Autobraucēji apdraud cits citu ar gaisā uzrautiem akmentiņiem, ja pārsniedz braukšanas ātrumu tieši tajos ceļu posmos, kur notiek akmens šķembu iemīcīšana un iekaltēšana bitumena masā.
Ceļu labošanas ierobežotais budžets mudina lietot samērā lētu metodi vienlaidus asfaltēta ceļa seguma atjaunošanai. Proti, uz vecā asfalta uzlej speciāli sagatavotu bitumena emulsiju un izber sīkas noteikta izmēra šķembas. Dažu stundu laikā no emulsijas izdalās ūdens, bet bitumens pilnīgi sakalst pāris dienu laikā. «Veltnis noliek akmentiņus vietā, bet īstā piesaiste ceļam notiek zem automobiļu riteņiem,» šo metodi izskaidro uzņēmuma Latvijas valsts ceļi (LVC) Ceļu pārvaldīšanas un uzturēšanas pārvaldes direktors Aldis Lācis. Būtu pārāk dārgi vairākas dienas blietēt ceļu zem ceļu būvētāju automašīnu riteņiem, ja to pašu tikpat labi var izdarīt autobraucēji.
Ceļu būvētājiem atliek izvietot pagaidu ceļa zīmes ar ātruma ierobežojumiem un dažkārt arī ar bojām uz brauktuves, lai novirzītu automašīnu riteņu trajektorijas no brauktuvju vidusdaļas. Tā braucēji var piedalīties ceļa salabošanā, bet bieži vien to nedara. Viņi pārkāpj ātruma ierobežojumus un ielaižas apdzīšanas manevros, kas prasa straujus paātrinājumus un bremzēšanu, izkustinot no savām vietām akmeņu šķembas un visu bitumena masu. Tad šķembas lido citu automašīnu logos un bitumena masā izveidojušies negludumi tur paliks droši vien līdz jaunā ceļu seguma kalpošanas beigām. Vēl viens drauds atjaunotā ceļa kvalitātei ir sevišķi smagā lauksaimniecības tehnika, ja tā parādās uz ceļa priekšlaikus.
Asfalta atjaunošana ar bitumena un šķembu pārklājumu ir Ziemeļeiropas valstu pieredze, kas līdz Latvijai nonākusi ar Igaunijas rādīto piemēru. A. Lācis stāsta, ka tur šādā veidā atjauno vairāk par tūkstoti ceļu kilometru gadā. Kopā ar Latvijā pierastāku jaunā asfalta seguma klāšanu viņi atjauno apmēram pusotru tūkstoti kilometru gadā un iekļaujas prasībā nomainīt visu savu 16 tūkstošus km garo asfalta ceļu segumu reizi desmit gados, tā tiekot vaļā no asfaltā izveidojušos bedru lāpīšanas. Latvija no saviem 20 tūkstošiem km asfaltētu ceļu šogad savedīs kārtībā tūkstoti, tai skaitā 200 km ar šķembu piekaltēšanu vecajam asfaltam. Tāda metode izmaksā 20–25 tūkstošus eiro par ceļa kilometru pretstatā 75–85 tūkstošiem eiro par kilometru ar nomainītu asfalta virskārtu.
Kāpēc Latvija konsekventi lieto dārgāku, nevis lētāku ceļu labošanas metodi? Tāpēc, ka katastrofāli trūkst naudas, ko devusi Latvijas valsts. Ar šādu naudu LVC varētu rīkoties pēc saviem ieskatiem. Vizuāli iespaidīgo ceļu labošanas apjomu Latvija uztur ar Eiropas Savienības palīdzības naudu, kas dota tikai kapitālai ceļu labošanai.
Ierobežotais apjoms ceļu labošanai ar šķembu uzbēršanas metodi ir viens no iemesliem, kāpēc autobraucēji neievēro prasību braukt ar 30 vai 50 km stundā. Viņi nesaprot, kāpēc ceļu labotāji atstājuši šādas zīmes, ja ceļa labošana ir it kā jau pabeigta. Viņi nevis ievēro ceļa zīmes prasību, bet steidzas ātrāk tikt pāri ceļa posmam, kur jāmīcās pa šķembām un jāuztraucas, ka tik citas automašīnas gaisā uzrauta šķemba neielido logā. Un tā patiešām notiek tāpēc, ka daudzi cenšas ātrāk izbraukt aizdomīgo ceļa posmu. Valsts policijas preses pārstāve Ilze Jurēvica Neatkarīgajai apliecināja ceļu policistu gatavību kontrolēt ātruma ierobežojumu izpildi, ja vien LVC brīdinātu, kur un kad parādīsies pagaidu ierobežojumi ātrumam.