Gleznotāja Džemma SKULME ir izcils cilvēks Latvijas kultūrā. Cilvēks, kurš turklāt, varbūt savas dzimtas, savu vecāku iespaidā, visos laikos un laiku maiņās pratis uzturēt sevī tādu būtiskā redzi un atbildības pakāpi tā priekšā, ka gan mākslā, gan sabiedriskajā darbā spējis rīkoties, saglabājot stāju un, cik iespējams, darot labu. Ar Neatkarīgo māksliniece sarunājas par atbildību un atļaušanos.
– Parunāsim par to, kas jums svarīgs. Kas ir jūsu ievērības cienīgs?
– Ja jums būtu vecmāmiņa, tad jūs varētu mani šajā ziņā samērot…
– Es jau sen esmu bārenis.
– Es arī. Tomēr es sevi tagad visu laiku iztēlojos vecmāmiņas lomā. Mani vecāki nomira, bet man mierinājums ir mana pastiprinātā interese par visu ko. Drusciņ par daudz. Kāpēc es nevarētu likties mierā? Man taču vēl kaut kas jādomā arī par glezniecību. Bet šitā interese nāk vēl no mūsu padomju laika dīdīšanās par visu. Jo nebija tik daudz speciālistu, kas to darītu. Vajadzēja mums bāzt savās galvās gan ekonomiku, gan dabu, gan Daugavu, gan uzņēmumu izstrādājumu dizainu… Reizēm man liekas, ka tā sakāpinātā interese ir mani sabojājusi. Bet – kaut kādā mērā tas turpinās arī tagad.
– Toties tagad jūs varat teikt: «Es daru, kā es gribu. Jā, es no tā esmu laimīga.»
– Redziet, māksliniekam vienmēr ir svarīgs kāds impulss… Dažreiz tas var būt tik vien kā uz galda nomestas fotogrāfijas vai žurnāli un blakām kāds krāsu laukums. Un – tu jau redzi gandrīz gatavu darbu. Tev tas tikai jārealizē. Ja par mani, tad sešdesmito gadu nogale ir periods, kur es kā personība esmu kādu zīmi atstājusi. Darbi ir stipri brīvā rokrakstā, prāts un jūtas ir ļoti atbrīvoti. Tur tas «kā gribu» ir kaut cik izdevies. Tajā laikā radās visekspresīvākie darbi. Tajos mana dabiskā, iekšējā sajūta ir īstenojusies. Man pašai tas laiks ir vistuvākais. Turklāt – tas bija laiks, kurš iezīmēja to, kas pasaulē varētu notikt turpmāk. Čehoslovākijas notikumi… Tur bija mīlestība, tur bija plaša jūtu amplitūda… Līdz naidam. Glezniecībā naids izpaužas triepienā. Krāsu pretešķību savienošanā. Es ņēmu tādas lietas, ko mākslā nedrīkst savienot. Teiksim, temperu nevar jaukt ar eļļu. Tās atgrūžas, tās nesavienojas, tās paliek katra par sevi un šļakstījumā sastingst katra savā stāvoklī. Bet mani tas apmierināja, tieši to es gribēju. Tīri jutekliski.
– Tātad – ar glezniecību vien nepietiek? Tapšanai vajag ārējus impulsus?
– Esmu pat apgalvojusi, ka māksla rada mākslu. Bet – visi apgalvojumi ir jāpārvērtē… Un – esmu arī apgalvojusi, ka dzīve ir viltīga, dzīve grib iejaukties un iejaucas. Taču – es vienmēr esmu bijusi pret sīkām grimasēm, nenozīmīgiem žestiem. Mans postulāts ir – mūžīgais un paliekošais. To es nemainu. Tā mācīja tēvs, to guvu no mātes. Un – to ir mācījuši arī vecie meistari.
– Ar tādu sabiedrisko, laicīgo slodzi, kāda jums bijusi, vēlēšanās nolikt dzīvi vienā istabā, glezniecību – otrā šķiet gluži dabiska. Vai ir izdevies?
– Teikšu, kā tas ir man. Esmu dzīvi tomēr pakārtojusi glezniecībai. Kopā ar Ojāru (Ojārs Ābols, gleznotājs, mākslas teorētiķis – V.A.) to bija viegli tā veidot. Ojārs šajā ziņā bija liels palīgs. Īpaši – palīgs sievietei. Jo vienmēr jūtīgi izdarīja visu, arī to, kas it kā tā būtu jādara man. Pacienāšana, ciemiņi… Ojārs bija pārāk liels individuālists, un Martiņa kādreiz pat teica: «Es dažreiz tā kā kaunējos no papiņa.» Jo viņš bija tāds… lecīgs. Bet, kopā dzīvojot, viņš redzēja manu komunikācijas iespēju, un beigu beigās tolerances izpratne skoloja arī viņu. Taču ne tad, kad bija jāizšķiras par vērtībām, kad tika apšaubītas prasības attieksmē pret kaut ko sīkāku, mazāk nozīmīgu. Tā ka – mūsu raksturu, mūsu domāšanu saspēle bija man ļoti nepieciešama. Un tad, kad paliku viena, es ļoti bieži pakļāvu sevi tam – kā viņš būtu domājis, kā viņš būtu teicis. Balstoties uz viņa vīrišķo spēku un mērķtiecību, man bija vieglāk…
– Jūs sakāt: «Bērnība ir mana būtība.» Ko tas nozīmē?
