Imants KALNIŅŠ ir savā vietā gan mūzikā, gan politikā. Viņš ir viens no nedaudzajiem radošajiem ļaudīm, kuri spēj apjēgt un vērtēt politiku patstāvīgi. Esmu pārliecināts, ka viņa politiskie uzskati ir tikpat autentiski (paša pārdomāti) kā viņa mūzika. Par to savā ziņā liecina arī tas, cik samērā mierīgi viņš uztver samazgas, kas nāk pār viņa galvu. Ar Neatkarīgo komponists sarunājas par politiku.
– Tie, kuriem tavi uzskati nepatīk, mēģina tevi sadalīt gabalos. Tu, Kalniņ, esi lielisks mūziķis, bet politikai gan liec mieru… Esi komponists, bet kā pilsonis – aizveries.
– Es nezinu, ko uz to lai saku. Domāju, ka man uz to nav jāreaģē. Lai arī attiecībā pret mani tā ir kaut kāda vardarbība. Zināmā mērā – tas pats terors. Bet, zini, tajā pašā laikā es saprotu: ja cilvēks tā saka, tad viņš tā saka tādēļ, ka viņam ir uzdevums tā teikt.
– Tā varētu būt. Jo šāda, kā tu saki, vardarbība te ir tik izplatīta, ka, iespējams, tiek kultivēta. Taču līmenis, kādā tā izpaužas, ir acīm redzams stulbuma pašaizsardzības līmenis. Polemika par strīdīgo tiek aizstāta ar mēģinājumu pazemot, ieskaitīt Kremļa aģentos… personu. Izslēgt tos, kas domā patstāvīgi, no aprites. Tas traucē sabiedrībai brīvā valstī būt brīvai.
– Varu piekrist, ka tā ir stulbuma pašaizsardzība. Arī, ja runājam par politiku, par to kārtību, kāda valstī tiek uzturēta, pastāv cilvēki (interneta troļļi,…), kuru uzdevums ir noturēt šo kārtību noteiktā kvalitātē. Un, ja kāds vieglprātīgs cilvēks sāk to jaukt, tad viņam ar ļoti dažādiem paņēmieniem var likt saprast, ka tas, kā viņš domā, traucē. Jā, šajā ziņā tā ir, kā tu saki, pašaizsardzība. Bet līmeni acīmredzot nosaka tas, ka nav resursu. Tāpēc tiek lietoti ļoti primitīvi ietekmēšanas paņēmieni. Ar intelektu un argumentiem šeit neviens nestrādā. Šeit strādā ar visiem vecajiem, iepriekšējos laikos pārbaudītiem instrumentiem. Ar iebaidīšanu, ar piespiešanu, ar diskreditēšanu. Tu jautāji – kā es attiecos pret cilvēku, kurš mani lamā? Kā pret profesionālu diskreditētāju, kuram dots uzdevums nevis diskutēt ar mani, bet veikt manas pozīcijas diskreditāciju.
– Kāda jēga, ja šāda «aizsardzība» notur visus, kā tu vienā intervijā teici, par purva bridējiem? Nevis purva izbridējiem. Tā līdz pilsoniskai sabiedrībai netikt.
– Jā, tas slāpē sabiedrības aktivitāti. Bet – arī tā ir metode, kā savākt cilvēku. Un, ja skatāmies pasaules gaitu, to, kā veidojušās valstis, kā tās pastāvējušas, kā tās noturējušās vai gājušas bojā, tad tas vienmēr noticis šādā veidā. Vienmēr ar spēku. Viss vienmēr ir noticis brutāli. Valstis veidojušās ar spēku. Diemžēl.
– Pirms gadsimta ceturkšņa mēs uzsvērām gara spēku. Tu biji nacionāls ImKa un cīnījies par Latvijas neatkarību…
– Jā! Un, ja runāt par mani, tad arī šobrīd es neko citu nedaru. Tas, ko es daru, tas, par ko es runāju, ir turpinājums šai manai cīņai par Latvijas neatkarību. Nekas cits tas nav.
