VAKARA ZIŅAS: Apbedīšanas nozare nav zelta bedre, bet tajā rok daudzi
Latvijas Apbedītāju asociācijas vadītājs Edmunds Štreihfelds šajā, kā pats saka, sensitīvajā un emocionālajā nozarē uzskatāms par celmlauzi. Savulaik, būdams inženieris, izveidoja pirmo apbedīšanas biroju, kas strādā ilgāk nekā 20 gadu. Saruna par situāciju apbedīšanas nozarē ir saruna par dzīvi un mums, dzīvajiem.
– Valsts ieņēmumu dienests un Konkurences padome ir noraizējušies par miljonos mērāmu ēnu ekonomikas īpatsvaru apbedīšanas nozarē. Vēl pirms šīm atziņām nebija nekāds jaunums, ka notiek līķu pirkšana un pārdošana – piemēram, slimnīcas informē «savus» apbedīšanas birojus par mirušajiem. Jums ir cerība, ka pēc Valsts kontroles sniegtās informācijas kaut kas mainīsies?
– Kā uz burvju mājienu nekas nemainīsies, un pēkšņi viss būs kārtībā. Ja neko nedarīs, nekas nemainīsies vispār. No Latvijas Apbedītāju asociācijas puses šim apstāklim esam pievērsuši uzmanību jau pirms vairākiem gadiem. Bet, kā mēdz teikt, mežā kokos augšā ir liels troksnis, vējš pūš un viss līgojas, bet lejā valda klusums.
– Kā jums šķiet, vai pa šiem gadiem vējš sācis pūst arī zemākajos zaros?
– Kaut kas notiek uz labo pusi. Konkurence pastāv. Sevišķi Rīgā vēl mēģina ielauzties tirgū, kas jau ir piesātināts. Tur mēģina visādi iespraukties.
– Vai tad ir jēga spraukties? Apbedītāju ir ļoti daudz, nemaz nespējam tik daudz nomirt, lai visiem pietiktu darba.
– Ir pētījums par vecuma grupām, kurās trūkst mūsu potenciālo klientu. Tas ir objektīvi. Tagad vajadzētu aiziet tiem, kas bija aktīvi Otrā pasaules kara laikā, bet no viņiem Padomju Savienībā apmēram 20 miljonus iedzīvotāju iznīcināja. Jautājāt, vai ir jēga? Mūs satrauc, un par to runāja arī Konkurences padome un Valsts ieņēmumu dienests, – tie ir tā sauktie pašdarbnieki. Ir daudz apbedītāju, kas savulaik strādāja kādā apbedīšanas birojā. Viņi zina, kā dokumentus sakārtot, kā organizēt ceremoniju, kur var zārku nopirkt. Un piesola visu izdarīt pa lēto. Viņiem nav izmaksu par telpu īri, nav jāmaksā nodokļi un atskaitījumi par iekārtu amortizāciju, kas veicami uzņēmumam kā juridiskai personai. Tad arī ar vienām vai divām bērītēm mēnesī iztikšanai pietiek. Manā praksē arī bija darbinieks, kurš aizgāja un sāka strādāt patstāvīgi, izmantojot vecos kontaktus. Konkurence starp juridiskām personām ir mazāka.
– Un 90. gadu stila cīniņi starp apbedītājiem nenotiek?
– 90. gados cīņas starp apbedītājiem nebija, tad apbedīšanas birojiem bija vismierīgākā dzīve. Pirmais apbedīšanas birojs atvērās 1993. gada 12. janvārī. To tik precīzi zinu tāpēc, ka tas bija manējais. Pēc tam pamazām atvērās pārējie biroji.
– Tomēr jūsu bērnībā puikas biežāk sapņoja kļūt par lidotājiem vai traktoristiem, nevis par apbedītājiem.
– 1993. gadā manam jaunākajam dēlam bija seši gadi. Kad intervijā, uz kuru viņš bija atnācis man līdzi, dēlam pajautāja – par ko tu gribi kļūt, viņš teica – par apbedītāju. Viņš tagad tiešām man palīdz un pārņems mūsu nozari, jo neviens neesam mūžīgs.
– Viņam ir piemērs – vecāki. Bet jums?
