Svešās zemēs, kur ceļi ir tāli un ātrumi lieli, autovadītāju sabiedrībā ik pa laikam uzvirmo diskusija, cik droši satiksmei ir vecie ļaudis un cik – satiksme viņiem.
Izskan pat aicinājumi ieviest autovadīšanas vecuma cenzu 85+. Tomēr tā būtu diskriminācija pēc vecuma pazīmes. Tiesa, ka Eiropas sabiedrība noveco un arī Latvijā mēs kļūstam arvien vecāki. Bet – ja mazbērnu nav, kas opi un omi vadā uz zaļumballi, tirgu un pie daktera – tad pašiem vien jābrauc.
Senioru uz ceļiem būs arvien vairāk, ar šo faktu jārēķinās visiem satiksmes dalībniekiem, un tas ir vispārzināms fakts, ka uz vecumdienām visas maņas nogurst, redze un dzirde kļūst sliktākas. Reakcijas un domāšanas ātrums palēninās. Arī motorika pavājinās.
Seniori statistikā
Latvijā gan nav autobāņu, kuru nemainīgā fona ainava iemidzina uzmanību, vai sarežģītu kalnu serpentīnu. Taču arī mūsu ceļu specifika no braucēja prasa augstu koncentrēšanos un izveicību – bedres, horizontālo apzīmējumu trūkums, slikta pārredzamība. Galu galā arī pietiekami daudz rupekļu uz ceļa. Tas, protams, arī senioriem apgrūtina braukšanu. Ceļu satiksmes drošības direkcijas apkopotā negadījumu statistika apstiprina citur pasaulē vērojamās tendences. Cienījamā vecumā esošie satiksmes dalībnieki retāk nekā jaunie braucēji iekuļas satiksmes negadījumos, taču ir lielākas iespējas, ka seniori piedzīvo smagākas traumas vai pat iet bojā. Viņu organisms neiztur ekstrēmas fiziskas un emocionālas pārslodzes. Lielākais bojāgājušo skaits vērojams tieši aiz pēdējā statistikas atskaites punkta – 64 gadi un vecāki. 2014. gadā – 42 bojāgājušie. Salīdzinājumam otrajā lielākajā grupā – 35 līdz 44 gadi – 35 bojāgājušie. Šāda tendence redzama arī citos gados. 2013. gadā satiksmes negadījumos aizgājuši 40 seniori, 2012. gadā – 34. Ar katru gadu vairāk. Tātad senioriem sevi īpaši jāsargā.
Visādi knifi
CSDD Kvalifikācijas daļas priekšnieks Juris Teteris stāsta, ka cilvēkiem gados ir milzīga braukšanas pieredze, viņiem izstrādāti savi drošie paradumi, tomēr ikvienam jāņem vērā, ka uz vecumu viņš mainās. Tāpēc ir rinda ieteikumu, ko der ievērot drošākai braukšanai vecumdienās. Braukt vēlams pa zināmiem maršrutiem. Nav ieteicams braukt sastrēgumu laikā.
Nav ieteicams braukt tumsā. Jāietur lielāka distance no priekšā braucošā auto. Senioriem īpaši bīstama ir runāšana pa tālruni vai sekošana GPS ekrānam, jo uzmanība no blakusnodarbēm atpakaļ uz ceļu pārslēdzas lēnāk. Tad vēl noderīga lieta ir automašīnas pielāgošana savām spējām. Ja ceļi un mugura sāp, tad nav ko mocīties ar zemu sportisku vāģi, jāņem kas augstāks. Tāpat braukšana ir krietni vienkāršāka ar automātisko ātrumkārbu. Varbūt ne tik dinamiska, bet – kur tad tā jāskrien. Savas spējas jāapzinās un tāpēc laiku pa laikam jāpārvērtē.
Spējas jānovērtē
Ārzemēs senioriem regulāri tiek rīkoti prasmju atsvaidzināšanas un novērtēšanas kursi. Pie mums pirms pāris gadiem tādi notika pirmo reizi, sadarbojoties Drošas braukšanas skolai un Latvijas Automoto biedrībai. Tās prezidents Juris Zvirbulis nākamgad šādu akciju mēģinās rīkot vēlreiz. Šī ir teju vienīgā iespēja senioriem saņemt objektīvu speciālistu vērtējumu no malas, un nav ko baidīties, jo vecums pats par sevi nav kontrindikācija braukšanai. Pagājušajā reizē kāds 94 gadus vecs vīrs lieliski tika galā ar uzdevumiem, bet bijuši pārdesmit gadus jaunāki, kam tā nesekmējās.
Arī medicīniskās komisijas vadītāja, ārste interniste Maija Malzubre atzīst, ka vecums nav šķērslis auto vadīšanai, bet medicīniskās indikācijas gan. Un senioriem komisija jāapmeklē reizi trijos gados. Gadījumi, kad kādu sirmgalvi nākas sarūgtināt, liedzot viņam jaunu izziņu, esot pietiekami reti. Turklāt reizumis problēmas esot atrisināmas, piemēram, ar tehniskiem pielāgojumiem. Vai piemēram, kataraktas operācija atrisina gan braukšanas problēmas, gan skatam uz pasauli atkal košumu piešķir. Daktere atzīst, pateikt senioram, ka viņš vairs nedrīkst braukt, ir grūts uzdevums. Taču komisijā daudz biežāki ir gadījumi, kad braukšanas prieku nākas liegt gados jaunākiem cilvēkiem ar medicīniska rakstura indikācijām. Mūsu vecīši ceļu tur itin labi.