– Kā šajā cīņā iekļaujas tas, ko tev tagad pārmet?
– Te mēs, gribot negribot, nonākam pie lielās politikas.
– Nonākam. Ne tev, ne man nav no tā bail.
– Valsts neatkarība nav realizējusies. Tādēļ jāturpina.
– Es piekrītu. Jo pašnoteikšanās un pašapziņas līmenī Latvija ir bezmaz tikpat vāja kā padomju republika.
– Domāju, ka šajā brīdī viņa ir vēl vājāka, nekā bija. Jo Latvija kā valsts ir zaudējusi ļoti daudz savu resursu. Cilvēkresursus… Arī ekonomiskos resursus. Un, manuprāt, mēs esam zaudējuši arī to, ja var tā sacīt, nesošo potenciālu, kurš aizveda Latviju līdz atmodai. To garīgo potenciālu. Tas ir pazaudēts. Un domāju, ka tas darīts speciāli.
– Jā, arī man šķiet, ka tā laika potenciāls ir apzināti transformēts, pārvērsts no rīcības instrumenta par, teiksim, kavēšanos atmiņās. Vieni kavējas pirms 4. maija, citi pirms 17. jūnija.
– Klausies, mēs taču zinām tos cilvēkus, kas tagad pie valsts stūres. Un, runājot ar sevi, es bieži jautāju – vai tad viņi, šie cilvēki, sākot ar prezidentu (ne šo – konkrēto, bet arī visiem bijušajiem), ar visām saeimām, visiem ministru prezidentiem, nemeklē atbildes uz jautājumiem, par kuriem mēs te runājam? Par valsts neatkarību. Par neatkarības būtību. Vai viņi, kaut iekšēji, ar to nenodarbojas? Vai partijās šie jautājumi netiek pārrunāti? Tāpat man neticas, ka par to nedomā visi izglītotie cilvēki. Bet – reakcija izpaliek.
– Mani mulsina tas, ka intelektuālā elite brīvā valstī nespēj pasūtīt varai mērķtiecīgu, reālu nākotnes politiku. Pat atsevišķu nozaru (izglītība, veselība,…) mērogā.
– Es pazīstu daļu to cilvēku, ar kuriem biju kopā LNNK un Tēvzemē. Viņi neatkarības un suverenitātes ideju ir uzturējuši vienmēr. Vismaz vārdos. Taču – arī viņi piedalās tādas politikas realizācijā, kas neatkarību reāli neveido. Viņi paklausa. Arī paaudzei, kas izaugusi pēc neatkarības atgūšanas, nacionāla politika, nacionālas valsts traktējums, reāla neatkarība nav politiska prioritāte.
– Te mana pieredze ir savādāka. Man patīk to jauniešu potenciāls, kam tagad ap divdesmit. Viņi ir brīvāki no dogmām, aizspriedumiem, cilvēku šķirošanas..., kas piemīt mūsu paaudzēm. Bet politikā, kā izriet no mūsu pašu iepriekš teiktā, mēs neesam pratuši būt viņiem labi skolotāji. Jo vairāk, pat kultūru, kuras vērtība nosaka mūsu nacionālo identitāti, kurai jāvieno ļaudis, izmantojam kā cenzūras, kā cilvēku šķirošanas instrumentu.
– Man patīk, ka latvieši tomēr rosās un dara. Vai tie Dziesmu svētki, vai jaunuzcelta māja, vai sakārtota iela… Tas dod klāt enerģiju. Kultūrai vajadzētu būt tam saistošajam elementam, kas visu savelk kopā. Arī to, kādēļ cenšamies paturēt un uzturēt šo valsti.