– Tā bija sagadīšanās. Strādāju Politehniskajā institūtā, apkalpoju skaitļojamās mašīnas, inženieris biju. Sieva bija ķīmiķe. Nāca pārmaiņu laiki, sievai disertācija bija bez piecām minūtēm gatava, bet viss aprāvās. Mēs kā padomju inteliģenti audzējām puķes, rožu stādus, kad mans studiju biedrs, vācietis, kas dzīvoja Berlīnē, atsūtīja vēstuli. E-pastu jau tolaik nebija. Viņš prasa: «Kā jums tur ir, varbūt vajadzētu kādu privātu biznesu uzsākt? Mums jau divus gadus ir apbedīšanas birojs. Vai tad Rīgā nevajag kaut ko tādu?» Sākumā mēs smējām kā traki – bez piecām minūtēm zinātnieks nu būs zārku tirgotājs? Bet pamazām sākām pārdomāt jau nopietnāk, bez smiekliem. Tās bija 1991. gada beigas, 1992. gada sākums. Atcerējāmies, kā apglabājām sievastēvu un cik grūti toreiz gāja. Es un sievasbrālis katrs ar savu mašīnu skrējām uz visām pusēm. Sākām domāt, ka tas būtu lietderīgi, aizbraucu uz Berlīni parunāties, paskatīties, kā viss notiek, un pavisam nopietni padomāju, ka varētu gan atvērt apbedīšanas biroju. Draugs palīdzēja ar pirmo kapitālu, un tā mēs iesākām. Un turamies. Jau toreiz mans draugs vācietis teica: tā nebūs zelta bedre, bet maizītei iznāks un, ja nedarīsi muļķības, tad iznāks arī desiņai. Tā tiešām ir.
– Vai visa ģimene strādājat apbedīšanas jomā?
– Jā, izņemot vecāko dēlu, kurš bija uzsācis savu darba dzīvi kā automehāniķis. Viņam ir talants uz to lietu, un viņš var nopelnīt maizīti un desiņu.
– Kā esat iemācījies sadzīvot ar cilvēku sāpēm un bēdām, jo cilvēki pie apbedītāja nenāk, priecīgi palēkdamies? Lai gan arī tādi gadījumi varētu būt.
– Cilvēkam ir bijis arī atvieglojums, ka aizgājējam mokas beigušās. Bet šādu jautājumu uzdod arī klienti. Cilvēks spēj iegūt zināmu imunitāti. Ja to nespēj, tad tiešām var sajukt prātā. Es nevaru patiesi izbēdāties katram līdzi, tas nav iespējams. Es varu izteikt līdzjūtību, pateikt mierinošu vārdu, izprast cilvēkus. Ja nomirst tuvinieks, ir cits pārdzīvojums. Pirms pieciem gadiem mamma nomira, jutos citādāk. Citreiz jautā: kā jūs varat miroņiem tuvoties? Jā, es pats ģērbju un grimēju. Ja nelaiķim vari pieskarties bez šausmām, tad pie pārējā var pierast un iemācīties. Ja ir paniskas bailes, ka pat istabā nevari ieiet, kur cilvēks nomiris, tad labāk nemēģināt.
– Tiešām, kāpēc baidīties? No dzīva kādreiz vairāk jābīstas nekā no miruša.
– Tā ir, bet manā praksē ir bijis gadījums, kad divos naktī atskan zvans – kundzei vīrs aizgājis, vai nevarot atbraukt. Protams, mēs braucam arī divos naktī. Aizbraucam, viņa mūs sagaida, ieved virtuvē. Skatos – trīc no šausmām. Bet vajag sameklēt aizgājēja pasi. Pase esot kaut kur istabā. Viņa tur iet nevarot. Nevarot, un viss! Bail. Bet aizgājējs bija apkopts, nebija pamests novārtā. Varēja redzēt, ka sieviete par viņu rūpējusies līdz pēdējam brīdim. Atceros, ka kādā lekcijā psiholoģe skaidroja – kamēr cilvēks elpo, tikmēr viņš ir savējais, par viņu rūpējas un apčubina, bet pēc nāves iestājas šausmas un panika. Tā dažreiz notiek.