– To es konstatēju tikai tagad. Pārskatīdama savus darbus. Lai arī tagad atrodos jau it kā uz cita pakalna. Jau esmu starp nodzīvoto laiku un… nākamību. Un man atveras acis. Esmu tuvāk ieraudzīšanai. Pēkšņi ieraugu, ka mani zīmējumi, gleznojumi tagad ir tādi paši kā mani bērna darbi. Tik vien nācis klāt kā profesionālā māka. Vairāk nekas. Tātad – es vienkārši saredzu vairāk patiesības, gribu atrasties te – tuvāk būtībai. Tam, ko mākslinieks meklē visu mūžu. Viņš grib atrast to, ko neviens nav atradis. Kādu noslēpumu, vai ne? Neapzināti viņš to meklē. Tā ir iekšēja tiecība. Un pēkšņi tas atklājas.
– Ko jūs gribējāt no pasaules, kad bijāt maza meitene?
– Man likās, ka es radu. Ja es, vēl pavisam maza, uzzīmēju bērnu, tad man likās, ka viņš ir, ka viņš dzīvo. Tolaik lelle man nemaz nebija vajadzīga. Un man to leļļu arī nebija. Turklāt – triju gadu vecumā mani jau ņēma līdzi uz operu. Mēs dzīvojām Aspazijas un Audēju ielas stūrī. Pretī operai. Tēvs bija strādājis operā, bija kontramarkas. Vēlāk mani veda uz Dailes teātri. Teātris manā dzīvē ir noteicis šausmīgi daudz. Tāda veida skatījums uz dzīvi. Tāda veida dzīves ieraudzīšana. Un arī tur redzētie tēli priekš manis bija dzīvi.
– Kas ir jūsu pasaule?
– Tolaik – paps un mamma. Vecmāmiņa. Teikt, ka daba? Jā, laukos – daba. Peļķe, akmentiņi, ūdens lāses… Tas, kā akmentiņi sakārtojušies, stāv peļķē pēc auguma…Varētu teikt – dabas raksti, to likumība bija pirmie. Likumība, kas man neliek mieru vēl tagad… Pagājušajā vasarā man viss sāpēja, bija ļoti karsti, un es domāju, kāpēc man tik smags, tā kā piedzīts ķermenis. Jaunībā vai vidējos gados tādu sajūtu nav. Tagad ir. Bet tad es pieķēros kokam, un pēkšņi man (tik vēlu!) pielēca, ka tas, kas rit kokā, rit arī manī. Izklausās ļoti naivi. Bet pati šī sajūta ir atvieglojums. Iepriecinājums. Pēkšņi es konkrēti jūtu, ka esmu ij tā lapa, ij tas stumbrs, ij tā puķe… Tāda sajūta, it kā man būtu atvērusies pasaule.
– Bez kā jūs savā pasaulē nevarat iztikt un ko negribat tajā redzēt?
– Jūs zināt, manos gados labums ir tas, ka izjūtas vairs nav tik spēcīgas. Vairs nav dusmu. Vairs nav tādas naida sajūtas, agresivitātes… Tas ir zināms atvieglojums, ko tomēr dod vecums. Es diezgan daudz ar to savā prātā nodarbojos. Vecumā nomāc fiziskās būšanas. Tikai tās. Bet sajūtas – tās nenomāc. Es sāku ērti viņās justies. Etiķete kļūst vienaldzīga. Es varu atļauties. Arī mākslā – ja es teicu «atļaušanās», tad arī atļāvos. Un tās bildes galīgi nevienam nepatīk. Izņemot feinšmekerus. Citi domā – dulla vecene! Bet man bija vēlēšanās kļūt bērnišķīgai, un es to atļāvos. Man ir vienalga, ko par to saka.
– Vai jums ir bijis Skolotājs?
– Ziniet, nē. Ne pamatskolā, ne vidusskolā…
– Vai ir kas cits, ko jūs varētu uzskatīt par skolu?
– Tie daži mākslinieki, kas man ir teikuši kaut ko diezgan asu. Diezgan nepatīkami uzklausāmu. Tas deva iespēju domāt, paanalizēt – kāpēc? Pati saredzu – viņi bijuši trāpīgi un stipri tuvu patiesībai.
