1992. gadā Barselonā Raimonds Bergmanis bija Latvijas delegācijas karognesējs olimpiskajās spēlēs, 1997. gadā viņš izcīnīja sudraba medaļu Eiropas svarcelšanas čempionātā. 2002. gadā Bergmanis bija trešais stiprākais vīrs pasaulē spēkavīru sacensībās. Viņam ir ne tikai muskuļi, bet arī smadzenes – viņš ir beidzis divas augstskolas. Tagad Raimonds Bergmanis uzsācis karjeru citā ampluā – ir kļuvis par Latvijas aizsardzības ministru. Par iecerēm jaunajā amatā, par aizsardzības finansējumu, tā izlietojumu un citām aktualitātēm šī Neatkarīgās intervija ar jauno aizsardzības ministru Raimondu Bergmani.
– Savulaik jūs pierādījāt, ka esat tik stiprs, ka varat pavilkt kuģi. Bet vai spēsit pavilkt arī aizsardzības nozari?
– Ja man nebūtu tādas pārliecības, es to nedarītu. Daudzi cilvēki ir mani pārliecinājuši, ka tas jādara. Tostarp man bija saruna ar augstu Eiropas Savienības amatpersonu, kam pastāstīju, ka pastāv iespēja, ka varu kļūt par aizsardzības ministru. Pateicu, ka mazliet bažījos par to, ka man nav ilgas pieredzes politikā. Viņš mani iedrošināja un sacīja, ka varbūt tieši tā ir mana priekšrocība.
– Vienā daļā sabiedrības, it īpaši tajā, kas caurām dienām kaut ko komentē internetā, ir viedoklis, ka mūziķi, aktieri un sportisti ir nokļuvuši politikā, pateicoties savai popularitātei, bet valsts darbam ir nederīgi. Jūs esat populārs sportists. Kā aizstāvēsities pret šādu pārmetumu?
– Tas, ka cilvēki internetā raksta, ir labi, bet gribētos, lai viņi arī kaut ko dara. Esmu izvēlējies darīt.
– Varbūt ir tieši otrādi – ja cilvēks sasniedzis ko sportā vai mākslā, tad spēs kaut ko sasniegt arī politikā un valsts darbā?
– Droši vien parlamentā jābūt pārstāvētai visai sabiedrībai tās šķērsgriezumā – jābūt zinošiem cilvēkiem daudzās nozarēs. Nezinu, vai būtu labi, ja Saeimā un valdībā būtu tikai juristi vai ekonomisti, vai diplomēti politologi. Cik zinu, dažādās pasaules valstīs tāpat parlamentos ir pārstāvēti arī mākslinieki un sportisti. Piemēram, Gruzijā vicepremjers ir bijušais futbolists – ļoti veiksmīgi strādā, ir tautā cienīts un labi strādā. Nevajadzētu skatīties uz cilvēku pēc cepures, bet pēc tā, kā viņš strādā. Manuprāt, ja cilvēks ir sasniedzis kaut ko lielu kādā profesijā, tad tas jau ir priekšnoteikums, ka viņam ir darba spējas un viņš var kaut ko paveikt arī politikā un valsts pārvaldē.
Partijas daudz cenšas piesaistīt cilvēkus, kam ir laba izglītība jurisprudencē, ekonomikā, taču cilvēki ir kūtri nācēji uz politiku. Nezinu, kā to skaidrot. Laikam ir vieglāk nostāties pozā un kritizēt tos, kas dara, ber pašam darīt ir daudz grūtāk.
Man nebija viegli izšķirties iet politikā. Daudzi draugi un paziņas teica: «Raimond, vai tas tev ir vajadzīgs?» Tāpat nebija vienkārši izšķirties iet strādāt Nacionālajos bruņotajos spēkos. Dažs vaicāja, kāpēc es staigāju militārā formā. Es uzskatu, ka tas ir liels gods staigāt Latvijas militārajā formā.
– Par jums ir kompromats portālā pietiek.com. Kāds anonīms avots vēsta, ka Bergmanis esot nopelnījis 100 tūkstošus, ļaujot izmantot savu vārdu reklāmā, un varbūt nav visus ieņēmumus pareizi deklarējis, un varbūt nav samaksājis visus nodokļus, un varbūt tas bijis interešu konflikts – būt kareivim un iesaistīties reklāmā. Cik tur taisnības?
– Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs šo materiālu pašlaik vērtē. Es nejūtos kaut ko pārkāpis vai vainīgs. Jau 15 gadus es ik gadu iesniedzu amatpersonas deklarāciju, neko slēpis neesmu.