– Cilvēkiem bail, ka nelaiķis spokosies, daži runā par dvēseli, kas kā migliņa atstāj ķermeni. Esat ko tādu redzējis?
– Katrs pārdzīvo savā veidā, viens ir pragmatiskāks, otrs meklē citu mierinājumu. Ar sievu runājām – tas, ka mums ir augstākās izglītības, nebūt nav traucējis. Kaut vai – mācījos marksismu-ļeņinismu, arī tā ir sava veida filozofija. Un tu sāc domāt par daudz ko. Tas palīdz saprast cilvēku. Kad mācījos skolā, atceros, ka bērni sačukstējās – vai, tur tas onkulis miroņus ģērbj viens pats vakarā, sarunājas ar viņiem. Es tagad arī tā daru – aiztaisu biroju un vakaros aizbraucu, sapucēju aizgājēju. Man jāuztaisa tā, lai viņš man patīk. Atcerējos kuriozu, kas bija labākā uzslava. Vienreiz vienu opīti paņēmām, sarāvies čokuriņā, slimības nomocīts, ar bārdiņu noaudzis. Sapucēju, noskuvu, visu sariktēju un aizvedu uz Lāčupes kapiem. Piederīgie ieiet kapličā un skrien ārā – tas nav viņš! Man pavērās mute, bet domāju – nevar būt, ka būtu ko sajaucis. Bet ko lai es tagad saku, kādus argumentus lai atrodu? Pats esmu opīti paņēmis, pats saģērbis un nevarēju neko sajaukt. Kamēr es stostos, kapličā ieiet, šķiet, meita, iznāk un saka: paskatieties uz rokām. Ā, jā, jā, mūsējais, – nu arī citi piekrīt. Nu, re, piederīgie vairs nepazīst kopš tās reizes, kad pēdējo reizi savu opīti redzēja dzīvu.
– Jums vienmēr jāvalkā melns ancuks?
– Tomēr jāievēro etiķete. Ja cilvēks atnāk ar savu kreņķi un es sēžu kreklā ar kaut kādu bildi uz krūtīm un šortos – nebūs pieklājīgi. Ne vienmēr ģērbjos uzvalkā vasaras laikā, šoreiz tas ir jums par godu (smejas). Jāizturas ar cieņu pret to cilvēku, kurš pie manis atnāk.
– Vai apbedīšanas tradīcijas Latvijā kopš 90. gadu sākuma ir būtiski mainījušās?
– Viena lieta ir gan mainījusies. Kad sākām savu darbību, tad vairs nepazina koka zārkus. Bija tikai drapētie, mana kundze tos sauc par lupatniekiem. Lai uztaisītu drapēto zārku, šņaks, šņaks, sazāģē dēļus vai finieri, sanaglo kopā, audumu virsū, un divu stundu laikā zārks ir gatavs. Senos laikos taisīja no dabiska koka, no priedes, bērza, apses, no oša, melnalkšņa vai ozola. Bet 90. gados vairs nemācēja tādus taisīt. Mēs sākām to tradīciju atdzīvināt. Bija pat tāds gadījums, kad kāds meistars vispirms telefoniski piedāvāja paša taisīto zārku un, kad atbrauca, apskatījās, tad noteica – vai varat atdot to zārku kādam nabadziņam, lai man nav atpakaļ jāved? Saprata, cik nekvalitatīvu mantu ir atvedis.
– Skaidu spilventiņš tiek ielikts?
-– Jā, tas gan ir jāievēro. Mēs liekam, bet, piemēram, vācieši – ne vienmēr. Lai gan vāciešiem ir ļoti stingras prasības pret ekoloģiju. Piemēram, zārkos, ja tos sūta uz kremāciju, nedrīkst būt nekas sintētisks, tikai bioloģiski noārdoši materiāli. Pat zārku nedrīkst lakot ar sintētisku laku.
– Esmu dzirdējusi, ka tagad bērēs vairs nefotografē, neesot modē, bet agrāk bija svēta lieta sabildēt bērītes.
– Es uzskatu, ka bēru bildes netiek pēc tam skatītas. Man arī no tēva bērēm stāv divus centimetrus bieza paka ar bildēm, jo viņš bija mazpilsētā ievērojams vīrs, bet neesmu to paciņu paņēmis rokā. Labāk paskatos albumu, kur dzīves laikā esam fotografēti. Un mūsdienās ar telefonu var uztaisīt bildīti par piemiņu.
