Siliņš: pensionāriem ūdens smeļas mutē

Saeima vienojusies par izmaiņām pensiju likumā, lai pārrēķinātu krīzes laikā piešķirtās pensijas, taču pagaidām nav pieņemts neviens konkrēts lēmums par to, kad un kā šīs pensijas pārrēķināt.

Pensionāri plašas protesta akcijas pagaidām rīkot negrasās, jo «valdība un Saeima ir nākusi pretim», taču sarunā ar Neatkarīgo Andris Siliņš, Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) priekšsēdētājs, Saeimas deputāts (ZZS), uzsver, ka pensionāri turpina vākt parakstus par atbalstu gan krīzes laika pensiju pārrēķināšanai, gan par straujāku indeksāciju. Pat tikšanās ar Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu nav vainagojusies ar skaidrības ieviešanu par pensionāru tuvāko nākotni.

– Publiski tiek uzsvērts, ka ir panākts kompromiss pensiju jautājumā. Taču es, tā skeptiski raugoties, neredzu tur nekādu kompromisu, jo ir tikai apņemšanās krīzes pensiju pārrēķināt. Kas īsti notiek ar pensiju likuma grozījumiem?

– Tas tik tiešām ir kompromisu kompromiss, jo pensionāri ir vēlējušies un joprojām vēlas atrisināt virkni jautājumu. Labklājības ministrijas (LM) piedāvājums bija risināt divus jautājumus: krīzes laika pensijas un pensiju indeksācija. Vairāk nekā 100 000 jauno pensionāru pensijas aprēķinātas ar krīzes laika negatīvo koeficientu, kas jūtami samazināja pensijas apmēru, īpaši tiem, kuri aizgāja pensijā 2011., 2012. un 2013. gadā. Šie pensionāri zaudēja pat piekto daļu pensijas. Varētu teikt, ka attiecībā uz krīzes laika pensijām ir trīs galvenās prasības – jāpanāk izmaiņas likumdošanā, lai turpmāk šāda situācija neatkārtojas, un ir jāpanāk, ka pārrēķina tās pensijas, kuras piešķirtas ar zemajiem koeficientiem. Ir panākta vienošanās, ka pensijas pārrēķinās, bet jautājums – kad un ar kādām pensijām sāks? Tur ir vairāki varianti. Trešais mūsu jautājums – vai tiks kompensēti zaudējumi, kas nodarīti, netaisnīgi aprēķinot pensijas. Uz šo jautājumu diemžēl atbilde ir nē, un tur tiešām būtu grūti panākt risinājumu.

– Tomēr vienošanās par kompensāciju, tas ir, nesaņemtās pensijas daļas atmaksu pensionāriem, par ko jūs tagad runājat, nekad nav panākta...

– Tā ir, bet Pensionāru federācija iestājās par ideju, ka vajadzētu pensionāriem kompensēt, taču mēs saprotam, ka tas prasītu ļoti lielas izmaksas no valsts budžeta, ko nav iespējams atrast. Tāpēc galvenos spēkus veltām tam, lai panāktu, ka pensijas tiek pārrēķinātas, un gribam zināt precīzu mehānismu, kā tas tiks izdarīts. Otrs jautājums, ko virzīja LM un ko mēs atbalstām – lai pensiju indeksācijā lielākā mērā ņem vērā algas pieaugumu tautsaimniecībā. LM ir aprēķinājusi, cik izmaksās, ja piemērotu 50 procentus no tā saucamā algas indeksa. Tas ir svarīgi, jo inflācija praktiski ir apstājusies, un nav ko cerēt, ka tas palielinās pensijas. Un ne jau pensionāriem inflācija un cenu celšana ir vajadzīga! Šogad pensijas tiks indeksētas tā, kā tas ir noteikts likumā, un, visticamāk, izlietos mazāk naudas, nekā ir ieplānots budžetā. Tāpēc mēs pilnībā atbalstām LM piedāvājumu par lielāku indeksāciju. Neslēpšu, ka Saeimas Sociālo lietu komisijā neoficiāli esam runājuši, ka tuvākajā laikā varētu parādīties vēl viens koeficients pensiju indeksācijā – cilvēkiem, kuriem ir liels darba stāžs (35–40 un vairāk gadu), varētu būt vēl viens koeficients, ko ņem vērā indeksējot.

– Ko nozīmē – tuvākajā laikā?

