ZINĀTNE: Baltijas jūra zinātnieku krustugunīs

Par klimata pārmaiņām Baltijas jūrā, par svešām sugām un to ietekmi, par tehnoloģiju pārnesi, par zinātnieka lomu sabiedrībā – par šo un daudz ko citu Baltijas jūras 10. zinātnes kongresā, kas pirmo reizi notika Rīgā, sprieda ap 300 zinātnieku no visām Baltijas jūras valstīm.

Pēdējā kongresa dienā (19.06.) tieši pēc noslēguma pasākuma Neatkarīgā tikās ar Baltijas jūras pētniecības programmas BONUS projektu zinātnisko menedžeri Andri Andrušaiti un kongresa rīkotāju pārstāvi, Latvijas Hidroekoloģijas institūta direktori Andu Ikaunieci. Viņi pastāstīja par šā lielā notikuma aktualitātēm un Baltijas jūras problēmām, kā arī pauda viedokli par zinātnes lomu Latvijā.

Divdesmit gadu vēsture

Kongresa priekšvēsture ietiecas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad trīs Baltijas jūras neformālās okeanogrāfu, ģeologu un biologu organizācijas sāka rīkot atsevišķus simpozijus. Pirms 20 gadiem, 1995. gadā, tika nolemts, ka visām ieinteresētajām pusēm jāsanāk kopā un jāorganizē kopējs pasākums. Tas pirmo reizi notika Bornholmas salā Dānijā, bet šogad tas pirmo reizi ir nonācis līdz Rīgai – kā viens no Eiropas prezidentūru pavadošiem pasākumiem. Kopš 2009. gada šo lielo notikumu ir arī bagātinājusi kopīga Baltijas jūras pētniecības un attīstības programma (BONUS) un par tradīciju ir kļuvušas īpašas sesijas jaunajiem pētniekiem (to šajā kongresā bija 25%). Tajās eksperti atklāj ar nozari saistītās zināšanas un dod padomus karjeras attīstībai. Šogad Hjū Kērnss no Flindersa universitātes Austrālijā vadījis semināru Īpaši veiksmīgu zinātnieku septiņi noslēpumi, proti, kā organizēt zinātnisko darbu un nepamest novārtā personīgo dzīvi. Atsaucība bijusi ļoti liela, un to noklausīties atnākuši ap simt klausītāju. Kongresam ir arī zinātniskā komiteja, kurā ir pārstāvji no organizācijām un kurā tiek pieaicināti arī citi prominenti zinātnieki. Viņu uzdevums ir noteikt, kādi ir aktuālākie jautājumi Baltijas jūras vides problemātikā. Šogad tie bija par telpisko ekoloģiju, jūras ģeoloģiju, klimata maiņu un jūras veselības stāvokļa noteikšanu

Kongresā aizsākušās diskusijas arī par to, kāda ir zinātnieka loma sabiedrībā un attiecībā pret politikas veidotājiem. Viens nu esot skaidrs, ka pašai zinātniskajai sabiedrībai ir jāliek lielāks uzsvars uz praktiskajiem rezultātiem un vēl lielāks – uz zinātnes popularizēšanu. Jo – ja sabiedrība zina par tās atklājumiem, tad tā spiež uz politiķiem un mudina tos ieviest. Tātad būtiski ir veidot uz zinātni balstītu politiku, ir pārliecināti abi zinātnieki.

Klimata maiņas

«Baltijas jūras valstis ir apņēmušās līdz 2021. gadam noteikti panākt, lai jūrā būtu labs ekoloģiskais stāvoklis. Šobrīd gan nav īsti skaidrs, kāds tas ir un kā to panākt. Tā kā tāds stāvoklis nav no dabas dots, tas jāpanāk ar mākslīgām metodēm,» vienu no aktualitātēm ieskicē A. Andrušaitis, piebilstot, ka ar šo jautājumu cieši saistītas arī piekrastes un to problēmas (piemēram, piesārņojums). Tas viss ļoti saistīts arī ar pēdējo gadu desmitu karstāko tematu – klimata maiņu. Viens no lektoriem, profesors Hanss fon Štorhs no Helmholca pētniecības centra Vācijā, akcentējis, ka, spriežot par globālo sasilšanu, nevajag balstīties uz ātri pieņemtiem slēdzieniem. Pētnieki neapšaubot šīs problēmas esamību (ir tikai neliela daļa zinātnieku, kas to noliedz), tomēr atgādina, ka ne vienmēr var skaidri pateikt, vai konkrētās norises ir saistītas ar klimta maiņu vai tikai ar ikgadējo mainību. Vienā no noslēdzošajām lekcijām, ko lasījis Tarmo Somere, ticis minēts šāds piemērs: Somu līcī ir parādījies neparasts fenomens – aptuveni piecus metrus augsti viļņi (tie Baltijas jūrā skaitās ļoti lieli). Ja vētras parasti izraisa ziemeļrietumu vēji, tad šos te radot austrenis, kas, nākdams no iekšzemes, saceļ pamatīgus viļņus. Jautājums: vai tā ir klimata maiņas ietekme vai kas cits?