– Cik lielā mērā jūs iespaidojušas pieredzētās vēsturiskā laika maiņas?
– Pirms Ulmaņlaikiem bija partiju laiki. Vecāki atšķirību starp tiem raksturoja: beidzot tās šļuras būs galā. Uga Skulme gan to uztvēra visai traģiski, jo samērā daudzi viņa draugi bija sociķi. Bet es to uztvēru apmēram tā, kā vecāki.
Te jāpiebilst, ka man bija dzīves ļoti norūdīts tēvs. Apveltīts ar lielu, apbrīnojamu, apskaužamu vīrišķību. Viņš turklāt bija izgājis reālu karu. Es biju bērns, kam bija par ko tēvu dievināt. Tēvs visos pārdzīvojumu laikos bija ļoti mierīgs. Un palika samērā mierīgs arī lūzuma laikā, kad sākās padomju vara.
Es bēdas piedzīvoju 1941. gadā. Brālēns, ko ļoti mīlēju, tika paņemts no karaskolas un izsūtīts. Otrs brālēns Jēkabpilī apcietināts. Tēva māsa apcietināta (viņa izglābās). Labākā draudzene aizsūtīta uz Sibīriju. Tā ka – es to pārdzīvoju ļoti individuāli. Vāciešu ienākšanu piedzīvoju Mālpilī.
Tad nāca laiks, kad dominēja mīlestības lietas. Tad Ļeņingrada, Repina institūts…. Vēsturiskie lūzumi – Staļina nāve, atkusnis… Iekšējie, personiskie lūzumi. Arī iestāšanās partijā.
– Jūs bijāt viens no spilgtākajiem Atmodas laika cilvēkiem. Par ko tagad transformējusies to gadu enerģija?
– Dabīgi, ka tai bija jātransformējas. Tikai tolaik mēs to tā neanalizējām. Katram bija savs raksturs. Jums bija sava pieredze, man sava. Katram sava – dažam pavisam nezinoša… Ej tu sazini, kas sāks dominēt. Mēs nevarējām zināt, kā šīs enerģijas attīstīsies. Bet tolaik mūs spēja apvienot, piemēram, Jura Rubeņa vārdi. Tad kāds iedziedājās dziesmu un… cilvēki tai ļāvās. Pēc tam tās enerģijas sāka strādāt katra atsevišķi, salika kopā šādus un tādus, ieguva savu gravitāciju.
Taču – savulaik pat par Latvijas valsts kā tādas iespējamību tika teikts, ka tā ir utopija. Un tas, ka tauta kā kopums spēja, nezinot iznākumu, būt par neatkarības atgūšanu, ir brīnumains notikums.
– Tas ir labi, bet kāpēc valsts praksē tiek respektēts ne tik daudz tas līmenis, uz kādu aicināja Juris, bet, teiksim, ļoti piezemētu, pat cinisku pragmatiķu uzskati? Kā latviešiem pietrūka?
– Domāju, ka pieredzes. Nebija nekādas pieredzes saimniekošanas veidu attīstībā. Pārtraukums laikā, kad bija iespējams lemt ar savu galvu, nodarīja lielu ļaunumu. Turklāt – pirmskara Latvija, tas taču bija tikai vienas paaudzes laiks. Nepietiekams treniņš…
– Jā, nesen dzirdēju – lai būtu efekts, jābeidz vismaz trīs universitātes. Viena vectēvam, otra tēvam, trešā tev…
– Manas mērauklas ir tās, ko esmu izjutusi dzīvē, ko dzīvē redzējusi, ko atzinusi par saimnieka vērtu. Intelektu man Dievs devis tīri labā izjūtu līmenī. Ar prātu gājis grūtāk. Pēc sevis spriežot, esmu izteikusies, ka neesam analizētāji. Latviešiem trūkst šādas bagāžas.
– Žurnālam Ir (2010.) jūs teicāt, ka – latvieti raksturo patoss, mazāk dziļuma, mazliet izlikšanās. Latvietis nemeklē, neanalizē…
– Te jāņem klāt iestigšana patērētāju sabiedrībā. Nav ko cerēt uz virsotnēm, ja intereses kārtojas ledusskapja, Žiguļa, Ladas virzienā… Tas bija jūtams sešdesmito gadu beigās, septiņdesmitajos. Bet – viss turpinās. Tikai jaunā citādībā. Un atklātībā. Vārdu sakot – vagīnas līmenī.
– Kāds ir mūsu kultūras stāvoklis šobrīd? Kā trūkst mūsu kultūrai, lai mēs būtu veiksmīgi?
