Latvijas karoga izkāršana svētkos atbilst Satversmei; sodi nē

Apstrīdētā Latvijas valsts karoga likuma norma nosaka, ka Latvijas valsts karogu pie publisko personu ēkām, privāto tiesību juridisko personu un personu apvienību ēkām, kā arī dzīvojamām ēkām novieto 1.maijā, 4.maijā, 21.augustā, 11.novembrī un 18.novembrī. Tāpat šis likums paredz, ka valsts karogu sēru noformējumā novieto 25.martā, 14.jūnijā, 17.jūnijā, 4.jūlijā un decembra pirmajā svētdienā.

Savukārt apstrīdētā Administratīvo pārkāpumu kodeksa norma paredz, ka par valsts karoga nepacelšanu noteiktajās dienās vai par karoga pacelšanas kārtības pārkāpšanu var piemērot brīdinājumu. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas, var piemērot brīdinājumu vai naudas sodu līdz 40 eiro.

ST atzina, ka apstrīdētās normas ierobežo pieteikuma iesniedzējas vārda brīvību, un norādīja, ka indivīda tiesības var tikt ierobežotas, ja ierobežojums ir attaisnojams, proti, nepieciešams sabiedrības interešu labā. Tiesa atzina, ka tiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, jo lietā nav strīda par to, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, izsludinātas, publiski pieejamas un skaidri formulētas. Tāpat ST norādīja, ka Latvijas valsts karoga novietošana pie dzīvojamām ēkām veicina demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību.

ST atzina, ka karoga novietošana pie dzīvojamām ēkām nodrošina ne vien to, ka konkrētās ēkas iedzīvotāji piedalās vēsturisko notikumu pieminēšanā, bet arī to, ka šādā veidā tiek informēta plaša sabiedrības daļa, atgādinot par Latvijas valstij būtiskiem vēsturiskiem notikumiem. Tādējādi tiesa secināja, ka apstrīdētajās normās noteiktais vārda brīvības ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Tomēr ST vērsa uzmanību, ka sods par karoga nenovietošanu pie fiziskām personām piederošām dzīvojamām ēkām maina pamattiesību ierobežojuma juridisko dabu. Pastāv pamatota iespējamība, ka valsts karogs tiek novietots noteiktā soda dēļ, nevis atceroties Latvijas valstij nozīmīgos vēsturiskos notikumus. Tiesa norādīja, ka valstiskās apziņas veidošanās sekmējama atbilstoši demokrātiskas valsts principiem. Soda noteikšana pilsoniska rakstura pienākumu izpildes nodrošināšanai ir atzīstama par samērīgu tikai izņēmuma gadījumos.

ST arī norādīja, ka no lietas materiāliem nav gūstama pārliecība, ka attiecībā uz apstrīdēto Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normu Saeima būtu pietiekami pamatojusi izņēmuma gadījuma esamību demokrātiskā sabiedrībā pašreiz. ST norādīja, ka demokrātiskā sabiedrībā nav pieļaujama soda paredzēšana par viedokļa nepaušanu.

Tādējādi ST atzina, ka apstrīdētajā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normā ietvertais ierobežojums tiktāl, ciktāl tas nosaka sodu par Latvijas valsts karoga nenovietošanu pie fiziskajām personām piederošām dzīvojamām ēkām, nav samērīgs un neatbilst Satversmes 100.pantam.

Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Lieta tika ierosināta pēc Solvitas Olsenas konstitucionālās sūdzības. Sūdzības iesniedzēja norādīja, ka viņai piemērota administratīvā atbildība par karoga neizkāršanu likumā noteiktajā dienā. Tāpat viņa uzskatīja, ka apstrīdētās normas pārkāpj viņas tiesības uz vārda brīvību. Vārda brīvība esot ne tikai verbāli izteiksmes veidi, bet arī tādi personas izteiksmes veidi, kas nodod informāciju neverbāli.