Sālsūdens no Ziemeļjūras

Kongresā liela uzmanība tika veltīta arī lielajai sālsūdens ieplūšanai no Ziemeļjūras Baltijas jūrā. Kas tas ir par fenomenu? Šīs ieplūdes, kas notiek ar lielākiem vai mazākiem intervāliem, rada īpaši dabiski apstākļi. Kādreiz tas notika ar četru līdz piecu gadu intervālu, bet tagad tas ir ilgāks un sasniedz desmit un vairāk gadu. Pēdējais noticis 2014. gada decembrī, bet vēl pirms tam tas bijis 2003. gadā, skaidro A. Andrušaitis. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Jo nosaka jūras ekoloģijas procesus, proti, šie sāļie ūdeņi piegādā skābekli Baltijas jūras dziļākajiem rajoniem. Ja tā nebūtu, tad Mare Balticum pilnā mērā varētu dēvēt par mirušo. Vai šāda ieplūde ir laba? Patiesībā tas nav ne labi, ne slikti, jo nozīmīgu ietekmi atstātu tad, ja šie ūdeņi ieplūstu nevis reizi desmit gados, bet divos, trijos. Patlaban šie ar skābekli bagātinātie slāņi ātri tiek iztērēti, norāda A. Ikauniece, uzsverot, ka jūrā tiešām ir rajoni, kurus var dēvēt par mirušiem, taču tas nenozīmē, ka šādām briesmām būtu pakļauta visa teritorija. Protams, šim procesam cilvēks nedaudz pielicis klāt arī savu roku ar tā saucamo eitrofikāciju, tas ir, ūdeņu pārbarošanu. Patlaban jūrā no lauksaimniecības vairs nenonāk tik bagātīgas augu valsts atkritumvielas, kā tas bija pirms desmit gadiem, bet, lai vēl vairāk mazinātu šo pienesumu, būtu radikāli jāpārkārto zemkopība. Taču, ja, klimatam kļūstot siltākam, lauksaimniecība, ļoti iespējams, kļūst vēl intensīvāka – kas tad notiks? Vai Eiropa aizies pa zaļo ceļu, atsakoties no minerālmēslu izmantošanas? Bet vai to varēs atļauties 85 miljoni ļaužu, kas mīt ap jūru? Vai spēsim atteikties no fosilās degvielas? Tie ir ļoti komplicēti jautājumi, atzīst abi zinātnieki.

Tehnoloģiju pārnese

Pasākumā daudz runāts arī par tehnoloģiju pārnesi. Šī joma divu desmitu gadu laikā ir ļoti gājusi uz priekšu. «Deviņdesmito gadu sākumā galvenais rīks, kā mēs ievācām informāciju, bija došanās selgā ar kuģi. Agrāk tas bija dzīvesveids, un man kā jaunam zinātniekam visas vasaras pagāja reisos pa ūdeņiem,» atceras A. Andrušaitis. Taču mūsdienās esot saprotams, ka visur aizbraukt nav iespējams, un ar kuģi var fiksēt tikai momentuzņēmumus. Tagad liela daļa darba ir uzlikta uz iekārtu pleciem. Tā Igaunijā uz prāmja, kas kursē no Tallinas un Helsinkiem, ir uzstādītas tehnoloģijas, kas regulāri mēra ūdens temperatūru, sāļumu un citus parametrus. Turklāt igauņiem līča vidū ir aprīkojums, kas to visu profilē. Salīdzinot visus šos datus, kas iegūti automātiski, un to, kas iegūts sporādiski, top redzama daudz pilnīgāka aina.