– Kā vērtējat faktu, ka daudzi liek zārkā aizgājējam mīļas lietas? Uz viņsauli neko līdzi nepaņemsi, tomēr vienam ieliek Bībeli, otram – šņabīti vai cigaretes.
– Tā ir tautas tradīcija kopš seniem laikiem. Nav labi, ja zārkā ieliek fotogrāfijas. Ne tikai es, daudzi tā uzskata. Dzīvu cilvēku fotogrāfijas par piemiņu līdzi – nē. Kas ir dzīvs, to nevajag likt zārkā.
– Man izstāstīja kādu atgadījumu Liepājā. Mācītājs kapos aizgrābti runājis, atkāpies līdz pašai bedrei, zeme iegruvusi, un viņš iekritis izraktajā bedrē. Bijis kungs ar humora izjūtu, izrāpies un turpinājis savu svētrunu. Jums arī kuriozi ir gadījušies?
– Kam negadās, ka kāja aizķeras. Vienās bērēs mācītājs ziemas laikā spraucās starp mašīnu un dzīvžogu un pārkrita pāri dzīvžogam. Kājas vien pa gaisu notirinājās.
– Un ir kāds nācis noskatīt mūžamāju vēl pirms savām bērēm?
– Atnāca kundzīte gados. Labdien, vai drīkst zārkus apskatīt? Lūdzu, kāpēc ne! Pēc dažām dienām atkal klāt. Labdien, vai drīkst zārkus apskatīt? Lūdzu! Kad atnāca trešo reizi, tad pajautāja: vai es varu nopirkt zārciņu un jūs man to atvestu uz mājām? Dzīvoklī esot viena tukša istaba, tur viņa nolikšot zārku, izpušķošot, uz vāka ielīmēšot bildītes, ko paskatīties. Tā arī izdarījām. Starp citu, ārzemēs ir populāri apbedīšanas līgumi, kad cilvēks pats izplāno visu bēru ceremoniju.
– Vai esat piedzīvojis lustīgas bēres, kad cilvēki ne tik daudz raud, bet labāk uzdanco, jo aizgājējs bijis jautrs cilvēks?
– Bēru procesam ir tradīcijas un sava lietu kārtība. Piemēram, pirmo reizi, kad apkalpoju čigānu bēres, man bija brīnums. Braucam ārā no mājas, kur visi tikko atvadījās no aizgājēja, un sētā iebrauc busiņš, puiši ceļ ārā pastiprinātājus, ģitāras un mikrofonus. Es domāju: ir nu gan nepacietīgi, vēl aizgājējs nav no mājas ārā, viņi jau uz balli taisās. Pēc tam uzzināju, ka čigāniem tā pieņemts – līdz kapiņiem sēro, pēc tam, kad cilvēks nodots zemes klēpī, priecājas, jo cilvēkam grūtais dzīves periods ir beidzies. Es vēl puika biju, kad vecaistēvs pateica: kad nomiršu, jūs līdz pusnaktij pasērojiet, bet pēc tam uzdancojiet! Tā arī tika darīts, līdz pusnaktij pasēdēja, iedzēra savu čarkiņu, bet pusnaktī uzlika mūziku un danci izgrieza. Tas, cik smaga būs bēru ceremonija, ļoti atkarīgs no izvadītāja. Ir izvadītājas un izvadītāji, kas uzskata par savu pienākumu no piederīgajiem izspiest asaras. Ja viņi nešņukst un neraud, tad bēres nav izdevušās. Ir visādi triki, kā to izdarīt. Ja es izdzirdu, ka piemin mazbērniņus, kas nekad vairs neredzēs vectētiņa mīļās rokas… Redz, jau tagad balss iet ciet. Mācītājam tomēr galvenais ir dievvārds. Tāda ceremonija pēc savas noskaņas ir vieglāka, jo kristīgās reliģijas ideja ir par aizkapa dzīvi un ticība uz augšāmcelšanos. Cilvēks aizgājis, mēs viņu guldām zemes klēpī, bet dvēselei būs labi. Jaunā paaudze varbūt vairs nezina aktrisi Elvīru Baldiņu, bet vēl pirms četriem pieciem gadiem dažreiz Elvīriņu aicinājām par izvadītāju. Viņai bija īpatnēja un skaista atvadu ceremonija. Viņa brīdināja, ka neko konkrētu neteiks, konkrētus vārdus nenosauks, viņa mirušā dzīves gājumu ietērpa tautas dziesmās. Viņa bija neizmērojama tautas dziesmu krātuvīte. Rūpīgi izrunājās ar piederīgajiem, kāds bijis aizgājējs, kur dzimis, kā audzis, ko darījis, cik bērnu. Un visam dzīves gājumam tika piemeklētas attiecīgas tautas dziesmas. Cilvēki, kas aizgājēju pazina, juta – jā, tas ir par viņu. Tie, kuri nepazina, – kāpēc lai viņiem vajadzētu zināt konkrētas detaļas? Visa bēru ceremonija šādā izpildījumā atstāj gaišu iespaidu. Cilvēks nav pārkreņķējies un jūtas viegli.
