Pagājušajā nedēļā Jūrmalā notika Baltijas foruma (BF) ikgadējā konference. Jau divdesmito reizi Jūrmalā pulcējās augstākā līmeņa eksperti, lai meklētu izeju Krievijas, ASV un ES saspringto attiecību trijstūrī.
Politiskās diskusijas dalībnieku pārstāvniecība šā gada forumā bija līdzvērtīga pasaules– nozīmīgākajiem starptautiskajiem forumiem. BF diskusijā kopā ar citiem ekspertiem piedalījās bijušie premjerministri un ārlietu ministri. Foruma formāts ļauj apspriest problēmas, samazinot diplomātisko miglu.
Forumā izkristalizējās divi skatījumi uz jautājumu par to, vai tuvākajā nākotnē ir iespējams Lielā Eiropas projekta turpinājums.
Pesimistisko līniju visspilgtāk iezīmēja bijušais ilggadējais Krievijas ārlietu ministrs (1998–2004) Igors Ivanovs, kurš pašlaik ir Krievijas Starptautisko attiecību padomes prezidents. Ivanovs uzskata, ka vēstures atvēlētais laika sprīdis, kad bija iespējams izveidot vienotu Eiropas telpu (no Atlantijas līdz Klusajam okeānam), ir palaists garām neizmantots. «Ir godīgi jāatzīst, ka Eiropas un Krievijas ceļi šķiras uz ilgu laiku,» uzsvēra Igors Ivanovs. «Mūsu paaudzes cilvēki dzīvoja ar cerību par lielu, nedalāmu Eiropu, un kādā brīdī esot licies, ka līdz tai palikuši vien daži soļi. Tomēr tas nenotika, šāda iespēja ir palaista garām, un otras šādas iespējas pašreizējai politiķu paaudzei nebūs. Manuprāt, nav nekā sliktāka par mēģinājumiem pārliecināt sevi un citam citu, ka viss vēl nav zaudēts, problēmas atrisināsies un Eiropas politika atgriezīsies ierastajās sliedēs.» Igors Ivanovs noraidīja plašsaziņas līdzekļos pausto notikumu interpretāciju, ka Krievijas un ES domstarpības sākušās tikai no Ukrainas krīzes sākuma mirkļa: «Nevajag sevi mānīt, ka viss sākās ar Ukrainas krīzi. Tas bija atskaites punkts brīdim, kad problēmas, kuras bija uzkrājušās un samilzušas, izlauzās uz āru… Ja mēs tiešām būtu partneri, par ko runājām, rakstījām dokumentos, vai mēs pieļautu Ukrainas krīzi? Tā taču ir mūsu kopīga problēma, ka Krievija un Eiropa pieļāva krīzi Ukrainā.»
Secinājums ir pesimistisks: «Nepieciešams godīgi atzīt, ka Eiropas un Krievijas ceļi šķiras uz ilgu laiku – ne uz mēnešiem un ne pat uz gadiem, bet uz desmitgadēm.» Līdz ar to attiecības jāveido, vadoties no jaunajiem apstākļiem. Tāpēc ES un Krievijas attiecību arhitektūra tālāk veidosies ar atšķirīgu ievirzi. Vienīgā cerība ir savstarpēja ekonomiskā atkarība, kura veidos pieprasījumu pēc politiskās elastības un motivēs kompromisu meklējumus sankciju un pretsankciju realitātē.
Optimistiskās līnijas spilgtākais pārstāvis bija Krievijas Mūsdienu attīstības institūta valdes priekšsēdētājs un Baltijas foruma padomes priekšsēdētājs Igors Jurgens. Viņš uzskata, ka ir pietiekami daudz kopēju izaicinājumu, kas motivēs atgriezties pie ES un Krievijas integrācijas ceļa. Igors Jurgens norādīja, ka jau tuvākajā laikā finanšu palīdzības apjoms, kas nepieciešams Ukrainas ekonomikas stabilizācijai, būs līdzvērtīgs tam finanšu palīdzības apjomam, kāds bija nepieciešams Grieķijas stabilizācijai. Tāpēc viņš uzskata, ka par zināmu pagrieziena punktu var kļūt EDSO samits Berlīnē 2016. gadā.
Zināmu optimismu izteica arī bijušais Itālijas ārlietu ministrs (2008–2011) Franko Frattini: «Savstarpējās neuzticības cēloņi nav meklējami tikai vienā pusē [Krievijā], bet abās pusēs. Kas notiks, ja Ukrainas ekonomikā iestāsies pilnīgs haoss, kas notiks, ja Ukrainas banku sistēma pārtrauks normāli darboties?»
Franko Frattini: «Itālijas nodokļu maksātājiem Grieķijas glābšana izmaksā 43 miljardus eiro. Kā viņiem izskaidrot, ka tagad līdzvērtīga summa ir jāpiešķir Ukrainai?» Bijušais Itālijas ārlietu ministrs uzdeva retorisku jautājumu: «Vai ASV ir gatava sniegt pilna apjoma nepieciešamo finanšu palīdzību Ukrainai?» Franko Frattini atbilde ir – nē! Līdz ar to reālistiskais virziens ir no konfrontācijas pāriet pie sadarbības, nevis gaidīt, līdz īstenojas pesimistiskākie scenāriji.
Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs ieskicēja, kā pesimistisko scenāriju sekas varētu izpausties Latvijā: «Tēlaini runājot, attiecību pasliktināšanās rezultātā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados mēs saņēmām rūsējošas naftasvada caurules Ventspilī, bet pašreizējās krīzes rezultātā mēs varam iegūt rūsējošas dzelzceļa sliedes Krievijas–Latvijas virzienā.»
Savukārt Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs norādīja uz pirmo priekšnoteikumu, lai sāktos ES un Krievijas konfrontācijas mazināšanās: «Pašlaik ir nepieciešama konstruktīva Krievijas rīcība Ukrainas krīzes risināšanā un pilnīga Minskas vienošanās ieviešana. Tikai tad var runāt par sankciju pārskatīšanu.»
Baltijas foruma diskusijā pesimisti un optimisti palika līdzsvarā. Tomēr viens ir skaidrs, ja jau tuvākajā laikā starptautiskas politikas līmenī netiks demonstrēta vēlme meklēt kopsaucējus starp ASV, ES un Krieviju, tad cerības 21. gadsimtā izveidot Eiropu par vietu bez konfliktiem paliks kā neīstenots eiropiešu sapnis.