«Ar mūsdienu ierīcēm bija iespējams fiksēt arī lielo sālsūdens ieplūdi no Ziemeļjūras. Pirmo reizi tas reģistrēts burtiski pa minūtēm, pateicoties tam, ka Baltijas jūras dienvidrietumu galā Vācija ir uzstādījusi trīs automātiskās bojas. Līdz ar to vācu pētnieki pamanīja šo fenomenu tad, kad tas vēl īsti nebija sācies,» teic zinātnieks. Tas ļāvis tīri empīriski analizēt, kas tad noticis pirms tam: jūra it kā ievilkusi elpu un tad izelpojusi, ieņemot sevī kopumā ap 200 kubikkilometriem sālsūdens. Tas liekot uzdot lielo jautājumu – kas tur notiek? Cik ilgu laiku Baltijas jūra būs pasargāta no skābekļa deficīta?

Invazīvās sugas

Pētnieku redzeslokā ir arī invazīvo sugu ienākšana jūrā. Kas ir mainījies pēdējo simt gadu laikā? «Pa šiem gadiem Baltijas jūrā ienākušas 118 sugas. Patiesībā šī vide ir tik īpatnēja, ka ne visi organismi tai var piemēroties. No iepriekšminētā skaita adaptējušās ir vien 67 sugas. Tas nozīmē, ka tām ir stabilas populācijas, kas spēj vairoties. Jo daļa te dzīvo gan, bet pēcnācējus radīt nespēj,» stāsta A. Ikauniece. Labi vai slikti? Tas neesot viennozīmīgi atbildams. Lektors Henns Ojavērs no Tartu universitātes Igaunijā tās tomēr uzskatot par svešām sugām. Tas neesot tā, kā notiek uz sauszemes, kad te, piemēram, izplatījās latvāņi. Tas, kas notiek jūrā, prasot daudz rūpīgākus pētījumus, lai noteiktu jauno sugu ietekmi uz pārējām radībām un vidi. Neesot arī tik viegli pamanīt šīs jaunās sugas. Dažkārt tās spējot izslīdēt no skatiena ilgāku laiku. Tā tas noticis ar mazākiem mikroorganismiem, ko pētnieks paraugā varot pat nepamanīt un tad pēkšņi konstatēt, ka jau iepriekš ņemtajos tas tur bijis. «Pāris milimetrus liels vēzītis, kas morfoloģiski ir līdzīgs jau te esošajai sugai, var paslīdēt garām nepamanīts. Tad pēkšņi pētniekam sāk šķist kas aizdomīgs, un tad, papētot rūpīgāk, izrādās, ka tiešām tā nav tā pati suga,» par pētniecības problēmām teic A. Ikauniece. Kad lektoram ticis uzdots jautājums par jauno sugu ietekmi, aprādot, ka skaitlis 118 šķiet liels, viņš atgādinājis, ka Vidusjūrā šis cipars ir krietni iespaidīgāks un sasniedz 700. Pierādīt ienācēju ietekmes efektu ir sarežģīti. H. Ojavērs minējis divus skaidrus grēciniekus. Latvijā viskaismīgākās debates izraisījis apaļais jūras grundulis, kura dzimtene ir Kaspijas jūra un Melnā jūra. Šeit tas pirmo reizi konstatēts 2004. gadā, un tā populācija visu laiku strauji augusi un izplatījusies gar Baltijas jūras dienvidu krastu. A. Andrušaitis mudina aiziet uz Rīgas Centrāltirgus zivju paviljonu, kur varot redzēt pašu acīm to radījumu, kas tiekot turēts aizdomās par vietējo mīdiju jeb ēdamo gliemeņu, kas jūrā veido lielas populācijas un darbojas kā dabisks attīrīšanas līdzeklis, izēšanu. Tomēr aiz rokas grundulis nav pieķerts, tāpēc simtprocentīgi to vainot šajā nodarījumā nevarot.

