Pasažieru skaita zudums palielina sabiedriskā transporta sistēmas darbošanās izmaksas vairāk, nekā degvielas cenu samazinājums ļauj izmaksas samazināt.
Kaut kā slimnīcas pacientu vidējā temperatūra, bet tomēr pamācoši ir Centrālās statistikas pārvaldes aprēķini, ka šis gads sācies ar sabiedriskā transporta pasažieru skaita samazinājumu par 1,7% attiecībā pret to pašu laika periodu pagājušajā gadā. Iekšzemes kopprodukta rādītāju pasažieru pārvadājumi vilkuši uz leju ar –2% savā nozarē.
Aiz kopējā sarukuma slēpjas dažnedažādi notikumi un pavērsieni. Šā gada 1. ceturkšņa rezultātos atspoguļojas Rīgas pašvaldības lēmums no 1. februāra dubultot biļešu cenas pilsētas sabiedriskajā transportā, kas samazināja vismaz reģistrēto pasažieru skaitu par 6,2% trolejbusos un par 2,3% tramvajos. Biļešu cenu stabilitāte pasažieru vilcienos nav stabilizējusi braucēju skaitu iekšzemes pārvadājumos, kur 1. ceturksnis beidzies ar –12,8% pret 2014. gada 1. ceturksni. Saprotams ir starptautisko pārvadājumu pasažieru skaita kritums pat par 38,1% salīdzinājumā ar 2014. gada 1. ceturksni jeb pēdējo brīdi pirms karadarbības sākšanas Ukrainas teritorijā. Tajā pašā sadaļā liekams starptautiskajos autobusu maršrutos uzskaitīto braucēju skaita samazinājums par 47,3%.
Atšķirībā no visiem minētajiem rādītājiem iekšzemē pārvadāto ārpilsētu maršrutu autobusu pasažieru skaits uzrāda +1,5%. Visticamāk, autobusi dažādos laika nogriežņos ar dažādām sekmēm, bet kopumā pārvilina pie sevis vilcienu pasažierus. Vietējos pārvadājumos sasniegtās relatīvās stabilitātes izmaksas tagad ir 78,5 miljoni eiro gadā, cik valsts budžets atvēl pasažieru pārvadājumu dotēšanai. Šī summa tiek dalīta apmēram uz pusēm starp dzelzceļa un auto pārvadājumiem, tomēr vienam valsts uzņēmumam Pasažieru vilciens tiek mazliet vairāk nekā visiem privātajiem autopārvadātājiem kopā.
«Pasažieru skaits samazinās, jo cilvēki gan pamet valsti, gan pārceļas uz centriem, kur starppilsētu pārvadājumi viņiem vairs nav vajadzīgi,» situāciju skaidro valsts SIA Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Kristiāns Godiņš. No vienas puses, tāds jau arī valsts mērķis vietējās migrācijas sadaļā, lai uzturētu vismaz par attīstības centriem atzītās pilsētas, piesaistot tur iedzīvotājus no laukiem. No otras puses, šāda politika palielina pieprasījumu pēc dotāciju apjoma, lai uzturētu autosatiksmi tur, no kurienes pilnīgi visi iedzīvotāji vēl nav paguvuši aizvākties. Pašlaik sevi atpelnīt spēj 2% no apmēram 1100 autobusu maršrutiem, kurus valsts uzņēmusies dotēt. K. Godiņš brīdina, ka pasažieru skaita sarukums neļaus samazināt valsts dotācijas sabiedriskajam transportam, ar pamatojumu, ka pazeminās degvielas cenas. Šķiet, ka valsts nav gatava radikālam risinājumam, kas nozīmētu apsteidzošu maršrutu slēgšanu, lai piespiestu cilvēkus pārvākties uz pilsētām.
Lai cik tas būti pārsteidzoši, autopārvadājumu sistēmā tomēr vēl varētu būt iekšējās rezerves, uz kuru rēķina sistēmu saglabāt.
Pirmkārt, tikai šonedēļ ir pieņemti tādi valdības noteikumi, kuru izpilde varētu būtiski samazināt nelegālo pārvadājumu apjomu. Ar to domāti neregulārajiem pasažieru pārvadājumiem pieteikti autobusi, kuri faktiski savāc pasažierus tajos maršrutos, kuros braucēju skaits ir pietiekams reisu uzturēšanai. Šādi pārvadātāji nemaksā valstij nodokļus un nepiedalās nerentablo maršrutu uzturēšanā, tāpēc par viņu darbības izbeigšanu tika runāts jau tik ilgi, ka zudis ticamības moments pārejai no runām pie darbiem.
Otrkārt, jābeidzas speciālo skolēnu autobusu priekšnesumiem. 2009.–2010. gadā šie spilgti izkrāsotie autobusi tika pasniegti pašvaldībām gluži kā konfektes, kam jānomierina iedzīvotāji pēc lauku skolu slēgšanas. Tagad konfektes sagrauztas, t.i., autobusiem pienākuši pirmo nopietno remontu termiņi, kas mudina daudzas pašvaldības tikt no šīm mantiņām vaļā; jāizdomā tikai, kā to paskaidrot šveiciešiem u.tml., kuri šo dāvināšanu apmaksāja. Skolu autobusu nebraukāšana sola papildu darbu un naudu regulārajiem pārvadātājiem.
Treškārt, Autotransporta direkcija apspriež ar pašvaldībām tādu autobusu biļešu cenu reformu, kas vienādotu cenu aprēķināšanas metodi un – galvenais – dotu cenu priekšrocības tiem, kuri brauc tālu un regulāri.
Ar pēdējo pasākumu varētu sadurties valsts dotēto autopārvadātāju un valsts uzņēmuma Pasažieru vilciens intereses. Dzelzceļnieki paliek pie solījuma jau nākamgad palaist reisos līdzās no padomju laika mantotajiem vilcieniem kaut vienu vilciena sastāvu, kas būvēts atbilstoši tagadējiem standartiem. Šāda solījuma izpilde ir atkarīga no iespējām pārliecināt Pasažieru vilciena kreditorus par valsts uzņēmuma iespējām saņemt valsts dotācijas vēl gadu desmitiem līdz jauno vilcienu atpirkšanai.