Kāda sieviete izpelnījusies sabiedrības uzmanību, sociālajos tīklos atklājot savu viedokli bēgļu uzņemšanas jautājumā.
"Esmu vērojusi un lasījusi ziņas, analītiskos materiālus pārsvarā ārzemju presē, pa laikam piefiksējot , kā mūsu tautas kalpi pinas melos. Kā cilvēks, kas reiz gatavojis šādus pat analītiskus materiālus, rakstījis komentārus, arī nolēmu izteikties par bēgļiem, kuri neglābjami atnāks.
Ja es joprojām strādātu presē, tad meklētu atbildes uz jautājumiem :
1. Kā, neesot nekādam rīcības plānam, kur nu vēl integrācijas plānam un pieredzei, Latvijas ierēdņi vispār atļāvās piekrist svešzemnieku uzņemšanai?
2. Kādas sankcijas ir piemērotas tām amatpersonām, kuras izlēma, ka par Latvijas naudu Muceniekos mītošie patvēruma meklētāji mācās krievu valodu, bērni tiek sūtīti krievu dārziņos?
3. Globālāks jautājums – Karo Sīrijā, karo Somālijā un nav droši Irākā, bet kāda orgāna pēc Ungārijā klīst maķedoniešu ordas?
Jau tagad saprotu, ka atbildes nebūs, jo tie, kam būtu jāatbild, nevar, negrib un arī nezina.
Izlasīju Linda Abu Meri un Hosama vēstījumu – emocionāli, pat mīļi. Es arī pazīstu austrumniekus, kuri ir inteliģenti, gudri un izglītoti, pret kuru uzturēšanos un mūžīgu palikšanu mūsu valstī man nebūtu iebildumu – vēl vairāk, man tas ļoti patiktu, jo nav patīkamāka cilvēka par šādu austrumnieku. Guļot traumu slimnīcā pēc operācijas, vienīgie, kuriem rūpēja, ka man sāp, bija 2 pakistāniešu izcelsmes 3. kursa studenti – puisis un meitene. Viņi 3 studiju gadu laikā bija apguvuši gan latviešu, gan krievu sarunvalodu. Meitene panāca, ka beidzot kāds no vietējā personāla par mani painteresējas. Tas bija pirms 3 gadiem. Nez, kur viņi ir tagad, jo mūsu medicīnas sistēma ļoti iegūtu, ja šie jaunie speciālisti paliktu Latvijā. Taču ir jāsaprot, ka tādi cilvēki ir viens no simta.
Man ir daudz labu paziņu Vācijā un Anglijā un man nav jācitē tendenciozi raksti, jādalās ar, iespējams, safabricētiem video, mani paziņas raksta, ka tas ir murgs un barbarisms. Tie ir cilvēki, kuri gatavi visu nopostīt savā ceļā, lai tikai bezrūpīgi dzīvotu. Man ir paziņa turku puisis Londonā, kura ģimenei pieder 3 gaļas veikali. Kad viņš meklēja pārdevēju, jautāju, bet ir tik daudz iebraucēju, kuriem noteikti vajag darbu? Viņš atbildēja, ka pēdējais, ko viņiem vajag, - ir darbs. Pie viņa šobrīd strādā 2 latvietes – viena bibliotekāre un viena skolotāja no skaistās Vidzemes un ne par ko nesūdzas. Te nonākam pie mums – Latvijas iedzīvotājiem sāpīgākā punkta bēgļu jautājumā, kāpēc viņiem pienāksies šī bezrūpīgā dzīve, bet latviešiem ir jādodas projām, lai izdzīvotu?
Tāpēc, mīļie, kas man cenšas pabāzt zem deguna noslīkušā Sīrijas bērna foto, kauninot, ka mēs negribam, pat esam rasisti, ja šīs foto patiešām ir īsts, tad tā ir tāda pat traģēdija, kā jebkurai Latvijas iedzīvotāju ģimenei, kuru bērns ir noslīcis mūsu pašu ūdens tilpnēs, jo viņa vecāki ir devušies peļņā, lai šis pat bērns varētu apģērbties un paēst, jo viņa mamma pēc 24 stundu smagas darba dienas bija aizmigusi un nenosargāja, jo viņa vēlējās savam zēnam vai meitai nopelnīt, lai nebūtu atkal jāsaka – mums nav naudas. Tā ir tieši tāda pat traģēdija – tikai vienā gadījumā krīt bumbas, otrā – valdība realizē genocīdu pret savu tautu.
Publiskojot, kādas ekstras saņems bēgļi, tas bija kārtējais spļāviens mums sejā. Es priecājos, ka ne Linda, ne Hosams, ne citi, kas raksta šos slavinošos rakstus, nekad nav saviem bērniem sacījuši, ka šovakar mums vakariņas nesanāks un vai klusi norijuši, ka es kaut kā iztikšu un neiešu pie ārsta, jo citādi atkal nesanāks par dzīvokli samaksāt, bet ļoti liels vairums Latvijas cilvēku, kuri, starp citu godprātīgi strādā, šādi dzīvo un viņiem dikti sāp, ka šeit tiks uzņemti un no sirds materiāli aptekāti ļaudis, kuriem par tādu Latviju nospļauties.
P.S. Esmu par inteliģentu sveštautiešu palikšanu Latvijā, ja viņi ciena manas zemes tradīcijas, apgūst valodu, vienlīdzīgi konkurē izglītības un darba tirgū!"