Bet tajā pašā laikā, kaut vai šīs smieklīgās kultūras, inteliģences pārstāvju parakstītās vēstules sagriež kājām gaisā to pozitīvo, ko es saskatu reālajā brīvībā, ko gūstu no tās. Jo tās (arī vēstule par NATO bāzēm, vēstule Angelai Merkelei) atklāj, ka šai sabiedrības daļai, ar ko mēs it kā būtu aicināti lepoties, piemīt pilnīga politiskā nespēja. Tātad – mums jārunā par inteliģences jeb par sabiedrības izglītotās daļas kvalitāti. Vai šī sabiedrības daļa vispār kvalificējas tam statusam, kas nosaka spēju piedalīties politiskajā procesā? Ja mums nebūs NATO bāzu, krievi mūs okupēs! Tas ir līmenis, kas liecina par politisku debilitāti.
– Jā, ja troļļu cīņas sāk dominēt kā politisks vadmotīvs un tam nav intelektuālas alternatīvas, tad – vai nu vara tur sabiedrību par debilu, vai arī sabiedrība cenšas šo uzskatu attaisnot.
– Tieši tā. Turklāt pasaules politika, kurā Latvija tagad ir iesaistīta, tiecas pataisīt sabiedrību debilu.
– Taču tevi es joprojām turu par nacionāli domājošu cilvēku.
– Protams. Es esmu nacionāli domājošs. Un – mums ir kopīgs viss tas, kas mums aiz muguras. Tā nav tikai vēstures grāmata. Tas ir absolūti viss, kam esam izgājuši cauri. Bet runa ir par to, kas notiek. Kādu nozīmi katrs no latviešiem piešķir tam, kas viņā ir. Ja viņš nepiešķir tam nekādu nozīmi, tad viņš nepiedalās. Paņem, ko iespējams paņemt, bet, ja nav iespējams, tad brauc meklēt to, ko viņš grib, citur. Un viss. Vairāk jautājumu viņam nav. Viņam nav jautājuma – kas notiek ar Latvijas valsti? Jā, nevar prasīt no ierindas cilvēka, lai viņš spētu analizēt…. Bet no tiem, kas deleģēti, ir jāprasa. Tāpēc jau cilvēks, kuram varbūt nav politiskās potences, dod šiem pārstāvjiem, kurus ievēlējam, atļauju, tiesības sevi vadīt. Viņi kārto mūsu intereses. Tas ir normāli. Trakums ir, ka tas, ko mēs pārmetam cilvēkiem, turpinās arī tajā augstākajā līmenī.
– Tātad tas augstākais līmenis nav neko augsts. Tam varbūt ir varas, bet nav līdera apziņas… Un atbildības.
– Jā, karogs ir nolikts malā. Vai ir kāds, kas to nes? Neatkarības karogu! Nenes. Vai – nes pa vienam. Līderim vienmēr ir bijusi milzīga nozīme. Es joprojām ar apbrīnu skatos, teiksim, uz Kastro, uz to, kā viņš esošajā laikā spējis realizēt savu uzdevumu.
Acīmredzot valstu un sabiedrību attīstībā ir tādi posmi, kad nepieciešamas autoritārākas pārvaldes metodes. Es, piemēram, esmu pārliecināts, ka pēc neatkarības atgūšanas Latvijā bija vajadzīgs autoritārākas pārvaldes, pārejas posms, kas novērstu to haosu, kas radās no pēkšņās demokrātijas. Gluži vienkārši tādēļ, lai lietas sabiedrībā nesāktu notikt pašplūsmā. Tas ir tāpat, kā tu izlej ūdeni uz grīdas. Tas aiziet uz visām pusēm.
– Daļu atbildības pārkraut uz līderi – tas ir ērti. Tikai pēcāk var atskanēt gaudas par to, ka visi nav kā, teiksim, Sulla, kurš sakārto Romu, un tad dodas kopt mazdārziņu. Turklāt – mēs savu ūdeni izlējām uz Eiropas Savienības pusi. Kā tava cīņa par neatkarību saskan, piemēram, ar taviem uzskatiem par Krieviju? Jāpiebilst – arī man liekas dīvaini, ka – tā vietā, lai izmantotu lielāko kaimiņu, mēs atkal nolaižam aizkaru.
