Pusotra gada laikā dramatiski pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kas X stundā bēgtu no valsts. Kopumā 40% atteiktos no bruņotu nemieru skartas Latvijas, ja vien viņiem rastos tāda iespēja. Par 23% vairāk nekā uzreiz pēc Krimas aneksijas pagājušajā gadā.
Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis apšauba šādu gļēvuma uzplaiksnījumu sabiedrībā, pieļauj, ka atšķirības meklējamas aptaujas veicēju uzdotajos jautājumos, iespējams, savu lomu nospēlējusi arī bēgļu krīze Eiropā. Tomēr sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš ir pārliecināts – abas aptaujas ir savstarpēji salīdzināmas. Taisnība gan, ka to mērķi un pasūtinātāji nav identiski. Pērn veiktās aptaujas konteksts bija drošības situācija valstī pēc Ukrainas un iedzīvotāju attieksme aizsardzības jautājumos. Otra – augustā veiktā, lai politiķi varētu argumentēt nepieciešamību uzņemt vai neuzņemt Latvijā migrantus. Tomēr attiecībā uz iespējamo karadarbību pēc būtības abās aptaujās jautāts viens un tas pats – kā iedzīvotāji rīkotos, ja Latvijā izceltos ārēju bruņotu spēku izraisīti bruņoti nemieri un cilvēkiem būtu iespēja aizbraukt no Latvijas. Lielāko pienesumu potenciālo aizbraucēju grupā devuši tie, kuri pērn nebija spējuši atbildēt uz jautājumu. Atbildi «grūti pateikt» bija izvēlējušies 26,4% respondentu. Tātad vairāk nekā ceturtā daļa. Savukārt šogad «grūti pateikt» bija vairs tikai 9,7% un attiecīgi strauji pieauga aizbraucēju procents, un vienlaikus samazinājās arī palicēju skaits – līdz 50%. A. Kaktiņš skaidro, ka pēc Krimas notikumiem Latvijas iedzīvotāju vidū valdījusi liela neziņa, kas un kā notiks tālāk. Gada laikā politiķi un amatpersonas daudz skaidrojuši par NATO, par 5. pantu, par pašu aizsardzības spējām, un tā visa rezultātā liela daļa iedzīvotāju izšķīrušies par šādu rīcību – ja kaut kas notiek, viņi brauc projām. Taujāts par cēloņiem, A. Kaktiņš pieļauj, ka pamatā, iespējams, ir neticība NATO spējai aizstāvēt Latviju pietiekami laikus. Tas, ka tavu nāvi pēc pāris nedēļām kāds atriebs, tevi pašu augšām necels. Katrā ziņā iedzīvotāju gatavībai līdz ar pirmajām nepatikšanām lielā skaitā doties bēgļu gaitās vajadzētu kļūt par vielu pārdomām gan aizsardzības resoram, gan politiķiem. Ministrs Raimonds Bergmanis pēc iepazīšanās ar potenciālo aizbraucēju dinamiku tomēr tiecas saglabāt optimismu:
«Neuzskatu par pamatotu apgalvojumu – par dramatisku sabiedrības noskaņojuma maiņu jautājumā par aizbraukšanu no valsts militāru draudu rezultātā. No savas pieredzes varu piebilst, ka šobrīd vērojams patriotisma pieaugums tieši attiecībā uz bruņotajiem spēkiem un aug cilvēku vēlme iesaistīties Zemessardzē, kā arī Nacionālajā aizsardzības akadēmijā šogad bija vislielākais konkurss, uzņemot jaunos studentus.»
Iespējams, lielas jēgas satraukties par šādu Latvijas valstij nepatīkamu aptauju patiešām nav, jo praksē – izņēmuma stāvokļa apstākļos legālas iespējas aizbēgt no Latvijas nebūs nevienam, un maz ticams, ka visi 810 980 Latvijas iedzīvotāji, kam atbilst attiecīgais aptaujas respondentu procents, rausies kukuļot robežsargus un pirkt cilvēku kontrabandistu pakalpojumus. Līdz ar karadarbības sākšanos Ukrainā Latvijas valdība grozīja virkni likumu, kas regulē sabiedrības dzīvi kara apstākļos. Nacionālajā drošības likumā tagad ir skaidri pateikts, ka «pilsoņi un sabiedrība vērš iespējamos pretošanās pasākumus pret nelikumīgām pārvaldes institūcijām». Mobilizācijas likums noteic pienākumu nepieciešamības gadījumā nodot savu kustamo un nekustamo īpašumu armijai vai civilās aizsardzības formējumiem. Un arī paši iedzīvotāji atbilstoši likumam Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli – kuri nebūs derīgi karošanai, tiks iesaistīti visdažādākajos palīgdarbos, lai Latvijas sabiedrība turpinātu darboties arī kara apstākļos. Oficiāli gan tādu iestāšanās tiek vērtēta kā mazticama. Militāro draudu līmenis Latvijā saglabājas zems.
***
Latvijas iedzīvotāju gatavība doties bēgļu gaitās
2014. gads, aprīlis
Grūti pateikt 26,4%
Aizbrauktu 18,2%
Paliktu 55,4%
2015. gads, augusts
Grūti pateikt 9,7%
Aizbrauktu 40,5%
Paliktu 49,8%
*
Avots: SKDS, sargs.lv