– Tie ir gadi... Jā, Finanšu ministrijas vienīgā atbilde ir – naudas nav... Masu medijos ir parādījusies melīga informācija, ka valsts pamatbudžets aizdevis naudu sociālajam budžetam, lai izmaksātu pensijas. Bet mēs labi zinām, ka notika pilnīgi pretēji. Pensiju piemaksas jau sākotnēji bija plānots maksāt no pamatbudžeta, taču, tā kā tur bija saspringta situācija, piemaksas turpināja maksāt no sociālā budžeta, un mēs varam parēķināt, cik tam naudas izlietots. Daudzi politiķi tagad sagroza šo informāciju, kā nu kurš vēlas.

– Jūs LPF vārdā iesniedzāt pensiju likuma grozījumiem priekšlikumu līdzvērtīgu Labklājības ministrijas ierosmei, kādu valdība noraidīja. Deputāti atturoties būtībā nobalsoja pret, izņemot jūs un opozīcijas deputātus. Taču tad pēkšņi visi sāka meklēt kompromisus.

– Tas ir vispārzināms fakts, ka opozīcijas partijas paziņoja par ārkārtas sēdes sasaukšanu Valsts prezidenta zvēresta došanas dienā Saeimā. Protams, tas būtu kauna traips Latvijai, bet man grūti spriest, vai koalīcijas politiķi nobijās, jo es neesmu partijas biedrs un partiju sarunās nepiedalos. (Saeimā ievēlēts no Zaļo un zemnieku savienības saraksta, bet nav partijas biedrs – aut.) Bet fakts ir tāds, ka pēc šī paziņojuma mēs arī Pensionāru federācijā apspriedām un valde pieņēma lēmumu, ka mēs organizēsim piketu. Vairākas organizācijas, piemēram, no Rēzeknes, apsolīja veselu autobusu atsūtīt uz Rīgu.

– Kāpēc tomēr Saeimas lēmumu uzskatāt par kompromisu, ja nav pat skaidrs, kas notiks ar krīzes laika pensijām?

– Kā jau teicu, tas ir kompromisu kompromiss, kas mūs neapmierina. Tāpēc turpinām uzsākto parakstu vākšanu, jo par indeksāciju vispār lēmums netika pieņemts.

– Kompromisa variantā, kā jūs sakāt, nav pateikts, ne kādas pensijas pārrēķinās, ne – kad to darīs?

– Domāju, šo situāciju varētu atrisināt objektīvie sociālā budžeta rādītāji, un, pēc mūsu ziņām, uzkrājums ir sasniedzis pusmiljardu eiro, un tas ir pilnīgi pietiekami, lai dažus miljonus eiro šogad pensiju indeksācijai papildus atvēlētu, un pilnīgi pietiekami, lai īstenotu arī citus LM priekšlikumus. Šāda vilcināšanās faktiski atbaida cilvēkus veikt iemaksas sociālajā budžetā, jo ir pieejamas finanses pensiju indeksācijai, bet izmantot to nedrīkst. Kādu signālu mēs dodam cilvēkiem? Tiek arī sagrozīti fakti par sociālo budžetu.

– Kā pusē tad pašlaik ir atbildība par krīzes laika pensijām?

– Tas būs jāizlemj valdībai reizē ar nākamā budžeta vīziju. Varianti ir divi – sākt ar tā saucamajām mazajām pensijām līdz 175 eiro.

– Kāpēc izvēlēts šāds pensijas apmērs?

– Pieskaņots tam, cik naudas varētu būt 2016. gadā, proti, ja pārrēķinātu tikai tās pensijas, kas nepārsniedz 175 eiro, būtu nepieciešami 4 miljoni eiro...

– Tomēr četri miljoni eiro būtu nepieciešami arī tai kārtībai, kādu piedāvāja LM krīzes pensiju pārrēķinam un ko valdība noraidīja?

– Tieši tā. Juridiski pareizāk būtu veikt pārrēķinu pa gadiem, 2010. gadā piešķirtās pensijas pārrēķināt 2016. gadā un tā pa gadiem. Šāds variants ir iestrādāts LM priekšlikumā, un mēs atbalstām. Esam diskutējuši arī par variantu – sākt ar mazo pensiju pārrēķinu, taču te ir ielikts tāds nenoteiktības elements. Labi, nākamgad pārrēķināsim pensijas līdz 175 – kādas tad aiznākamgad? Juristi apgalvo, ka parādās objektīva iespēja vērsties Satversmes tiesā.