Ekosistēmas pakalpojumi

Zaļajiem nereti esot skaidrs viedoklis par lietām, par kurām zinātnieki spriežot piesardzīgi. «Patiesībā jau mēs daudz ko nezinām. Bet tad rodas jautājums: jūs te gadiem pētāt, bet nevarat pateikt – kas ir kas, un atbildēt uz to, ko vaicā politikas veidotāji un praktiķi,» teic A. Andrušaitis, piebilstot, ka simt lekcijās, kas kongresā tika nolasītas, nebūt neesot bijuši tikai teorētiski apcerējumi, bet tās bijušas arī gana praktiskas lietas. «Runājām ne tikai par dabas aizsardzību, bet par ekosistēmas pakalpojumiem un to sabalansētību. Piemēram, lai nav tā, ka izķeram vienu sugu tāpēc, ka tā labi garšo vai to izdevīgi tirgot, vai arī, gribot baudīt jūras ūdeņus un vidi, to piesārņojam un faktiski iznīcinām, un galu galā liedzam sev veselīgu vidi.» Zinātnieks attiecībā uz ekosistēmas pakalpojumiem kā vislabāko piemēru min kamenes. Izrādās, ka to izzušana vistiešāk ietekmē lauksaimniecību. Ja tikai viens kukainis, kas apputeksnē tauriņziežus, tostarp kultūraugus, spēj radīt tik milzīgus zaudējumus, tad – ko lai saka par visu pārējo? «Te ir runa par it kā nemanāmām lietām un sakarībām, ko mēs sākotnēji nepamanām un ignorējam, un tā galu galā sit mūs pašus arvien sāpīgāk. Jūra mums kalpo par attīrīšanas iekārtu, par bioloģisko resursu. Taču visgrūtāk naudā ir izteikt to, kas saistās ar rekreāciju, ar tūrismu un estētisko baudījumu, ja tā var teikt,» ar rūgtumu konstatē A. Andrušaitis.

Sabalansēta stratēģija

Pirmo reizi kongresa laikā te bijuši arī sabiedrisko zinātņu pārstāvji, lai arī viņi piedalītos sabalansētas stratēģijas veidošanā. «Lai mēs izlemtu, ko labāk gribam jūrā: vēja parkus veidot vai turpināt ķert zivis – turklāt tādas, ko cilvēki var ēst, nepiesārņotas ar stabiliem ķīmijas elementiem. Vai mēs gribam, lai mums būtu skaistas ainavas?» vaicā zinātnieki. Latvijas situācija ir unikāla. Viesi no ārvalstīm, kad te ierodas, apbrīnojot mūsu teju 500 kilometru garās pludmales. Diemžēl tie, kas Latvijā veido politiku, to nevēlas aptvert. Mūsu kaimiņi igauņi to ļoti labi ir sapratuši – viņiem ir vienota jūrniecības politika, un viņi cenšas jūras vides aizsardzības zinātni turēt nozīmīgā līmenī un to finansēt. Šā iemesla dēļ Igaunija ir krietni aizsteigusies mums priekšā. Arī Lietuvā, kam jūras krasts ir daudz mazāks, ir trīs organizācijas, kas pēta jūru, un cilvēku skaits, kas to dara, ir divreiz lielāks nekā Latvijā. «Mums jūra kaut kā netiek ņemta vērā, runājot par bioekonomiku, ignorējot to, ka arī jūra ir resurss. Tās saprātīga izmantošana dotu ieguldījumu tautsaimniecībai. Visā Eiropā šis izaugsmes virziens ir stiprs un iesaistīts viedajās specializācijās,» par šābrīža situāciju uztraucas A. Ikauniece.

Zinātnes politikas vājums

«Pēdējos gados zinātnes un augstākās izglītības politika ir bijusi tik vāja, ka dažbrīd šķiet, ka tās vispār nav bijis. Tā ir tāda nejauša un juceklīga. Pēc principa – kurš pirmais pie kases lodziņa, tas arī saņem lielāko summu. Tas ir bēdīgi. Skaidrs, ka līdzekļu trūkst, taču, no otras puses, vējā tiek izsviestas milzīgas summas, jo nav skaidras stratēģijas un skaidras prioritātes,» spriež A. Andrušaitis, atgādinot, ka jūras zinātne tiešām var reāli dot augstu pievienoto vērtību, nevis izplatīt tikai mītus.

Diemžēl nākoties atzīt, ka nozares balsts – Latvijas hidroekoloģijas institūts (tajā strādā 47 darbinieki, no tiem 37 zinātnieki) – pārdzīvojot grūtus laikus. Ļoti iespējams, ka arī to gaida reorganizācija. Būtu jau labi, ja tā novestu pie kā laba un stiprāka. Lai nebūtu tā, ka visiem tiek izsmērēts sviests plānā kārtiņā, neprasot zinātnisko ekselenci, nopūšas zinātnieks. Problēma esot arī ar pēctecību – Latvijā arī turpmāk vajadzīgi profesori, kas spēj noturēt attiecīgā līmenī gan zinātni, gan augstāko izglītību. Jo augstskolu mehānismi un funkcijas mūsdienās mainās: jāattīsta tie virzieni, kas reāli var dot tautsaimniecībai labumu, lai tik ļoti neejam Eiropas direktīvu pavadā, bet domājam ar savu galvu.