Vienīgais ceļš, kā mums – gan kā valstij, gan kā atsevišķiem uzņēmējiem un indivīdiem – kļūt konkurētspējīgiem, ir – pielietot kompleksus risinājumus. Jaunus risinājumus, jo ar veco domāšanu vairs nevaram iztikt. Tā domā SIA Latgales dārzeņu loģistika valdes loceklis Edgars Romanovskis. Un piebilst, ka ir jāizbeidz nozaru pretnostatīšana. Tām jāpapildina citai cita.
– Kas jūs pats esat reālajā Latgales vidē – apstākļu kalps vai to saimnieks?
– Kaut kur kalps, kaut kur saimnieks. Varbūt tas, ko mēs te, Mežvidos, darām, ir nosacīti netipiski. Bet – pirmā lieta, ko man politikas veidotāju attieksmē pret saimniecisko vidi gribētos, ir – vēlme izprast (saprast) un iedziļināties lietu būtībā. Nav svarīgi, vai tā ir atjaunojamās enerģijas ražošana, lauksaimniecība, mašīnbūve… Sapratni un reālu ieinteresētību. Nevis formālu pieeju. Es pat teiktu, ka tā ir galvenā problēma. Sapratne, kā funkcionē uzņēmums, kas tam ir nepieciešams, kādi ir finansiālie un citi apstākļi, kādos tam jādarbojas.
Runa nav atsevišķi par lauksaimniecību, atsevišķi par enerģētiku. Runa ir par mūsu kā valsts, par mūsu kā šajā valstī strādājošu uzņēmēju, par lauksaimnieku konkurētspēju. Jo – no kurienes tad valsts tos līdzekļus ņem? Mani pārsteidz, cik bieži tiek aizmirsts, ka galvenais un faktiski vienīgais valsts budžeta līdzekļu avots ir uzņēmējs.
– Mēs nupat apskatījām jūsu uzņēmumu. Tehnoloģiju paraugdemonstrējums…
– Dārzeņi un augļi – tā ir grūta un atbildīga lieta pati par sevi. Bet vēl nāk klāt importa spiediens. Un arī produkcija, ko mēs audzējam, prasa ātru rīcību. Tu to nevari ilgstoši uzglabāt un realizēt, kad labāka cena. Tas nosaka kursu uz modernizāciju, uz efektīvām tehnoloģijām.
– Atgriežamies pie sapratnes. Piemēram, kāpēc valsts vara nav panākusi, lai arī jūsu un jūsējam līdzīga profila uzņēmumi varētu piesaistīt tiešmaksājumus?
– Jā, saskaņā ar Eiropas līgumu siltumnīcu nozarei tiešmaksājumi nepienākas. Domāju, ka te būs pacentušies ārzemju kolēģi. Mūs aicina uz godīgu, liberālu ekonomiku, aicina lauksaimniekus atbrīvoties no dotāciju mānīgās drošības un droši doties brīvā tirgus plašajos ūdeņos… Ja to pašu darītu arī Rietumeiropā (kaut vai Spānijā, Holandē), viss būtu godīgi. Bet tur šis atbalsts ir pastarpināti pieejams (caur gariem banku kredītiem ar samazinātām likmēm, caur valsts garantijām tieši konkrētajai nozarei utt.). Esam, protams, pateicīgi par iespēju izmantot (pretendēt) uz primāro investīciju atbalstu, ko efektīvi un atbildīgi administrē Lauku atbalsta dienests. Arī Zemkopības ministrijai (ZM) nevar pārmest nevēlēšanos un necenšanos aizstāvēt savas nozares intereses. Bet tieši tādi paši atbalsta instrumenti ir pieejami pārējiem lauksaimniekiem. Plus tiešais atbalsts, kas bieži vien nosaka: ir konkrētā saimniecība rentabla vai nē. Platībmaksājumi, bezakcīzes degviela utt. Tāpēc var teikt, ka siltumnīcu nozare Latvijā ir vistuvāk brīvajam tirgum un patērē vismazāk mūsu kā Eiropas nodokļu maksātāju naudiņu.