– Cilvēks aizgājis pensijā 2011. gadā, un viņam ir liels darba stāžs, pateicoties kuram un vēl sociālajām iemaksām arī pensija ir lielāka. Mēs tagad pateiksim šim cilvēkam – tu ilgāk esi strādājis, tu vari arī pagaidīt. Vai tas nav diskriminējoši tieši pret šo cilvēku grupu?

– Noteikti tas tā ir. Par to mums federācijā ir ļoti daudz zvanu. Tāpēc mūsu ieskatā labāk ir pārrēķināt pēc pensijas piešķiršanas gada, lai nesadalītu pensionārus grupās.

– Kāda ir vidējā pensija pašlaik?

– Apmēram 270 eiro. 70 procentiem pensionāru tā ir šādā līmenī vai mazāka.

– Mēs daudz diskutējam par to, kāpēc cilvēkiem ir tik mazas pensijas, kuri iet pensijā pašlaik, pat ar lielu darba stāžu.

– Diemžēl ir cilvēki pat ar lielu stāžu, kas saņem mazu pensiju. Aprēķinot pensiju, ņem vērā nostrādātos darba gadus un sociālās iemaksas. Ja darba gadu ir daudz, bet iemaksas – niecīgas vai vispār to nav, arī pensija būs niecīga. Ne velti ir izveidota darba grupa pie Finanšu ministrijas, kas cenšas risināt šos jautājumus. Jāmēģina panākt, lai tiktu noteikta minimālā sociālā iemaksa. Redzam, ka cilvēks, kuri visu mūžu nostrādās mikrouzņēmumā, aizejot pensijā, būs galīgs nabags. Mēs šodien ražojam nākotnes nabagus.

– Jāsaprot tā, ka visu mūžu strādā, bet liels darba stāžs tevi nepaglābs no mazas pensijas, ja nebūs sociālo iemaksu?

– Jā. Ir cilvēki, kuri pie mums atnāk ar 30 gadu darba stāžu un kuriem pensija nesasniedz 100 eiro.

– Cik cilvēku pašlaik ir parakstījušies par LPF idejām?

– Skaitlis mainās, bet ir vairāki tūkstoši. Parakstu iesniegšanas dienā plānojam sasaukt valdes sēdi un to noturēt uz ielas, iespējams, pat pie Ministru kabineta. Un aicinām piedalīties pensionārus no visas valsts.

– Kādreiz valdīja viedoklis, ka pensiju aprēķināšanas formula ir neaizskarama, taču nu negatīvais koeficients ir mainījis attieksmi un notiek izmaiņas. Vai varat nosaukt kādas izmaiņas, lai risinātu situāciju ar mazajām pensijām un kopumā – lai pensiju sistēmu padarītu taisnīgāku?

– Redziet, pensiju sistēma taisnīga visu ieskatā nekad acīmredzot nebūs. Principi, kuri ir ielikti pensiju sistēmā, ir objektīvi. Es gan neizslēdzu, ka varētu parādīties kādi elementi, kuri stimulē ilgāk strādāt un tā sev palielināt pensijas apmēru. Tāpat domāju, ka varētu atkal aktualizēties jautājums par to, ka no pirmā, solidārā pensiju līmeņa maksātajām pensijām ir izmaksu griesti. Tur ir daudz par un pret viedokļu, bet to varētu iestrādāt likumā. Kopumā mūsu pensiju sistēma ir atzīta par ilgtspējīgu, ko kardināli mainīt nevajadzētu. Jādomā, kā palīdzēt vecajiem pensionāriem, cilvēkiem, kuri 30–40 gadus strādājuši līdz 1996. gadam, viņi ir nesalīdzināmi sliktākā situācijā. Viens no variantiem – pensiju piemaksu palielināšana, jo pašlaik tā ir viens eiro par vienu darba gadu un diemžēl nav ieceru palielināt piemaksu apmēru. Jaunajiem pensionāriem vispār piemaksas vairs nepienākas, un arī tas ir diskriminējošs elements, par ko vajadzētu runāt. Taču, kā zināms, pensionāru jautājumu risināšanai naudas nav, bet prezidentūrai mums ir, un tur mēs varējām izlietot divreiz vairāk nekā nabadzīgie itāļi.

– 2012. gadā pārtrauca pensiju piemaksu piešķiršanu. Tomēr pašreiz pensijā ejošie cilvēki vēl ir diezgan lielu daļu nostrādājuši arī padomju laikos.