– Pietrūkst tā, ka neviena valdība, ne tāda, ne šitāda nav sapratusi, kā mums jāģērbjas, lai mēs izietu. Proti – ar ko mums jālepojas. To, kas ir radies, jāprot rādīt. Tas bija jāsaprot. Jāprot apģērbties, tas nozīmē – ja tev ir manta, tad ģērb to mugurā. Tā tas domāts. Izej visā savā lepnumā. Prasmīgi parādi to.
– Kā mums pietrūkst ne Kultūras ministrijas izpratnes apjomā, bet, teiksim, Virzas vai Brigaderes savulaik tēlotā apjomā?
– Kultūra parādīja, ka neatkarība mums ir pazīstama. Mēs visi vairāk vai mazāk bijām nobrieduši neatkarībai un varējām šajā ziņā kaut kādā mērā būt līdzvērtīgi. Bet tagad jāsaprot, ar ko varam iziet. Tā ir kultūra, tā varbūt ir dārzkopība, tā ir amatniecība… Ja sakām, ka esam dziedātāju tauta, vajag arī dziedāt. Vajag uz to orientēties un masīvi prast to rādīt tādā krāšņuma apjaudumā, lielumā un arī pārliecībā, lai visi jūt un arī mēs paši jūtam – tas nav tirgus, tā nav izstāde, tā ir mūsu bagātība, vērtība. Mūsu būtība.
– Vairāk jautāju ne par to, ko rādīt citiem, bet kāpēc mums pašiem trūkst veiksmes pašsajūtas. Kāpēc čīkstam?
– Varbūt tāpēc, ka pasaule ir ļoti sadrumstalojusies. Viss ir sadrumstalots. Acīmredzama sasīkumošanās, mūsu pašu domas sadrumstalošana…. Viss strādā pilnīgi cita tipa domāšanā. Laikmets to diktē. Ne velti arī par mākslu saka – nav vairs tādu darbu. Visā pasaulē. Viengabalainība ir pazudusi. Un tomēr – ja kāds šobrīd pauž savu personības viengabalainību, tas tiek ieraudzīts. Piemēram, visi tie autori, kas parādījās Purvīša biennālē, bija ar savu šodienas Dievs. Daba. Darbs. Bija personības.
– Kas jums ir sakrāls?
– Es lietoju vārdu «garīgs», un tas man varbūt nozīmē daudz vairāk nekā reliģiozam cilvēkam, kurš lieto to pašu vārdu. Garīgs ir tas, par ko ir vērts runāt. Vecmāmiņas mani audzinājušas uz bībelstāstiem. Esmu mācījusies ticības mācību. Tas manī ir uzņemts, zināms. Arī grēka sajūta un atbildība. Zinātne tagad visu atklājusi līdz pat neiespējamībai, tomēr mani nodarbina nepasakāmais. Tas, kas glabājas dvēselē, sirdī vai smadzenēs. Tie daži brīnumi, tikai daži nosaucami brīži, kurus piedzīvojis tu nespēj neko citu teikt, kā vien – ak, Dievs! Es varu tos salīdzināt ar laimes brīžiem, ko dod vai ir devusi fiziskā tuvība. Tie ir tādi brīži, kā kad saskaras divu adatu, nervu smailes.
– Jurim Rubenim esat teikusi, ka neprotat lūgt... Par ko jūs lūdzat?
– Tikai par vistuvāko. Tas ir pats dārgākais. Ne jau par mākslas darbu. Ne lai tas man izdodas. Bet līdzīgus brīžus, kad rokas pašas saliekas, dod arī, piemēram, Krēmers ar savu vijoli. Tieši vijole. Čells tāpat. Dažreiz arī glezniecībā gadās atklāsmes brīži. Es tos pazīstu. Un tad esmu šausmīgi priecīga.
– Vai Kristus jums ir svarīgs?
– Kristus man svarīgs kā personīgs piemērs. Sevišķi tad, kad tev pašam reizēm jāpiedzīvo Kristus stāvoklis. Iespējams, ne fizisMan patīk izjūtas, kas ļauj meklēt Dievu arī sevī.
Man patīk atmosfēra baznīcā, man patīk arhitektūra. Man vajadzēja izlīgt ar Jurģi (Skulmi) par to, ka biju par viņu slikti izteikusies. Es iegāju pareizticīgo baznīcā. Iedomājieties, kāda man bija atbrīvojuma, grēku nožēlas sajūta! Mana gatavība – tā jau bija lūgšana. Bet – tā nebija vārdiski veidota. Tā bija pilnuma sajūta. Pilnīga atdevība, kad tev asaras līst un kad vārdi ir šai atdevībai lieki. Jo tajos jau būtu iekšā liekulība un banalitāte. Tad tā būtu vien literatūras piespēlēta klišeja.
Un te es nonāku pie tā, ka ikviena veida klišejas un dogmas man riebjas. Tāpēc man patīk tie cilvēki, kuri grib lauzties ārā no gatavām klišejām. Arī mākslas dotām. Jebkuras mākslas.