Ja runājam par atbalstu, kas izdevīgs arī valstij, tad viens no reāli efektīvākajiem instrumentiem bija Lauku attīstības fonda piedāvātās valsts garantijas gan jaunu projektu īstenošanai, gan apgrozāmajiem līdzekļiem. Ar to palīdzību bija iespējams kaut daļēji kompensēt bieži vien katastrofālo pašu līdzekļu nepietiekamību. Pārējām nozarēm ļoti efektīvu atbalstu sniedza Latvijas garantiju aģentūra. Tās pakalpojumi, kurus izmantojām arī mēs, ļāva mums uzsākt mūsu biomasas koģenerācijas elektrostacijas projekta realizāciju. Valsts no mūsu maksājumiem piecu gadu laikā nopelnīja 50 000 eiro. Diemžēl pirms diviem gadiem, pēc toreizējās Ekonomikas ministrijas (EM) vadības ierosinājuma, tika liegts sniegt valsts garantijas projektiem, kas saistīti ar vietējās enerģijas izmantošanu, pielīdzinot tos azartspēlēm vai ieroču ražošanai. Maigi izsakoties, dīvains lēmums. Tā bija cīņa pret vietējās enerģijas ražotājiem.
– Vai ir tā, ka Latvijā politiķiem visvienaldzīgākais ir tieši uzņēmējdarbības atspēriena posms?
– Naivi domāt, ka, līdzko kāds nodibinās uzņēmumu, tas momentā pelnīs, ka viss būs veiksmīgi, valstij nāks lieli nodokļi. No sākuma, lai ieietu tirgū, lai nostiprinātu tajā savas pozīcijas, virzītu produktu, jāiziet ērkšķiem klāts ceļš, jāuzkrāj zināšanas, jāuzsit simts punu. Uzņēmuma asinsrite ir finanses. Lai tiktu līdz veiksmei, ir jāiegulda. Šajā posmā uzņēmumam vajadzīgi pietiekami līdzekļu, lai tas varētu augt, nostiprināties, veiksmīgi operēt tirgos…
Pie mums sanāk, ka tev jābūt veiksmīgam jau no paša sākuma. Vēl bez attīstības, bez savas vietas tirgū…
– Kas noteica to, ka jūs tikāt uz augšu?
– Domāju, mēs esam tikai ceļā. Lai gan ir pārvarētas ļoti daudzas grūtības, līdz «veiksmes stāstam» jāpaveic vēl ļoti daudz. Mēs neesam tipisks uzņēmums. Tehnoloģiju ziņā esam darījuši lietas virs vidējā. Esam apliecinājuši, ka ieviest jaunās tehnoloģijas ir iespējams. Bet jaunās tehnoloģijas pašas par sevi nav panaceja. Ir jāstrādā, ir jāprot… Tā ir izglītība. Tas ir faktoru kopums. Ieskaitot sapratni.
– Jūs ražojat tīru produktu. Vai tas tiek atzīts?
– Pašlaik ar lauksaimnieku organizāciju atbalstu sākam diskusijas ar Bioloģiskās lauksaimniecības asociāciju par iespēju arī siltumnīcās audzētajiem dārzeņiem, izpildot visus nepieciešamos kritērijus, iegūt bioloģiskā produkta statusu. Ja mēs dabūtu bioloģiskās saimniecības zaļo lapiņu, tad tas būtu tas, ko atpazīst pircējs. Un tā būtu ļoti pozitīva lieta, uz ko tiekties mūsu siltumnīcu nozares uzņēmumiem, lai iegūtu savu vietu Latvijas tirgū un parādītu reālu atšķirību no importa. Mūsu audzēto produkciju jau rotā zaļās karotītes simbols. Zaļā karotīte – tas ir kvalitatīvi audzēts vai ražots produkts. Tas nozīmē, ka viss audzēšanas process tiek stingri kontrolēts arī no atbildīgo institūciju puses.