– Šie cilvēki vispār cieš divkārt – krīzes laika dēļ aprēķina zemāku pensiju un pensiju piemaksu nemaksā. Bet neredzam, ka šis jautājums varētu tikt risināts, jo ir arī pensionāriem nelabvēlīgs Satversmes tiesas spriedums, kurā atzīts, ka piemaksu nepiešķiršana ir likumīga.

– Pensionāri aicina palielināt neapliekamo minimumu pensijām, taču oponenti norāda, ka pensionāriem jau tā ir lielākais neapliekamais minimums no visiem...

– Pirms kāda laika no Saeimas opozīcijas tika iesniegts priekšlikums palielināt neapliekamo minimumu pensijām. Arī mūsu priekšlikums ir palielināt šo minimumu pakāpeniski, līdz tas sasniedz minimālās algas apmēru. Diskusija bija ļoti asa. Taču tad Saeimas Budžeta komisijas vadītājs Kārlis Šadurskis publiski no tribīnes paziņoja, ka no 2016. gada pensiju neapliekamais minimums katru gadu tiks palielināts par 15–20 eiro. Atkarībā no budžeta iespējām, protams. Pašlaik pensionāri ir noskaņoti pilnā mērā ticēt šim solījumam, lai gan šī piebilde par budžeta iespējām – mulsina. Šo Šadurska piedāvājumu neviens neaizmirsīs.

– Jūs par to runājat ar zināmu ironiju. Kāpēc vispār kas tāds jāpiedāvā, jau uzreiz zinot, ka nav šādu budžeta iespēju. Nevaram pensijas pārrēķināt, bet te jauns piedāvājums.

– Šī uzstāšanās bija spiediena rezultāts. Bet ar vieglu ironiju vēlos pateikt ko citu. Saeimas tribīnē uzkāpa arī bijusī labklājības ministre Viņķeles kundze un paziņoja, ka tie, kas sola pensijas palielināt, melo. Bet pensiju palielināšanu taču ir solījusi premjere un finanšu ministrs – sanāk, ka Viņķeles kundze vēršas pret savas partijas galvenajiem cilvēkiem. Reižu reizēm gadās arī kuriozas situācijas.

– Pieminējāt nabadzīgo Itāliju, bet kādas ir pensionāru domas, redzot to, kas notiek Grieķijā? Protesta gājieni, un neviens neuzdrīkstas pat ierunāties par pensiju ierobežošanu.

– Latvijas pensionāri braukt uz Grieķiju negrasās, taču, lasot, cik bēdīgi klājas grieķu pensionāriem, arī Latvijas pensionāri nereti aizdomājas, ka vēlētos tikpat bēdīgi justies un pensijā aiziet, sākot no 50 gadiem, saņemt minimālo pensiju 840 eiro mēnesī. Tāpēc Latvijas pensionāri ir par defoltu Latvijā, bet Grieķijas izpildījumā (smejas). Arī Latvijā sākusies nevēlama tendence, kas turpināsies. Uz ārzemēm arvien vairāk aizbrauc darbaspējīgie cilvēki, kuru mērķis ir uzkrāt tur pensijas kapitālu. Negatīvi to vērtēju tāpēc, ka aizbrauc prom nodokļu maksātāji, kuri maksā nodokļus citai valstij, protams, pašam cilvēkam tas ir labi, jo viņš varēs nopelnīt lielāku pensiju. Arī emocionāli tas ir smagi. Daudzi no saviem vecīšiem ir atteikušies, jā, sūta naudu, bet dzīvo prom no saviem vecajiem cilvēkiem.

– Pretēji pensionāru prasībām palielināt pensijas izskan arguments, ka sociālajā budžetā jāveido uzkrājums, kamēr var.

– Pilnīgi pareizi, jābūt uzkrājumam, jābūt rezervēm. Bet ir jautājuma otra puse – mūsu dzīves laiks ir ierobežots, pensionāri nevar gaidīt bezgalīgi, ūdens ne tikai smeļas, bet jau ir iesmēlies mutē. Katru dienu skan izmisuma pilni zvani, šorīt sieviete zvana no Alūksnes un sāk raudāt pie telefona, 42 gadu darba stāžs – 170 eiro, nu nevar iztikt. LM strādā pietiekami kvalificēti ierēdņi, kas pilnībā pārvalda situāciju, un, ja viņi ir izstrādājuši un nolikuši uz valdības galda priekšlikumus, tie ir izsvērti un izvērtēti objektīvi. Pensiju indeksācija palielinātā apmērā nav tas, ko nevar atļauties sociālais budžets.