Ja man iepriekš bija aizdomas, tad tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka Liepājas lietā ir nepareizi piemērotas Krimināllikuma normas – konkrētajā gadījumā nodarījumu varēja kvalificēt kā vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu, kas paredzētu brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz 15 gadiem, un gadījumā, ja cietušajam ir smagas sekas, sods būtu pat mūža ieslodzījums, norāda Saeimas deputāts Andrejs Judins.
Saeimas deputāti otrdien īpaši sasauktā sēdē sprieda par Liepājas tiesas spriedumu, kas izsaucis lielu sabiedrības neizpratni varmākām piespriestā maigā soda dēļ, proti, piespiedu darbs par netiklām darbībām ar mazgadīgu bērnu.
Iesniedz protestu
Reāla rīcība sagaidīta no prokuratūras – Kurzemes tiesu apgabala prokuratūras virsprokurors iesniedzis protestu par Liepājas tiesas spriedumu. Prokuratūra lūdz atsaukt konkrēto spriedumu, lietu pārskatīt un piemērot apsūdzētajiem smagāku sodu – reālu brīvības atņemšanu. Par to otrdien paziņoja Ģenerālprokuratūras Krimināltiesību departamenta virsprokurors Arvīds Kalniņš.
Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs atzina, ka pats vēl nav saņēmis pilnu tiesas spriedumu šajā lietā, taču, arī to saņemot un analizējot, viņam kā amatpersonai nav tiesību iejaukties tiesas spriedumā, jo tiesa ir neatkarīga. Ministrs personīgi uzskata, ka dzimumnoziedznieku pāraudzināšana ir iespējama tikai brīvības atņemšanas iestādē, un piespiedu darbam nav nekādas sociālās korekcijas slodzes. Šādi noziedznieki ir piespiedu kārtā jāārstē vai «sauciet to par zombēšanu».
Dominē piespiedu darbs
Īslaicīgs cietumsods no viena līdz trim gadiem un piespiedu darbs – šādi ir galvenie piemērotie sodi personām, kuras tiesātas pēc Krimināllikuma 162. panta par netiklām darbībām. Tieslietu ministrijas pārstāve Inita Ilgaža pastāstīja, ka šogad pēc 162. panta notiesātas 37 personas. Analizējot laikā no 2012. līdz 2015. gada pirmajai pusei piespriestos sodus, lielākoties piemērots cietumsods no viena līdz trim gadiem un piespiedu darbs. Neatkarīgā izpētīja 2013. gadā piespriestos sodus pēc šī paša panta (jaunāki dati nav pieejami), un tad vadošais sods bija tieši piespiedu darbs, kam sekoja nosacīts sods.
Vērtējot situāciju (ne tikai Liepājas lietu, bet arī citus gadījumus), deputāts A. Judins ir pilnīgi pārliecināts, ka šī nav vienīgā lieta, kur, visticamāk, nepareizi tiek piemēroti Krimināllikuma panti. «Tā ir sistēma, ir ļoti daudz tādu kļūdu,» teica A. Judins. «Mans lūgums Tieslietu ministrijai būtu izvērtēt tiesu praksi visos šajos spriedumos.»
Saeimas sēdē arī atklājās informācija, ka konkrētā Liepājas tiesas tiesnese nav izgājusi īpašu apmācību par bērnu tiesībām – tas gan nav pārkāpums, un lietas, kas saistītas ar vardarbību pret bērnu, viņa skatīt drīkst. Līdz 2017. gada beigām likums paredz pārejas posmu, kura laikā tiesnešiem jāapgūst šīs zināšanas. Taču šādas apmācības bija izgājusi prokurore, kas bija pieprasījusi pat vēl mazāku sodu varmākām, nekā tiesa piesprieda.
Daudzus nenotiesā vispār
Bērnu skaits, kuri saņem rehabilitāciju pēc pārdzīvotas seksuālās vardarbības, gadu no gada pieaug, apliecināja Saeimas deputāts un Latvijas Bērnu fonda vadītājs Andris Bērziņš. 2012. gadā rehabilitāciju krīzes centros visā Latvijā saņēma 41 no seksuālās vardarbības cietis bērns, 2013. gadā – 46, bet pērn – 63 bērni. «Tie ir tikai tie gadījumi, kuri ir atklāti, jo šajā jomā ir ļoti augsts neatklāto noziegumu skaits, kas daudzreiz atklājas vēlāk, kad bērns saprot, kas ar viņu izdarīts,» atzina A. Bērziņš. Lietu skaits, kas nonāk tiesā un kurās varmākas tiek notiesātas, ir mazāks nekā cietušo bērnu skaits. Pēc A. Bērziņa domām, nav pietiekama arī no valsts puses nodrošinātā divu mēnešu rehabilitācija.
Kāpēc neviens nepamanīja?
Krimināltiesību eksperte Ilona Kronberga aicināja, diskutējot par to, cik pareizs vai nepareizs ir piespriestais sods, galvenajā vietā tomēr likt bērna intereses. «Man ir jautājums – kā piecu gadu laikā neviens nepamanīja vai nevienam neradās aizdomas par vardarbību pret bērnu?» jautāja eksperte. Valsts bērna tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa Neatkarīgajai apliecināja, ka tiks izvērtēta bāriņtiesas rīcība, sākot jau no brīža, kad šī ģimene nonāca tās redzeslokā. «Seksuālās vardarbības gadījumi nereti atklājas tad, kad bērns ir nonācis drošā vidē, un līdz tam tos atklāt, ja nav acīmredzamu fizisku seku vai uzvedības traucējumu, kas par to liecinātu, ir ļoti grūti,» atzina L. Rieksta-Riekstiņa. «Bērni sāk runāt tad, kad nonāk citā, drošā vidē, kur ne no viena vairs nebaidās.» Liepājas gadījumā vardarbība atklājās, kad meitene tika izņemta no ģimenes un nonāca audžuģimenē.