– Droši vien tagad, pirmajā dienā, kad esat ministrs, jums ir pilna galva ar dažādām iecerēm. Bet kas ir paši pirmie darbi un kas ir prioritātes?
– Pirmais darbs būs rūpīgi iepazīties ar ministrijas darbu – ar faktiem, skaitļiem, cilvēkiem. To esmu iecerējis izdarīt pēc iespējas ātrāk. Prioritāte ir bruņoto spēku kaujas spēju attīstība – tai tiks veltīts mans darbs. Jāattīsta Zemessardze un Jaunsardze, profesionālais dienests, palielinot dienējošo skaitu. Karavīriem slodze ir ļoti liela, un no valsts puses ir jāpanāk viņiem pretī. Tāpat jāpanāk pretī zemessargiem, kas ir brīvprātīgi cilvēki – viņi no darba brīvajā laikā apgūst militāras iemaņas. Ir lietas, kas jāsakārto, jāmēģina, piemēram, ar darba devējiem vienoties, lai viņi ar lielāku izpratni izturas pret nepieciešamību šad tad palaist darbiniekus trenēties un mācīties aizsardzībai. Bruņoto spēku kaujas spēju attīstība ir pats galvenais. Agrākos gados budžets tika stipri samazināts, bet vajag pēc iespējas noturēt cilvēkus strādāt aizsardzības jomā, kam nepieciešami ieguldījumi.
– Ir slavenā tēze, ka aizsardzībai jāatvēl 2% no iekšzemes kopprodukta. Uz to jau iet, jo ir valdības solījumi pakāpeniski palielināt finansējumu līdz 2% no IKP. Bet jautājums – kur un kā izmantosit šo papildu naudu?
– Nākamajā gadā vajadzētu palielināt karavīru atalgojumu, tāpat jāpaaugstina pretgaisa, prettanku, speciālo uzdevumu vienību kaujas spējas, jāiegādājas tehnika, jāapmāca cilvēki, jābūvē garāžas un tāda veida uzdevumi. Tie ir lieli projekti, darba daudz, vajag ieguldījumus. Piemēram, Polija jau ir sasniegusi 2% no IKP.
– Finansējuma palielināšana rada risku, ka būs centieni naudu «apgūt», piemēram, pasūtot kādus apšaubāmus pētījumus un tādā garā. Iekšlietu jomā, piemēram, ir pasūtījums par vairāk nekā 120 tūkstošiem eiro pētīt, kādus formas tērpus vajag, lai gan šo naudu varbūt varēja tērēt, lai formas tērpus nopirktu. Var atgadīties, ka arī jūsu ministrijā kādi ierēdņi, kam jau ir iestrādes, atnāks pie jums un jums tikai vajadzēs parakstīt kādus papīrus par naudas izmešanu tumšā caurumā...
– Bez šaubām, nauda jāizmanto ar jēgu un apdomu. To uzsver arī mūsu stratēģiskie partneri – NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, kad bija Latvijā, uz to vērsa uzmanību.
– Vēl ir bažas, ka var sanākt tā, ka tad, kad nauda būs aizsardzībai iedalīta, jums uzspiedīs iegādāties kādas vecas grabažas – nolietoto, amerikāņiem un vāciešiem vairs nevajadzīgu tehniku vai ko tādu.
– Es domāju, ka bruņotajos spēkos un Aizsardzības ministrijā ir pietiekami zinoši, augsta līmeņa eksperti, kuriem var uzticēties, un viņi zinās, ko aizsardzībai vajag un ko nevajag. Lēmumus nepieņem kāds viens cilvēks un vienā brīdī – iepirkumu procesi ir ilgstoši, lēmumus pieņem kolektīvi, lēmumus pieņem eksperti.
– Latvijas sabiedrība ļoti priecātos, ja, paaugstinot finansējumu aizsardzībai, mazliet tiktu radīta arī kāda pievienotā vērtība – tiktu ražotas NATO militāri rūpnieciskajam kompleksam kaut vai zābaku šņores, pogas vai kas tamlīdzīgs. Lietuva, piemēram, ražo ātri pagatavojamo sauso pusdienu komplektus. Vai Latvija arī nevarētu ko tādu?
– Cik būs manos spēkos, centīšos to veicināt. Šādas tādas iestrādes jau ir, un ir firmas, kas šajā virzienā jau darbojas – ir, piemēram, firma, kas piegādā NATO bāzēm ūdeni. Šāda doma man ir, un, kad būšu labāk iepazinies ar man uzticēto jomu, pie tā noteikti strādāšu.
