Eiro vēl nav tik bezvērtīgi, lai pilnīgi visi izrādītu par šo naudu tikpat mazu interesi kā Latvijas komercbankas.
Latvijas komercbankas tagad var bankrotēt tikai šā vārda burtiskajā nozīmē – sabrukt zem bankās savāktas naudas smaguma. Šejienes komercbankas pēdējos sešus vai pat septiņus gadus nodarbojas tikai ar iepriekš izsniegto kredītu atgūšanu. Jaunu kredītu izsniegšana ir jāsaprot kā viens no paņēmieniem veco kredītu atgūšanai. Proti, bankas cenšas attālināt tām parādā palikušo fizisko un juridisko personu bankrotu un Latvijas valsts vispārējo maksātnespēju, lai pagūtu atgūt iespējami lielāku daļu no sen izsniegtajiem kredītiem. Banku kopējais kredītportfelis dilst kopš 2008. gada novembra.
Pēdējo mēnešu jaunums Latvijā ir vairāku komercbanku paziņojumi par atteikšanos maksāt jebkādus depozītprocentus. Vairumā banku procentus gan vēl maksā, bet ar tādu likmi, ka praktiski visi banku klienti vairāk zaudē, apmaksājot braucienu sabiedriskajā vai personiskajā transporta līdzeklī uz banku, lai sāktu vai pabeigtu depozīta termiņu, nekā saņem depozītprocentos. Tomēr bankas nevēlas turpināt pat šādas, saviem klientiem ārkārtīgi neizdevīgas attiecības. Pēc banku versijas, tās no savu klientu zaudējumiem neko neiegūst, jo klientu naudas apsargāšana prasa izdevumus, bet naudas izsniegšana kredītos nav iespējama uzticamu kredītņēmēju trūkuma dēļ.
Bankas glābjas no burtiski saprotamā bankrota, samazinot bankās esošās naudas un tāpat arī bankās atlikušo darbinieku svaru. Vienkārši sakot, darbinieki tiek atlaisti, jo bankas kļūst par norēķinu centriem, kur paliek datori ar maksimāli ierobežotu personālu šo datoru, nevis banku klientu apkalpošanai. Datori izskaitļo, kā atbilstoši klientu iesniegtajiem maksājumu uzdevumiem pārrakstīt naudu no viena bankas konta uz citu kontu tikpat labi tajā pašā bankā kā otrā pasaules malā.
Mulsinoša iezīme banku darbībā ir atšķirība starp pašu banku un ap tām izaugušo pensiju fondu darbošanos. Bankām, tātad, no klientu naudas rodas vieni vienīgi izdevumi, kamēr pensiju fondi šo pašu banku meitas uzņēmumu statusā turpina atskaitīties par peļņu, kas pārsniedz gan fondu administratīvos izdevumus, gan oficiālos inflācijas rādītājus. Vai tiešām tas iespējams (variants: vai tas skan kaut nedaudz ticami?), ka fondu darbinieki zina, bet neizpauž savu mātes uzņēmumu vadītājiem to, kur ieguldīt naudu, lai ieguldījumi būtu pietiekami ienesīgi un tomēr droši?
Atšķirību starp banku un šo pašu banku izveidoto ieguldījumu sabiedrību attieksmi pret naudu varētu izskaidrot kā atšķirību starp iegrāmatotu peļņu un izmaksājamu peļņu. Proti, depozītlīgumi prasa no bankām vairāk par atskaitēm, ka banka pelnījusi no izsniegtajiem kredītiem un citiem ieguldījumiem. Depozītlīgumi paredz pēc samērā īsa un pārskatāma laika atdot klientam depozītprocentos noteikto peļņas daļu, bet ko tad, ja peļņa dokumentos uzrādīta, bet nav iekasēta, t.i., nav iekasējama? Var, protams, izmaksājt vecajiem klientiem nākamo klientu iemaksātos depozītus, tomēr bankas izvēlas nebūvēt ieguldījumu piramīdas, kuru sabrukšana ir laika jautājums.
Bankas ir konvertējušas savu finansiālo un politisko spēku monopoltiesībās uz procentu iekasēšanu par naudas aprites uzturēšanu. Citiem vārdiem sakot, bankas uzņemas garantēt, ka neviens nevar ar bankas starpniecību apmaksāt savu rēķinu, izrakstot maksājuma uzdevumu, kura summa nav segta ar tādu klienta bezskaidro naudu, kuras īstumu garantējusi visa banku sistēma. Tā, tātad, ir tikai un vienīgi valstu centrālo banku emitēta nauda, kas maina savu nacionālo nosaukumu atbilstoši valūtas maiņas kursiem. Šī sistēma ir uzlaužama tikai visaugstākajā līmenī ar valstu un šķietami solīdu uzņēmumu parādzīmēm, kuras apmaksāt parādzīmju izlaidēji tomēr nav spējīgi. Iepriekš ASV Federālo rezervju bankai un tagad Eiropas Centrālajai bankai nākas šīs parādzīmes atpirkt par naudu apjomā līdz banku fiziska bankrota draudiem, ja bankas garantētu klientiem iespēju rīkoties ar šādu naudas daudzumu skaidrās naudas formā. ASV dolāru un eiro drukāšanas grafiks izskaidro, kāpēc Latvijas komercbanku kredītportfelis dilst jau kopš 2008. gada, bet oficiāli atzītas nulles depozītlikmes Latvijā parādījās pavisam nesen.
Atsakoties no naudas apsaimniekošanas, bankas neatsakās sniegt pakalpojumus naudas apsaimniekotājiem, sākot jau ar pašu dibinātajiem pensiju fondiem. To priekšrocības attiecībā pret bankām ir daudz ilgāks saistību dzēšanas termiņš, kura laikā fondiem nav vajadzīga nauda, bet tikai grāmatvežu atskaites par naudu. Pastāv cerības, ka desmitiem gadu ilga naudas pieplūdināšana fondiem atbilstoši Latvijas un daudzu citu valstu likumiem dzēsīs fondu faktiskos zaudējumus. Naudas pieplūde varētu apstāties tikai pēc likumu maiņas, bet tā vienlīdzīga ar valstu sabrukumu, kas atbrīvos visus no gandrīz visām saistībām.
Banku klientu un tāpat darbinieku atsaistīšana no bankām paplašina laukumu, uz kura izspēlēt ieguldījumu firmu jeb naudas piramīdu veidošanu un sabrukumu. Laikā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas šī spēle risinājusies reizes piecas. Bankām nav iebildumu apkalpot maksājumu uzdevumus, kas doti cerībā pēc pāris gadiem saņem atpakaļ vismaz divtik, jo nauda taču ieguldīta kaut vai dimantu raktuvju ierīkošanai. Bankām nav nekādas atbildības par to, kas ar šo naudu tālāk tiek vai netiek izdarīts.