– Jums ir kāds nometis uz galda naudas paciņu un pateicis: man visu visdārgāko!
– Ja pragmatiski runājam, tad viss, ko darām, ir domāts mums, palicējiem, nevis tam, kas guļ zārkā, vai tai dvēselei viņā saulē. Tomēr tik klaji neviens nav nometis naudas paciņu uz galda un teicis: dariet, ko gribat. Ir bijuši gadījumi, kad grib to labāko un ir ar mieru maksāt. Sen, 90. gados, vienam tajā laikā pazīstamam biznesmenim, kuru pēc tam nogalināja, līgava nomira. Viņš, puisis, bija ļoti sakreņķējies. Viņš man prasīja: jums importa zārki ir? Teicu: nē, šobrīd nav, bet varu ar vāciešiem sazināties. Viņš: man vajag! Bet tanī laikā vajadzēja vīzu, lai uz Vāciju tiktu. Teicu: ja varat nodrošināt transportu no Berlīnes, tad zārks pēc divām stundām būs klāt. Jo parastā kārtībā aizbraukt un nokārtot visas formalitātes nebija iespējams – nepaspētu. Viņš lika saviem puišiem interesēties, ko var izdarīt. Tolaik viens latviešu meistars taisīja tiem laikiem ļoti pieņemamus zārkus ar ozola finierējumu, kas izskatījās «kā importa». Es tam puisim teicu: varu atvest un parādīt mūsu meistara darināto, novērtējiet. No Vācijas zārku tā arī nebija iespējams atvest, un viņš piekrita nopirkt vietējo. Cilvēks bija nolēmis naudu nežēlot, tikai lai būtu tā, kā viņš vēlas.
– Varbūt varat viest skaidrību par kremēšanu un pelnu kaisīšanu. Ja cilvēku kremē, urnu ar pelniem nav obligāti jānorok kapsētā. Pelnus var izkaisīt, bet vai jāprasa atļauja to darīt? Negribi kaisīt pelnus, noliec urnu pagrabā.
– Vai noliec uz kumodes un katru vakaru parunājies ar omīti. Latvijas likumdošanā normatīvie akti paredz darbības līdz kremācijas procesam, bet pēc tam nekas nenosaka, kas ar urnu darāms. Pelni ir ekoloģiski tīrs produkts, un tos var kaisīt upē vai jūrā, no šī aspekta viss ir kārtībā. Nu, un kurš var dot atļauju?
– Latvijā reģistros parādās, ka cilvēks ir miris, bet vai noteikti jābūt ierakstam, kur viņš apglabāts? Taču nē.