– Pagastos pie Rīgas ap Ādažu poligonu iedzīvotājos ir īgnums – no sprādzieniem poligonā dreb rūtis, klīst baumas, ka poligona teritorija vēl tiks ievērojami paplašināta. Dažos pagastos ir pat divkāršas bažas – ne tikai poligons, bet vēl Rail Baltica projekts, kas pazeminās viņu nekustamā īpašuma vērtību. Vai nevajag pārcelt poligonu tuvāk austrumu robežai – uz Latgali? Kāpēc poligonam jābūt tik tuvu pie Rīgas?
– Uz to ir grūti atbildēt. Saprotu cilvēku bažas. Bet Ādažu poligons jau nav tikko radies, tam ir vairāk nekā 100 gadu. Tomēr tie cilvēki, kas iegādājušies īpašumus poligona tuvumā, zināja, kur viņi to iegādājas, tā bija viņu pašu izvēle.
Pirms kāda laika situācija Eiropā un pasaulē bija tāda, ka šķita, ka ir iestājies miera periods, taču tad atkal viss izmainījās uz slikto pusi. Ādažu poligons ir ļoti labs. Piemēram, Igaunijā nav tik laba un liela poligona. Mūsu sabiedrotie ir ļoti priecīgi par to, ka poligons ir tik tuvu un viņi no savas dislokācijas vietas var ātri nokļūt poligonā.
Ja tā lielā nauda būtu vai ja nauda būs, tad varbūt varēs domāt par kāda jauna poligona izveidi. Bet pagaidām Ādažu poligons būs. Tā ir tāda sabiedrības īpatnība – visi grib dzīvot drošībā, bet nevēlas, lai tiktu traucēti. Ir jāsabalansē privāto īpašnieku intereses un visas valsts intereses, jāatrod kādi iespējami kompromisi. Visi zina savas tiesības, bet ir arī savi pienākumi. Katram Latvijas pilsonim ir pienākums aizstāvēt savu valsti. Karavīriem ir jātrenējas, jāmācās, un poligons ir tā vieta, kur to darīt.
– Nesen bija Saeimas Aizsardzības komisijas izbraukuma sēde uz Latvijas austrumu robežu, un deputāti šausminājās, cik slikts tur stāvoklis – no Krievijas pa meža takām nāk kontrabandisti un vjetnamiešu nelegālie imigranti. Robežsardze nav īsti aizsardzības ministra kompetence, taču ar aizsardzību tai ir tiešs sakars. Ko vajag darīt uz robežas?
– Es arī biju tajā izbraukumā. Tur iepriekš bija grūti ko paveikt, jo nebija ar Krievijas pusi paveikta robežas demarkācija. Tagad tas, par laimi, ir izdarīts un būs vieglāk.
– Diezin vai tiks būvēta kāda sēta, bet kādas novērošanas kameras un sensorus taču varēs uz robežas salikt?
– Līdz šim to bija grūti darīt, bet tagad, kad ir paveikta demarkācija, to var darīt un tas tiks darīts. Pašlaik jau ir laba sadarbība ar robežsardzi, un arī turpmāk man būs ļoti cieša sadarbība ar Iekšlietu ministriju un robežsargiem. Brīžos, kad valstī iestājas ne tie labākie laiki, ir paredzēts, ka robežsardze pāriet bruņoto spēku pakļautībā.
– Lietuva ir atjaunojusi obligāto karadienestu. Vai Latvijā arī vajag?
– Mums ir pieņemts lēmums, ka attīstīsim profesionālo, nevis obligāto karadienestu un stiprināsim Zemessardzi. Cik zinu, Lietuvai nemaz tik gludi neiet ar obligāto dienestu.
– Vai tas nav tāpēc, ka liela daļa lietuviešu, tāpat, kā latviešu, jauniešu aizlaidusies uz Angliju strādāt un viņus grūti paaicināt uz dienēšanu?
– Jā, par to ir tas stāsts. Bet mēs neejam pa obligātā dienesta ceļu, bet audzējam profesionālā dienesta kapacitāti un Zemessardzi.
– Kādos septiņos pēdējos gados sabiedrības domāšana ir pārveidojusies no tā, ka ar Krieviju jau būs ļoti labas attiecības, uz to, ka ar Krieviju ir ļoti saasinātas attiecības – Krievija ir drauds. Cik šis drauds ir bīstams?