– Situācijas īstenībā ir ļoti līdzīgas. Ne Krievija, ne Latvija nav pasaules kontekstā vienas. Tās nav vienīgie politiskie personāži. ASV svaru pasaulē nevar pārvērtēt. Katrs no šiem personāžiem cenšas realizēt savus politiskos mērķus. Valstij, kura grib pastāvēt un noturēties, jātiek galā gan ar savu iekšējo saturu, gan arī ar ārējo iespaidu un iespaidotāju kopumu. Tas viss kaut kādā veidā ir jāsatur un jānotur. Vismaz jānotur. Tas paredz daudzlīmeņu politiku. Kur nu vēl runāt par kaut kādu attīstību, kurai visu laiku ar savām pretenzijām traucē gan cilvēki un to grupas Latvijā, gan ārējo personāžu ar Latviju saistītie mērķi.
– Tātad tu domā, ka pavērsiens uz Rietumiem nenostiprināja Latvijas neatkarību. Kāpēc tu domā, ka pavērsiens uz Austrumiem, būtu mūsu valsts stājai, tās neatkarībai veselīgāks? – Es izeju no tēzes – Latvija vienmēr ir bijusi Eiropā. Bet – Latvija nekad nav piedalījusies politikā, kas saucās Rietumu koloniālā politika. Tostarp Rietumu sasniegumus, spēku, valdīšanu ir nodrošinājusi tikai koloniālā politika. To aplaupīšana, kuri nebija spējīgi pretoties. Latvija nekad tur nav piedalījusies. Tātad – ar ko mēs esam Eiropā? Ar savu atrašanos konkrētā kontinentā. Ne ar ko citu.
-Jā, piecdesmit gadus mūs savos apkampienos brutāli turēja Padomju Savienība. Jā, tik tiešām, 1940. gads bija viltus pilns gads. Tomēr kopējā vēsture ar to teritoriju, kas saucas Krievija, mums ir daudz lielāka. Visu veidu sakari ar to mums ir daudz ilgāki. Gandrīz četri gadsimti. Tāpēc es saredzu lielāku gan mentālo, gan tīri fizisko mūsu kopību ar Krieviju. Tas neizslēdz to, ka mēs esam Eiropā. Un – arī Krievija ir Eiropā. Tas ir viens.
Otrs – tā pieredze, ko mēs šajos neatkarības gados esam ieguvuši, ko es esmu ieguvis, atrodoties vienā komandā ar Rietumiem, mani grūž ārā no Rietumu sabiedrības. Šī pieredze man ir kategoriski nepieņemama. Jo es tur neredzu sava ideāla – sava neatkarīgas Latvijas valsts ideāla – nostiprināšanos. Es šajā – Rietumu pusē – redzu sava ideāla pazušanu. Dabiski, es meklēju iespēju saglabāties. Un es šo iespēju redzu Krievijā tajā ziņā, ka arī Krievijai ir tādas pašas – noturēšanās, saglabāšanās… – problēmas.
– Tas, kā mēs šajos 25 gados esam kopuši paši sevi, man rada jautājumu – vai mēs maz spējam būt ārpus blokiem un savienībām, vai mums tam pietiek iekšējā potenciāla? Turklāt pat ES ietvaros izvēlamies būt vairāk diedelnieki nekā partneri. Tāda perspektīva mani neapmierina ne uz vienu, ne otru pusi.
– Protams, arī mani nē. Mans ideāls un mana programma, lai cik nosacīti par to var runāt, ir – būt vieniem un izturēt vieniem. Un tad tu vari skatīties, ar ko tu ciešāk sadarbojies, ar ko mazāk. Ņemot par pamatu savas suverenitātes ilglaicīgu pastāvēšanu, tās noturēšanu. Bet – tā jau ir starpvalstu attiecību veidošana. Nevis – valstu bloki, kuri realizē kaut kādu kopīgu politiku attieksmē pret pārējo pasauli. Tostarp barbarisku, varmācīgu politiku.