Domāju, ka vietējo (vismaz mazo) pašvaldību līmenis Latvijā pašreiz kļuvis uzņēmējiem krietni labvēlīgāks. Esam gandarīti par sadarbību ar Kārsavas novada pašvaldību, un liels paldies arī Latgales plānošanas reģionam.
– Kas noteica jūsu pievēršanos atjaunojamajai enerģijai?
– Skaidrs redzējums, kā nozarēm papildināt citai citu. Jo arī lauksaimniecisko ražošanu varam padarīt konkurētspējīgu un efektīvu, rēķinoties ar tiem apstākļiem, kādi mums ir. Uzskatu, ka pirms septiņiem astoņiem gadiem uzņemtais kurss uz atjaunojamās enerģijas atbalstīšanu un izmantošanu bija pilnīgi pareizs un atbilstošs Latvijas situācijai. Situācijai reģionos.
Ja mēs, izmantojot koksni, ražojam enerģiju, tad ar šo enerģiju mēs varam nodrošināt lauksaimniecisko ražošanu. Mums tad ir pietiekams siltuma apjoms, lai par konkurētspējīgu cenu audzētu lauksaimniecisko produkciju.
Jā, atjaunojamās enerģijas ražošana saņem atbalstu. Bet – caur to atbalstu faktiski tiek kompensēts tas, ka atbalstu nesaņem otra nozare. To mēs sakām, kad skan pārmetumi par pārsubsidēšanu. Jo vairāk – pēdējos gados atjaunojamā enerģija uzlūkota kā tāds ļaunums. Kā slogs.
Mums netieši ticis pārmests – jūs to visu būvējāt, lai par zaļo enerģiju dabūtu atbalstu. Nē, mēs to būvējām kā ilgtermiņa, tehnoloģisku vienību, kas spētu ar lietām, ko tā ražo, nodrošināt kvalitatīvu tomātu un citas lauksamniecības produkcijas audzēšanu un pārstrādi.
Pašreiz palīdzam kolēģiem Mežvidos izveidot ziemas zemeņu siltumnīcas, kopā ar Rēzeknes augstskolu esam nodibinājuši Biomasas tehnoloģiju centru, kurā tiek veikti zinātniski praktiskie pētījumi iespējami efektīvākai biomasas izmantošanai enerģētikā, lauksaimniecībā, būvniecībā. Mežvidi uzstājās kā iniciators arī Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Latgales oga izveidei. Mēs uzskatām, ka, mazliet atbalstot vienu nozari, tu dabū pretī iespēju attīstīt citas. Un objektīvi ceram, ka attieksme sāks mainīties. Mēs to jau redzam.
– Tomēr pat dažs Neatkarīgās lasītājs kurn, ka obligātā iepirkuma komponente grasās augt.
– Ir dzirdēti arī pārmetumi, ka zaļās enerģijas ražotāji gremdē metālapstrādi, pārstrādes rūpniecību… Jo tiem, kas patērē elektrību, jāmaksā par to, ka te esam mēs. Caur obligāto iepirkuma komponenti. Piemēram, Pavļuta kungs savulaik apgalvoja, ka zaļā enerģija nogremdēs apstrādājošo rūpniecību. Diemžēl, darbojoties Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, es dabonu dzirdēt tādus vārdus arī no dažiem kolēģiem. Mēs visu laiku mēģinām kaut ko pretnostatīt. Vienu nozari citai. Lielie energoietilpīgie ražotāji tika nostādīti pret mazajiem, vietējiem enerģijas ražotājiem. Tie, lūk, ir pie vainas, ka ceļas elektrības cena. Lai arī pirms kāda laika pati Ekonomikas ministrija (EM) atzina, ka patlaban obligātās iepirkuma komponentes procentuāli lielāko daļu tomēr veido lielās Latvenergo termoelektrocentrāles, kuras nestrādā ar vietējiem resursiem.
