Ventspils mērs Aivars Lembergs uzskata, ka prokurors Juris Juriss un Šveices advokāts Rudolfs Meroni ir vienojušies izsaimniekot arestēto mantu, tāpēc viņš lūdza tiesu beidzot panākt lēmuma par mantas arestu īstenošanu ārzemēs.
Paužot viedokli par savulaik SIA T2 Terminal iesniegto lūgumu pieprasīt detalizētas atskaites no R. Meroni par viņa glabāšanā nodotās mantas stāvokli, A. Lembergs tiesai lūdza beidzot taču arestēt ārzemēs esošo mantu, nosūtot atbilstošus tiesiskās palīdzības lūgumus. Tāpat A. Lembergs pauda, ka no aresta protokoliem joprojām neesot iespējams gūt skaidrību, kas tieši ir arestēts, kurā vietā un kādā veidā manta nodota glabāšanā. Vēl jo vairāk - daļa no ārzemēs esošās mantas tomēr neesot arestēta, jo tās arestam nepieciešams nosūtīt tiesiskās palīdzības lūgumus ārvalstu kompetentām iestādēm, kas astoņu mantas aresta gadu laikā tā arī nav izdarīts. Neskaidrību par to, kas tieši ir arestēts, kā arī prokuroru piešķirto mantas glabātāja statusu, pēc A. Lemberga teiktā, R. Meroni izmanto nevis tādēļ, lai viņam uzticēto mantu glabātu, bet gan lai ar to rīkotos. Uz to visu jau astoņus gadus atbalstoši noraugās konkrēti prokurori, kas nozīmē, ka viņi savtīgos nolūkos varētu būt ieinteresēti ļaut vaļu Šveices advokāta darbībām.
Ārzemēs manta nav arestēta
A. Lembergs savā viedoklī pauda, ka R. Meroni, J. Juriss un bijušais prokurors Andis Mežsargs vienojušies izsaimniekot šo it kā arestēto mantu. Visus argumentus A. Lembergs nepaguva izpaust, jo tiesa to neļāva.
Tā kā tik nopietna apsūdzība izskanēja tiesas zālē, Neatkarīgā pēc sēdes lūdza A. Lembergu detalizētāk izskaidrot viņa viedokli.
A. Lembergs norādīja, ka stāsta sākums meklējams 2007. gada decembrī, kad A. Mežsargs pieņēma lēmumu, kuru pēc tam apstiprināja Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa, par it kā Aivaram Lembergam un Anrijam Lembergam piederošas mantas arestu. «Visos citos gadījumos, kad tika pieņemts lēmums par mantas arestu, kura atrodas ārpus Latvijas, lēmums tika realizēts atbilstoši likumdošanā noteiktai procedūrai, nosūtot tiesiskās palīdzības lūgumu attiecīgai valstij, jo Latvijas jurisdikcija nesniedzas citu valstu teritorijās. Turpretī šajā gadījumā arestētā manta tika nodota glabāšanā starptautiskam blēdim Rudolfam Meroni, bet tiesiskās palīdzības lūgums par mantas aresta realizēšanu ārzemēs, kur šī manta it kā atrodas, nav izdarīts līdz pat šim brīdim. Visos citos gadījumos prokuratūra ir bijusi ārkārtīgi aktīva, pieprasot arestēt pat tādu mantu, kas pieder nevis fiziskai personai, bet juridiskai personai, uzskatot - ja krimināli vajātā persona ir akcionārs kapitālsabiedrībā, tad kapitālsabiedrības manta arī ir fiziskās personas manta,» skaidroja A. Lembergs.
Mērķis - iedzīvoties
Viņaprāt, svarīgi rast atbildi uz jautājumu, kādēļ astoņu gadu laikā prokurori nav nosūtījuši tiesiskās palīdzības lūgumus, lai manta patiesi tiktu arestēta. Pēc A. Lemberga teiktā, atbilde uz šo jautājumu esot ļoti vienkārša: «Manta ir nodota glabāšanā Meroni. Ārzemēs tā nav arestēta. Meroni ir Latvijas valsts piešķirts mantas glabātāja statuss. Advokāts, izmantojot šo statusu, šo mantu nevis glabā, kā tas noteikts Ministru kabineta noteikumos, bet brīvi ar šo mantu rīkojas kā tās vai citas kompānijas direktors - pārvaldītājs, vai kādā citā statusā, un līdz ar to no tās gūst jebkāda veida peļņu, uzņēmumu pārdodot, izsaimniekojot, novedot līdz bankrotam. Mantas glabātājs par to visu nenes nekādu atbildību, jo viņš nav Latvijas pilsonis. Mantas arests ārzemēs arī nav noticis. Līdz ar to nepabeigta procesuāla darbība ar mantas arestu ļauj vaļu nekontrolētām mantas glabātāja darbībām. Skaidrs, ka tā ir noziedzīga vienošanās starp Latvijas Ģenerālprokuratūru no vienas puses un Rudolfu Meroni no otras puses, kur praktiskie realizētāji ir divi prokurori. Viens no tiem ir prokurors Andis Mežsargs, kurš šobrīd jau devies pensijā, un otrs, kurš turpina Mežsarga iesākto ceļu, ir prokurors Juris Juriss. Protams, virs viņiem formāli ir uzraugošie prokurori. Jautājums par mantu daudzkārt cilāts ne tikai tiesas zālē, bet arī presē. Uzraugošie prokurori šo situāciju zina, taču piever acis un izliekas, ka neko nesaprot. Tas nozīmē, ka tā ir plaša mēroga noziedzīga vienošanās ar mērķi iedzīvoties uz it kā arestētas mantas, bet faktiski nearestētas mantas rēķina. Šajā gadījumā tas nav stāsts par to, vai tā ir vai nav mana manta. Jautājums ir par to, ka netiek ievērots likums un Ministru kabineta «Noteikumi par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem un arestēto mantu». Ja šie vērtspapīri atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem būtu nodoti glabāšanā valsts iestādē, tad vairs nekādas blēdības nebūtu iespējamas.»
