Nesen izdevniecība Zvaigzne ABC laida klajā autoru Jāņa Vasarieša un Māras Svīres kopdarbu Vasaras kalnā.
Grāmata stāsta par skolotāja, izcilā puķkopja, liliju selekcionāra, daudzu publikāciju autora, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Jāņa Vasarieša dzīvi. Jānis ir kungs ļoti cienījamā vecumā, taču pirmā doma, iepazīstoties ar puķu vīru, ir – kaut mums visiem būtu daļa no viņa dzīvesprieka, humora izjūtas un uzņēmības.
Labās attiecībās ar Dieviņu
Tā kā Jānis zelta burtiem vairāk nekā trīsdesmit piecu gadu laikā ir ierakstījis savu vārdu puķkopības attīstībā, liekot smaržot teju visiem Latvijas un pat aizrobežu dārziem, sarunu sākam tieši par ziediem. Jautāju, kā viņš pievērsās puķu audzēšanai, jo tā tomēr nav nodarbe ikvienam. «Cilvēks iemācīties var itin visu, vajadzīga tikai gribēšana. Faktiski ideju par puķkopību man pasvieda Dieviņš. Man ar viņu tur, augšā, vispār ir labas attiecības. Dieva esamības apliecinājums un stiprais plecs manā dzīvē ir kaut vai tāds vien, ka savā mūžā esmu piedzīvojis vismaz trīs četrus gadījumus, kad man bija jābūt pilnīgi beigtam. Bet tā nenotika. Plāns audzēt ziedus radās diezgan spontāni, nebiju to plānojis. Bet būtiskākais ir tas, ka, tā kā mans tēvs Latvijas laikā bija tirdzniecības un rūpniecības ministrs, arī man ir iedzimti gēni, lai attīstītu puķkopību tādā līmenī, ka turīgus padarīju vismaz divpadsmit cilvēkus, ieskaitot sevi (smejas). Tie, kas iesaistījās šajā biznesā, par puķu naudu nopirka vai uzbūvēja mājas, mašīnas un lutināja savas sievas. Es sāku saņemt pasūtījumus no Krievijas, bija laiki, kad dienā saņēmu vairāk nekā divus tūkstošus vēstuļu ar pasūtījumiem! Krievija bija kā muca bez dibena! Tajā varēja bērt un bērt, bet tās dibenu kā neredz, tā neredz,» Jānis stāsta.
Divi tūkstoši liliju
Puķkopības iesākums meklējams tālā pagātnē, kad Jāņa brālēns starp kafijas pupiņām bija atsūtījis gladiolu sīpoliņus, no kuriem viņam izdevies izaudzēt pirmos ziedus. Pēc laika, pateicoties Viktoram Orehovam, Jānis pievērsies liliju audzēšanai, jo Viktors esot sacījis, ka modē nāk lilijas un neesot vairs ko krāmēties ar gladiolām. Tā nu Jānis izdomājis, ka jāpamēģina, un 1968. gadā sācis savu darbu, kad tas pats brālēns no Kanādas atsūtījis pirmās trimpetliliju sēkliņas. «Tā manā Vecumnieku dārzā savulaik ziedēja ap diviem tūkstošiem liliju, kuras es turpināju krustot. Savā mūžā esmu radījis 250 liliju šķirņu, no kurām saglabājušās tikai kādas 150.» Jautāju, kā tad tā? «Iemesls ir gaužām vienkāršs: cilvēki ir ķerti uz visu jauno. Tāpēc vidēji vienas šķirnes mūžs ir tikai desmit gadu. Un tikai īstie dārznieki – sīpolu audzētāji un kolekcionāri – prot tās saglabāt.» Jānis mazliet kautrīgi nosaka: «Mana liliju karaliene ir 80. gadu sākumā radītā Saules meita, par kuras noturību es priecājos joprojām. Tā ir ļoti skaista, oranži dzeltenīgā krāsā, un neesmu vēl sastapis nevienu citu šķirni, kas tik agri ziedētu. Saules meita zied jau ap Jāņiem.»
Vairs neredz smukās meitenes
92 gadus vecais puķkopis ir tik dzīvespriecīgs, humorpilns un komunikabls, ka tikai retais pirmajā brīdī pamana – Jānis gandrīz tikpat kā neredz. Viņš stāsta, ka vēl pirms dažiem gadiem varēja lasīt ar lupu, bet televizorā redzēja miglainu bildi, taču tagad pat ar lupu lāga vairs neko nevarot saskatīt un TV ekrāns pavisam neko nerādot. «Man ir viens labs draugs, ar kuru kopā dienējām armijā, vārdā Egils, kurš dzīvo Cēsīs. Vienā avīzē bija raksts, ka viņš ir visvecākais cilvēks Latvijā, kurš sācis mācīties un apguvis datoru. Es, protams, arī to varētu izdarīt, taču diemžēl tālāk par savu degungalu neredzu. Pat ar stipru lupu burtus vairs nesaskatu. Bet tas viss ir dzīves sīkums, patiesais ļaunums ir tajā, ka ne uz ielas, ne žurnālu lappusēs es vairs nevaru apskatīt smukās meitenes! Tas gan mani patiesi skumdina,» joko Jānis.
Bieži vien mūsdienās krietni jaunāki cilvēki nemitīgi sūdzas par visādām kaitēm un par to, kāpēc kaut ko nevar. «Es jau arī varu nosaukt simt un vienu kaiti. Taču par šo esmu runājis ar Dieviņu, viņš domā tāpat kā es – kāda no tās sūdzēšanās jēga? Labuma no vaidēšanas nebūs ne man, ne citiem, tāpēc vienkārši nesūdzos,» senais vīrs pasmaida.
Jāņa Vasarieša mūžs ir bijis gana raibs – viņš dzimis un audzis inteliģentā un pārtikušā ģimenē, apguvis piecas svešvalodas. Kara laikā dienējis nakts bumbvedējos un nokļuvis krievu gūstā. Divdesmit piecus gadus strādājis par skolotāju, izaudzinājis četrus bērnus. Radījis 250 liliju šķirņu un pat sacerējis Staburaga himnu. Turklāt ir savas zemes patriots ar lielo burtu! Apsolu Jānim, ka noteikti viņu apciemošu. Viņš nopriecājas: «Tikai noteikti piezvani, kad nāksi. Atkal būs jārēķinās ar divām stundām, jo būs tēja un kūciņas.»
Smaidu vēl ilgi pēc mūsu tikšanās, cik ļoti var iedvesmot vecs vīrs ar simt kaitēm, kurš, par spīti saviem gadiem un dzīvei, kas raiba kā suns, nav pazaudējis gaismu sevī.