– Viens ir skaidrs – ka ģeogrāfiski nevaram atdalīt no kontinenta Latviju un aizpeldēt projām, tālāk no Krievijas. Krievija strauji bruņojas, iegulda milzīgus līdzekļus militārajā jomā. Tie ir kaimiņvalsts soļi, kas liek mums strādāt, attīstīties un ieguldīt lielākus līdzekļus mūsu aizsardzībā.
– Nesen bija daudz diskusiju, kurās viena daļa oratoru izteicās, ka vajag Latvijā lielu NATO bāzi, lai justos drošāk...
– Tas ir amizanti, jo Latvija jau ir NATO dalībvalsts un NATO bāze jau ir – Ādažu poligons.
– Bet runa bija, ka vajag tā kā jaunu, lielu bāzi. Tas gan beidzās ar to, ka tika paziņots, ka jauna, liela bāze netiks veidota.
– Jauna un liela droši vien tuvākajā laikā nebūs. Bet, ja kaimiņvalsts intensīvi bruņojas, tad arī mums nākas veikt attiecīgus soļus. Tāpēc ir amerikāņu karavīri Latvijā.
– Ir NATO līguma 5. pants, kas nozīmē, ka, ja Latvijai kāds uzbrūk, tad viss NATO nāk palīgā. Taču ir sabiedrībā arī skepse – vai tiešām šis pants strādās, ja notiks reāls uzbrukums?
– Tieši šo pašu jautājumu nesen uzdeva vienam Vācijas ģenerālim, kurš atbildēja īsi: «Es esmu latvietis!» Tas izklausījās tik apņēmīgi, tik pārliecinoši, ka es sapratu – NATO līguma 5. pants un citi šā dokumenta panti ir nopietni, tā mums ir garantija, ka esam iekšā vienotajā kolektīvajā aizsardzībā.
– Ir jau ne tikai atklāts militārs konflikts, par kura iespējamību pat domāt negribas, bet pastāv vēl visādu veidu apdraudējumi – kiberuzbrukumi, «zaļo cilvēciņu» inspirācijas. Pastāv arī terora draudi. Latvijai jāaizstāv arī savas ekonomiskās intereses...
– Jā, ir arī enerģētiskā drošība, draudīga propaganda, organizētā noziedzība. Nevaram no šiem izaicinājumiem pabēgt maliņā, un ar tiem jārēķinās. Mums gan ir tā laime atrasties maliņā no radikālā islāma teroristu uzbrukumiem, no kā daudzviet citur ir lielas bailes.
– Šajā ļoti drošajā vidē dzīvojot, kad atgadās kāda nelaime – kā ar Zolitūdes Maxima – var novērot, ka gan sabiedrība, gan dienesti nesaprot, ko iesākt, haotiski mētājas, ilgi vilcinās un neko nepasāk. Vai nevajag sabiedrību vairāk informēt, ko darīt ārkārtas gadījumos?
– Mums būs vairāk sadarbības ar Iekšlietu ministriju par civilās aizsardzības jautājumiem. Dažādu veidu mācības jau notiek, bet vajag vēl vairāk šādu mācību un vairāk informācijas sabiedrībai – jāvirzās uz ko līdzīgu kā Japānā, kur jau bērnudārzos apmāca, kā rīkoties zemestrīces gadījumā. Latvijā zemestrīču nav, taču ir vairāk jāapmāca cilvēki, kā rīkoties ārkārtas situācijās, kā sniegt pirmo palīdzību. Zolitūdes Maxima traģēdijā dzīvošana bez apdraudējumiem nospēlēja drūmu lomu tajā ziņā, ka tad, kad skanēja trauksmes signāli, cilvēki tos ignorēja. Sabiedrībai jāiemāca, ka trauksmes signāli nav joki un jāzina, kā vajag rīkoties ārkārtas gadījumos. Es kā ministrs strādāšu, lai man pakļautās struktūras būtu labāk trenētas, gan arī lai sabiedrība labāk informēta par to, kā jārīkojas draudīgās situācijās.
– Otrdien notika gadskārtējā Galapagu bruņrupuču svēršana Rīgas zoodārzā. Jūs gan šoreiz pats bruņrupučus necilājāt. Vai tagad, kad esat ministrs, turpināsit šo tradīciju un cilāsit bruņrupučus?
– Šī bruņrupuču svēršana notiek 15. reizi, un neredzu iemeslu, kāpēc man vajadzētu pasākumā nepiedalīties. Tā ir jauka, mīļa tradīcija.