Turklāt aktuāls ir arī jautājums – vai ES viena pati spēj pastāvēt? Acīmredzot nespēj. Ja spētu, tad nebūtu tā kā tāds receklis, kuru vēja virziena maiņas viļā šurpu turpu. ES ir nopietna pretencioza struktūra, viena no svarīgākajām pasaules struktūrām, bet… nespēj tikt galā ar bēgļu jautājumu. Bēgļi vienkārši nāk. Bet ES nespēj tikt galā.
– Pavieglo, nesavākto ES attieksmi pret bēgļiem nosaka vismaz divas lietas. Pirmā – ES pati ir piedalījusies to konfliktu producēšanā, kas šos bēgļus rada. Otrā – ar «tautu Bābeli» vieglāk centralizēt Eiropu.
– Es arī domāju – ja kāds no globālajiem spēlētājiem gribētu tikt ar šo pasaules daļu galā, tad tā ir jāunificē. Projekts saucas – Eiropas Savienība. Bez visādām aizdomām un sazvērestības teorijām. Tajā pašā laikā Krievija un Krievijas prezidents runā par principu, ka nākotnes pamatā jābūt nacionālu valstu suverenitātei. Tas ir tas, kas mani piesaista. Jo tas atbilst manam uzskatam par to, kā pasaulē jābūt.
Bet Eiropā es redzu nacionālu valstu likvidēšanas politiku. Domāju, ka tā ir pietiekami apzināta. Kā tad veidojās šīs etniski nesabalansētās sabiedrības grupas? Sākot ar viesstrādnieku ierašanos «vecajās» valstīs. Tagad tas tiek darīts, izmantojot bēgļus. Protams, cilvēkus nevar vainot par to, ka viņi mūk no savām izpostītajām mājām. Bet – to visu var arī stimulēt. Kurš posta un ārda šo pasauli?
– Un, lai to uzzinātu, tev bija vajadzīgs arī islāms?
– Jā, ejot savu izziņas ceļu, es nonācu pie tā, ka man vajadzēja iepazīties arī ar islāmu. Lai es pats saprastu lietas, kuras ir jāsaprot. Es jau sen sāku mācīties arābu valodu… Valodas man ir otra lieta, ar ko varu aizrauties. Noteicu sev uzdevumu: vari pārtulkot Korānu vai nevari? Tas man likās kā aizraujošs piedzīvojums. Tā iepazinos arī ar islāmu. Līdz ar to acis pavērās vairāk vaļā. Bet – līdz ar to nonācu arī pie atziņas, ka starp politikām, ko šobrīd sevišķi cenšas realizēt viens no lielajiem politiskajiem personāžiem, ir – islāma diskreditācija. Globālā mērogā.
– Nav sevišķi grūti saprast, ka islāma valstu solidaritāte radītu pasaulē vēl vienu ļoti nopietnu varas centru.
– Ja kaut vai tikai trīs valstis, ja tikai Irāna, Irāka un Sīrija realizētu vienotu, kopēju politiku tajā vietā, kur tās atrodas, tad tās neapšaubāmi būtu milzīgs dominējošs spēks. Politisks spēks. Tas dominētu visā areālā. To nevar pieļaut. Te arī slēpjas visu šo konfliktu izraisīšanas, izprovocēšanas cēloņi.
– Ar draugiem bijām iebraukuši arī pie tava brāļa Dikļos. Jautāju Vikam, kādas, viņaprāt, tagad ir tavas attiecības ar nacionālo. Viks neko neteica, tikai parādīja uz plakātu pie sienas. Uz tā bija tavs teksts ar vārdiem «Esmu lepns, ka esmu latvietis…». Vai tā ir arī šodien?
– Tā bija vakar, tā ir šodien un, Alberta Legzdiņa vārdiem runājot: «Pat ziemā, kad sniegs virpuļos/Un ledus lieti līs,/Trīs zvaigznes, kas virs galvas mirdz,/Tās mani sasildīs.».
