Par melnā stārķa nogalināšanu draud bargs sods – līdz pat pieciem gadiem cietumā, taču ne tad, ja putns gājis bojā zinātniska šova gaitā. No astoņpadsmit stārķiem, kas divu gadu laikā tika izmantoti ornitologa Māra Strazda un telekompānijas LNT kopprojektā Melnais stārķis. Dzīvības lidojums, bojā gājuši 15. Divi bez vēsts pazuduši.
Droši zināms, ka izdzīvojis tikai viens putns. Kate. Vietnē movebank.org vakar pieejamā informācija liecināja, ka pašlaik stārķis atrodas Ukrainā pie Kohilnikas upes.
Bojā gājušos putnus vieno divas lietas – izcelsmes valsts un 2000 eiro vērts raidītājs uz muguras. Vai 58 gramus smagā kārba ar elektroniku un saules bateriju, kas uzsieta stārķim uz muguras, varētu būt izraisījusi vai veicinājusi putna nāvi? M. Strazds un arī citi Neatkarīgās aptaujātie ornitologi apgalvo, ka nē, jo ietekme esot minimāla. 2% no kopējā svara. Kā rokaspulkstenis cilvēkam. Teorētiski esot pieļaujami pat 150 grami trīs kilogramus smagam putnam.
Tomēr neprofesionāļu šaubas nav tik vienkārši izgaisināmas, un ik pa laikam pētniekam putniem veltītās interneta lapās un e-pasta sarakstēs nākas taisnoties, ka tāda neliela mugursomiņa stārķim nemaz nekaitē. Problēma ir apstāklī, ka eksperimentā lietoto metodi un tās lietderību var novērtēt tikai paši eksperimentētāji. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Gredzenošanas centrā Neatkarīgā noskaidroja, ka Latvijā ir tikai divi cilvēki, kam ir bagātīga pieredze putnu aprīkošanā ar raidītājiem. Ornitologi M. Strazds un Uģis Bergmanis.
Atļaut var, izvērtēt nevar
Tehniski visi dzīvnieki un putni, jo īpaši aizsargājamie, pieder Latvijas valstij. M. Strazds saka: «Idioti, kas to ierakstījuši likumā.» Tomēr pētniekiem ir jāprasa valstij atļauja, pirms viņi ķer putnus un kabina kaut ko tiem virsū – vai tie būtu gredzeni, raidītāji vai auduma strēmeles spārnos. Dabas aizsardzības pārvalde apstiprina, ka M. Strazdam šāda atļauja ir – tā izsniegta LU Bioloģijas institūtam, un M. Strazds ir sarakstā. Tomēr izvērtēt pētījuma rezultātus, tajā skaitā, kāpēc visi pētāmie objekti iet bojā, nav Dabas aizsardzības pārvaldes spēkos. «Dabas aizsardzības pārvalde, ņemot vērā projekta nozīmīgumu Latvijas īpaši aizsargājamās putnu sugas – melnā stārķa – izpētē, kā arī dabas aizsardzības popularizēšanā, seko līdzi pētnieku veikumam, taču tieši tajā neiejaucas,» vēsta preses dienests. Pārvaldes pienākumos gan ietilpst atzinuma došana gadījumos, kad iedarbināts Krimināllikuma 115. pants par īpaši aizsargājamo dzīvnieku ķeršanu, turēšanu vai iznīcināšanu. Iestāde naudas izteiksmē vērtē nodarītos zaudējumus, kas atlīdzināmi valstij papildus kriminālsodam. Taču tas, protams, nebūs šis gadījums. Zinātniskais šovs ir saskaņots, un tas turpinās. Vietnē Dabasdati.lv jūlija sākumā jau tika izziņota nākamā stārķa pieslēgšana ēteram – no ligzdas, kas aprīkota ar vebkameru.
Zinātkāre vai ziņkāre?
Abstrahējoties no sava kolēģa īstenotā melno stārķa projekta, ornitologs U. Bergmanis – otrs putnu raidītāju lietpratējs Latvijā – atzīst, ka viņa darbā tomēr ļoti svarīgi ir laikus apstāties:
«Neviens no pētniekiem nekad nav apgalvojis, ka raidītājs putnam nebūtu traucēklis. Zinātne vienmēr ir saistīta ar zināmiem upuriem, bet ir jāzina, kad šo putniem traucējošo pētniecību apturēt.» Attiecībā uz raidītāja svara ietekmi uz putniem ornitologu vidū lielu bažu neesot. Ierīces ir vieglas. Lielāka diskusija notiek par iespējamo ietekmi uz putna navigācijas spējām. U. Bergmanis pēta mazos ērgļus – daļa pēc raidītāja uzlikšanas esot nepareizi migrējuši, nav spējuši noorientēties un gājuši bojā. Taču arī putni bez raidītājiem mēdz nojukt no kursa. Vienīgā ķibele, ka tos nevar tik precīzi saskaitīt. Raidītājam kā metodei neesot alternatīvas, taču, kad nepieciešamie dati iegūti, raidītāju likšana jāpārtrauc. U. Bergmanis atzīst: «Pētniecība nedrīkst kļūt par pašmērķi.» Un vismaz pats savos pētījumos viņš pie šā principa strikti pieturas.
Upuris sugas glābšanai
Lai pateiktu, kāpēc pēdējo divdesmit gadu laikā ievērojami samazinājusies Latvijas melno stārķu populācija un kāpēc tajā dominē tēviņi, bet mātītes mirst, datu vēl nepietiek. Pētījums rit vien trešo gadu. Bojā gājušo putnu organismā atrastas radiācijas pēdas, olās atrastas lauksaimniecības ķimikālijas DDT pēdas.
M. Strazds skarbus vārdus velta arī Latvijas mežkopjiem. Nepārtrauktā cilvēku rosība traucē stārķiem elementāri paēst, bet jāēd tiem daudz – divi kilogrami zivju dienā. Taču pagaidām visaptverošas un detalizētas atbildes uz visiem ar melnajiem stārķiem saistītajiem jautājumiem M. Strazdam nav. Šogad ornitologs uzlicis raidītājus vēl pieciem putniem. Iespējams, tie mirs, tāpat kā mira iepriekšējie. Cerams, šis upuris nebūs velts.
«Nav gan nekādu indikāciju, ka putni gājuši bojā raidītāju dēļ. Bet, pat ja tas tā būtu noticis un ir iespēja izglābt sugu, tas ir tā vērts!» secina ornitologs.