– Mūsu likumdošana klibo. Piemēram, Vācijā ir strikti noteikts, ka cilvēka mirstīgajām atliekām – kremētiem pelniem vai ķermenim zārkā – jābūt apbedītām konkrētā vietā ar konkrētu adresi. Tur ir populārs apbedījums jūrā, bet arī tad pelnus nekaisa, kā pagadās. Ir speciālas urnas jūras apbedījumiem. Dārgākās ir no akmens sāls, lētākās – no papjēmašē līdzīga materiāla. Ir pat īpašas rēderejas, kas ar to nodarbojas. Izbrauc jūrā, kuģis izmet enkuru, kapteinis zvana kuģa zvanu, un svinīgos apstākļos urna tiek ielaista ūdenī. Tai piestiprināts arī vainadziņš. Brīdī, kad urna un vainadziņš nogrimst, kapteinis uzņem garuma un platuma grādus un izsniedz dokumentu, kas tradicionāli ir apzīmogots ar zīmoglakas zieģeli. Tajā ierakstītas koordinātas vietai, kur nelaiķis apbedīts. Vācijā urnu piederīgajam nemaz rokās nedod. Urnu izsniedz apbedīšanas birojam, kas kā juridiska persona ir atbildīgs, lai aizgājējs tiek apbedīts konkrētā vietā. Ja Vācijā tiek kremēts cilvēks, kura pīšļus pēc tam apbedīs Latvijā, arī tad urnu tuviniekiem nedod, bet prasa apbedīšanas biroja adresi Latvijā, kas saņems urnu.
– Jums ir versija par to, kāpēc nesen Lāčupes kapos Rīgā un Jūrmalā ir izrakņātas kapavietas? Rakts dziļi, it kā meklētas dārglietas.
– Esmu palaidis garām tādu informāciju, bet kādas tur dārglietas! Kas gan var būt – laulības gredzens? Parasti jau neapkarina ar dārglietām.
– Kāds labums klientiem no tā, ka apbedītāji apvienojušies asociācijā?
– Lielākas iespējas un garantijas, ka tiks izpildīts tas, ko viņš vēlas. Par kvalifikācijas celšanu esam domājuši. Sākumā paši uz savu roku organizējām kursus, piesaistot Latvijas Pašvaldību mācību centru. Kopīgi tika izveidota akreditēta mācību programma. Mēs mācāmies, lai gan oficiālas skolas nav, kur Latvijā apmācītu tanatopraktiķus. Esmu jautājis padomu tiem, kas ilgus gadus morgā strādā. Paprasu kaut ko par darba paņēmieniem. Bet ir arī tā, ka amata noslēpumus nestāsta. Vienreiz lūdzām, lai apmācību ietvaros nolasa lekciju, bet uzrunātie pateica – mums ir amata noslēpumi.
– Iebalzamēt neviens nav prasījis?
– Aparatūra ir dārga, maksā vairākus tūkstošus dolāru, tas nav vienkārši.
- Iznāktu līdzīgi kā Ēģiptes mūmijas?
– Nē, šī ir intraarteriālā balzamācija. Ar speciālu aparatūru asinis organismā tiek aizstātas ar konservējošu šķīdumu. Ir, kas to prot izdarīt.
– Kādam nolūkam?
– Ir bijuši daži gadījumi, kad, aizgājēju sūtot uz eksotiskāku valsti, tiek prasīta balzamācija. Bija gadījums, kad nelaiķi sūtīja no tālām zemēm un domājām, ka varbūt varētu kremēt un atsūtīt urnu. Tajā valstī pateica: nē, atsūtīsim zārkā, lai pārliecināties, ka tas ir viņš. Lai vēlāk nav šaubu vai neizteiktu jautājumu.
UZZIŅAI
Valsts ieņēmumu dienests informē, ka puse no apbedīšanas nozares uzņēmumiem neuzrāda nekādus ieņēmumus.
Ēnu ekonomikas īpatsvars nozarē pērn varētu būt vismaz 5,45 miljoni eiro. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2014. gadā mirušo skaits Latvijā bija 28 466. Valstī vidējās apbedīšanas pakalpojumu izmaksas vienam iedzīvotājam ir ap 400 eiro. Sareizinot šos skaitļus, kopējā summa par pakalpojumiem būtu 11,38 miljoni eiro. Taču nozarē nodarbināto nodokļu maksātāju deklarētais apgrozījums pērn bija 5,93 miljoni eiro.
Apbedīšanas nozarē reģistrēto nodokļu maksātāju skaits līdz šā gada 4. jūnijam bija 260, no kuriem 182 bija juridiskas personas, bet 108 – fiziskas personas, no kurām 78 bija saimnieciskās darbības veicēji, bet 30 – individuālie komersanti.