uz attiecīga līguma pamata. Uzturēšanās ilgums maksimāli būtu deviņi mēneši, un pa šo laiku viņiem jāatrod darbs, pajumte, bet, ja tas neizdodas, – jādodas pēc pabalstiem. Fiziski pusceļa māju varētu piedāvāt valsts vai pašvaldības, bet organizēt, vadīt un apsaimniekot – privātais sektors.
Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis uzsver, ka šis pagaidām ir tikai priekšlikums, taču to atbalsta gan Ekonomikas, gan arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, un tālāk skatīs lielā valdības darba grupa. Vienlaikus pašvaldības ir aicinātas apzināt tukšos dzīvokļus, kas vietējos iedzīvotājus nemaz neinteresē. Vienīgā nelaime tā, ka brīva dzīvojamā platība kā likums atrodas tajās pašvaldībās, kur darbu ar uguni nesameklēsi, un otrādi. Taču iespējams – būs arī izņēmumi. Organizācijas Patvērums «Droša māja» jurists Alvis Šķenders stāsta, ka pie viņiem vērsušies jau vairāki lauksaimnieki, kam nepieciešams darbaspēks. Ar mājvietu viņus nodrošinātu, bet valodas zināšanas ir otršķirīgs jautājums. Ar bieti vai rāceni jau obligāti nav jāsarunājas latviešu valodā.