Mēs nekādā gadījumā nesakām, ka visu elektroapgādi ir iespējams nodrošināt, izmantojot tikai vietējos resursus: koksni vai biogāzi. Bet mēs uzskatām, ka sava vieta tam ir. Īpaši reģionos, īpaši sadarbībā ar citām nozarēm. Es domāju, ka arvien vēl sastopamo viedokli – zaļā enerģija ir galvassāpes – lielā mērā rada neiedziļināšanās ieguvumos un izmaksās.
Caur atjaunojamās (vietējās) enerģijas ražošanas attīstību tiek veicināts, lai pats uzņēmējs, zemnieks izmantotu vietējās izejvielas, nodrošinātu cilvēkiem darbu (kā redzējāt, arī vietējiem mežizstrādātājiem, kokapstrādes uzņēmumiem). Lai mēs varētu savu produktu pārvērst vairākos enerģijas veidos, lai varētu radīt tiem lielāku pievienoto vērtību. Jā, uz šo brīdi zaļā elektrības cena ir augstāka, nekā varētu nopirkt biržā. Bet, kad tu saskaiti izdarīto, tad tā cena noteikti nāk atpakaļ sabiedrībai, nāk atpakaļ valstij. Caur nodokļiem, caur nodarbinātību. Caur to pašu jauno tehnoloģiju ieviešanu, caur nozaru mijiedarbību… Mums Mežvidos pašlaik ir vairāk nekā 30 darba vietu. Es parēķināju, ka sociālajos un iedzīvotāju ienākuma nodokļos šogad samaksāsim gandrīz 200 000 eiro, bet kopā ar PVN – pāri 300 000.
Šobrīd mēs, kas ar to nodarbojamies, pat neprasām celt atbalstu. Bet gribam, lai lietas tiek stabilizētas, lai būtu noteiktība.
– Ko jūs darāt ar savu elektroenerģiju?
– Pašlaik visa elektrība pēc pašpatēriņa tiek pārdota Latvenergo meitasuzņēmumam Enerģijas publiskais tirgotājs. Elektrības izmantošana savām vajadzībām – tas būtu nākamais solis, kuru neizslēdzam turpmākās attīstības perspektīvā.
Bet – mūsu uzņēmumiem, kas darbojas, izmantojot jaunās tehnoloģijas, ir svarīgs elektrības pieslēguma drošums un kvalitāte. Patlaban tie stipri vien pieklibo. Pagājušajā ziemā siltumnīcās vairākas reizes izveidojās kritiska situācija, kuras cēlonis bija pārrāvumi gaisvadu līnijās. Arī jaunu siltumnīcu būvniecībai esošās pieslēgumu jaudas nav pietiekamas. Izeja būtu kabeļa līnijas būvniecība no Kārsavas apakšstacijas līdz Mežvidiem. Esam saviem spēkiem izprojektējuši šo līniju un ļoti ceram, ka vēl šajā gadā ar jaunās VARAM infrastruktūras projektu atbalsta programmas (arī tā sauktā Latgales glābšanas plāna) palīdzību spēsim to arī realizēt.
Pašreiz arī Sadales tīkli netieši sāk atzīt, ka šādas mazas jaudas stacijas, kas darbojas nepārtrauktā ģenerējošā režīmā, uzlabo tīklu stāvokli un paaugstina elektrības kvalitātes rādītājus. Lai gan – ko nozīmē maza jauda? Vajadzības gadījumā mēs varam apgādāt ar elektrību gandrīz visas Kārsavas mājsaimniecības.
– Labi, bet kas tieši jāmaina attieksmē, politikā, lai atjaunojamās enerģijas ražošana attīstītos un netiktu uztverta kā galvassāpes?