Nav kam sūdzēties
A. Lembergs norādīja, ka procesuāli nenostiprinātais mantas arests ir kārtējais apliecinājums tam, ka t.s. Lemberga krimināllieta ir politiska krimināllieta, ar kuras starpniecību viena no kriminālprocesā iesaistītajām pusēm cenšas par labu sev atrisināt saimniecisku strīdu. «Piemēram, lai arī pēc protokola redzams, ka mantas arests noticis prokuratūrā, krimināllietā nav neviena pierādījuma tam, ka manta - vērtspapīri - aresta brīdī ir atradusies prokuratūrā. No šiem it kā arestētajiem vērtspapīriem nav nekādu kopiju, nekādu apliecinājumu. Ir tikai pliks protokols. Astoņu gadu laikā kopš aresta brīža nav sniegta neviena atskaite, neviens pārskats par it kā arestētās mantas stāvokli. Atskaitīties par arestēto mantu šajā procesā ir prasījuši gan cietušie, gan arī Ventspils šakāļi, lai tādējādi cīnītos ar Ostapu Benderu. Visos gadījumos prokuratūra izlikusies par beigtu, ka tā neko nesaprot un neko nezina.»
Lūgts precizēt prokuroru un R. Meroni saikni darbībās ar mantu, A. Lembergs teica: «Prokurori arestē mantu un astoņu gadu laikā nesūta tiesiskās palīdzības lūgumus, lai šo arestu realizētu Šveicē un citās valstīs. Visos citos gadījumos tas ir darīts, bet visos šajos citos gadījumos direktors arestētajās kompānijās nav bijis Rudolfs Meroni. Tā ir vienīgā atšķirība. Vai tad tā ir nejauša sakritība? Tur, kur Meroni ir direktors, tur manta ārzemēs nav arestēta, jo tiesiskās palīdzības lūgums no Latvijas netiek sūtīts. Tur, kur ir citi direktori, arests realizēts dažu dienu laikā.»
Vaicāts par to, no kā tiks prasīta atbildība, ja beigu beigās atklāsies, ka it kā arestētā un glabājamā manta ir izsaimniekota, A. Lembergs atbildēja: «Jautājums par atbildību ir ļoti neskaidrs. Arestēti ir vērtspapīri, uz kuru pamata ir valdījuma, pārvaldes vai labuma gūšanas tiesības tajā vai citā kompānijā. Kompānijas darbības efektivitāte - tas vienmēr ir strīdīgs jautājums. Ir kompānijas, kuras pa šo laiku ir bankrotējušas. Ko no valsts var prasīt? Atkal tiesāties? Cik gadus tas prasīs? Kurš būs atbildētājs? Piemēram, manai meitai 2007. gadā tika arestēti aktīvi. Lēmums par arestu tika atcelts 2008. gadā, bet Rudolfs Meroni līdz pat šim brīdim arestēto mantu viņai nav atdevis. Prokuratūra šo mantu viņam nodeva pēc aresta glabāšanā. Tādējādi viņš faktiski šo mantu ir nozadzis. Arī šajā jautājumā prokuratūra izliekas, ka neko nesaprot. Lai prokurori rīkotos prettiesiski, jābūt motivācijai. Motivācija ir personiskā materiālā ieinteresētība daudzu miljonu eiro vērtībā. Tā kā visa prokuratūras vadība izliekas, ka neko nesaprot, es secinu, ka šie prokurori «godprātīgi» dalās ar vadību. Virs prokuratūras nav nekādas uzraudzības. Viņi darbojas paši par sevi. Viņi paši sevi uzrauga, paši sevi vērtē, paši sevi pieņem darbā un atlaiž. Viņi ir valsts valstī, un līdz ar to viņi var darīt pilnīgi visu, kā grib, un par viņiem nav kam sūdzēties, kā vienīgi augstākstāvošam prokuroram, kura pienākums ir uzraudzīt. Padomju laikā prokuratūru vismaz uzraudzīja partijas centrālkomitejas administratīvo orgānu daļa un partijas kontroles komiteja. Mūsdienās parlamentārās uzraudzības pār prokuratūru vispār nav. Augstākā tiesa to neuzrauga. Šos arestētās mantas jautājumus arī izmeklēšanas tiesnesis neizmeklē. Likums uzrakstīts tā, ka prokurori var darīt visu, ko grib.».