– Pašreiz pats būtiskākais ir tas, ka nav jaunu projektu un esošie ir nostādīti uz maksātnespējas sliekšņa. Tātad – mums šī lieta tiešām neattīstās. Neskatoties uz to, ka pirms pāris gadiem EM paziņoja: mums ir vislielākais atbalsta apjoms Baltijā. Nez kāpēc mums pie vislielākā atbalsta apjoma ir mazākās jaudas atsevišķās atjaunojamās enerģijas nozarēs un to pieaugums. Acīmredzot tāpēc, ka politika bijusi ļoti nekonsekventa, pārblīvēta ar izmaiņām… Turklāt administratīvais slogs ražotājiem izveidots ļoti smags – katru gadu ir audits, katru gadu ntās pārbaudes, atskaites trim vai četrām institūcijām. Mēs esam gatavi to visu darīt, bet tajā pašā laikā būtu labi apstāties un iesākumam skaidri nodefinēt – vai atjaunojamā enerģija valsts līmenī mums vajadzīga nevis deklaratīvi, bet reāli, un ko mēs ar to gribam sasniegt, uz kurieni virzāmies? Jo rodas iespaids, ka tā tiek paciesta kā zobu sāpes, kā augonis. Formāli, protams, tiek apgalvots: mēs esam par zaļo enerģiju! Mēs esam zaļa valsts! Latvenergo pat emitēja biržā zaļās obligācijas...
Konstitucionālā tiesa apstiprināja subsidētās enerģijas nodokļa piemērošanas atbilstību Satversmei. Atvainojos, uzskatu to par juridiski ne pārāk pamatotu spriedumu. To apliecina arī divu Satversmes tiesas tiesnešu – Kaspara Baloža un Sanitas Osipovas – atsevišķās domas šajā lietā. Jo nodoklis tika uzlikts, nevis diskutējot ar nozari un veicot reālas izmaiņas atbalsta mehānismā, bet, varētu sacīt, šmaukšanās ceļā. Ko tas mums nozīmē? Lai arī daudzi arvien domā, ka, pateicoties atbalsta apjomam, atjaunojamā enerģija ir zelta bedre, tie desmit vai pieci (kā mūsu gadījumā) nodokļa procenti liek mums balansēt uz rentabilitātes vai pat maksātspējas robežas.
Daudzi atjaunojamās enerģijas ražotāji jau ir bīstami tuvu tai. Esam ļoti gandarīti, ka abas vadošās lauksaimnieku organizācijas – Zemnieku saeima un Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome – vērsušās ar aicinājumu nākamā gada budžeta perspektīvā atcelt subsidētās elektroenerģijas nodokli tiem atjaunojamās enerģijas ražotājiem, kuru saražotais siltums tiek izmantots siltumnīcu apkurei. Ceram, ka šo iniciatīvu atbalstīs arī ekonomikas ministre. Tāpat ceram uz viņas aktīvu rīcību atjaunojamās enerģijas nozares, varētu teikt, glābšanā.
– Vai tautsaimnieka skatījumā Latvijā ir adekvāta reģionālā politika?
– Mēs redzam, ka reģionālā griezumā kaut kas tiek darīts. Domāju, ka jādara ātrāk un konsekventāk. Jo diemžēl laika mums nav daudz. Laika, lai mēs savā zemē ne tikai mēģinātu izdzīvot, bet arī to attīstīt. Lai mēs saglabātos kā tauta, kā nācija.. Lai tas notiktu, vajadzīgi: darbs, izglītība, atbilstošs atalgojums…
Ir liela atšķirība starp centru, lielām pašvaldībām un mazām, kurām trūkst kapacitātes, kuru vienīgā iespēja ir panākt, lai tur ir spēcīgs uzņēmējs, spēcīgs lauksaimnieks, kurš domās moderni, kuram būs vajadzīgs kvalificēts darbaspēks… Ja darba devējs nebūs stiprs, viņš darbinieku motivēt nespēs.
Taču, lai uzņēmējs tur būtu, nepieciešama sadarbība starp visiem, kas atrodas reģionā: mācību iestādēm, uzņēmējiem, pašvaldībām. Lai visi strādā vienoti, izprotot realitāti, sasniedzot gan savus atsevišķos, gan mūsu kā valsts kopīgos mērķus.