Prokurors parāda īpašu ieinteresētību, izsniedzot lieciniekam viņa liecības
Prokurori lieciniekam pirms tiesas viņa iepriekš pirmstiesas izmeklēšanā sniegtās liecības uz rokas rakstveidā parasti neizsniedz, bet, ja tādas lietas notiek, tad tas norāda uz prokurora īpašo ieinteresētību procesa iznākumā un ētikas trūkumu prokurora rīcībā, komentējot konkrētu atgadījumu tā dēvētajā Lemberga prāvā, skaidro Neatkarīgās aptaujātie advokāti.
Maija vidū uz nopratināšanu Rīgas apgabaltiesā t. s. Lemberga prāvā lepnā Mercedes S klases automašīnā, kuru pavadīja Toyota Land Cruiser apvidus automašīna ar miesassargiem, ieradās Francijā dzīvojošs Nīderlandes pilsonis, advokāts Jans Gerards de Lints. Jau pratināšanas sākumā aizstāvju uzmanību piesaistīja īpašā J. G. de Linta atbilžu sniegšanas forma. Holandietis atbildes uz prokuroru jautājumiem lasīja no paša līdzpaņemtām lapiņām.
Likums paredz, ka lieciniekam tiesā jāliecina mutiski, bet, ja viņš kaut ko ir aizmirsis vai neatminas, puses tiesīgas lūgt tiesu nolasīt liecinieka pirmstiesas liecības vai uzrādīt lieciniekam kādu dokumentu.
Mīklainā pretimnākšana
Par J. G. de Linta lasāmvielu sāka interesēties tiesa, un ātri vien noskaidrojās, ka liecinieks lasa savas 2008. gada martā Vīnē, Latvijas vēstniecībā, sniegtās liecības. Tā kā likums neparedz prokuroriem tiesības dot lieciniekam viņa liecību protokola kopijas, advokātiem radās daudz jautājumu par to, kādā veidā pirmstiesas izmeklēšanas protokols nonācis liecinieka rīcībā. Noskaidrojās, ka šīs 2008. gadā Vīnē sniegtās liecības angļu valodā holandietim iedevuši prokurori Māris Urbāns un Juris Juriss, ar kuriem viņš ticies šā gada martā Ženēvā, Latvijas pārstāvniecībā ANO. Tikšanās vieta un laiks nezin kāpēc kārtoti ar mantas glabātāja, Šveices advokāta Rūdolfa Meroni sekretāres starpniecību. Tikšanās laikā holandietis ar prokuroriem vienojies par to, ka viņš divas dienas Rīgas apgabaltiesā atkārtos savas 2008. gadā sniegtās liecības ar nosacījumu, ja viņam tiks garantēta apsardze. To J. Juriss esot apsolījis. Taujāts, kurš apmaksā viņa ierašanos un uzturēšanos Latvijā, J. G. de Lints atbildēja, ka cerot, ka tiesa apmaksāšot. Taujāts par to, kurš apmaksā lepno limuzīnu, miesassargus un pavadošo automašīnu, J. G. de Lints noliedza, ka to apmaksājis pats, taču, kurš to visu apmaksājot, viņš nezinot.
Nebijusi prakse
Neatkarīgā aptaujāja krimināllietu advokātus, vai viņi sastapušies ar to, ka kādiem lieciniekiem pirms liecināšanas tiesā prokurori izdala pirmstiesas liecības, lai viņi tās varētu nolasīt tiesas zālē, un ko šāda prokuroru rīcība nozīmē. Neviens no aptaujātajiem līdz šim ar ko līdzīgu savā praksē nebija saskāries.
Zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš skaidroja: «Parasti lieciniekam nedod uz rokas krimināllietas materiālus. Tā nav pieņemts. Kāpēc gan būtu jādod uz rokas lieciniekam viņa iepriekš sniegtās liecības, ja jau viņš pareizi liecinājis? Viņš taču to atceras. Ja liecinieks savas liecības neatceras, tad tiesnesis viņam tās nolasa. Likumā tam paredzēta speciāla kārtība. Tā ir tāda dīvaina pretimnākšana.»
Vaicāts, ko šāda pretimnākšana varētu nozīmēt, S. Vārpiņš teica: «Acīmredzot prokurors ir pārāk ieinteresēts konkrētajā lieciniekā un tajā, lai viņš liecībās kaut ko nesajauktu. Manā praksē nekad nav tā bijis, ka prokurors būtu iedevis lieciniekam līdzi liecību, ka būtu bijis tik labsirdīgs.»
Neētiska rīcība
Zvērināts advokāts Oskars Rode norādīja: «Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmais punkts regulē – kriminālprocesa laikā krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums. Šis pants nenosaka stadijas, ka tas ir noslēpums tikai pirmstiesas procesā; tas nozīmē, ka tas ir noslēpums visa procesa laikā. Tātad uz doto brīdi kriminālprocess nav noslēdzies ar galīgo nolēmumu. Visi krimināllietas materiāli joprojām ir izmeklēšanas noslēpums. Likums regulē, kas ir tiesīgs šos materiālus redzēt. Tie ir apsūdzētie, aizstāvji, cietušie, cietušā pārstāvji, prokurori. Arī liecinieks varētu pretendēt uz kaut kādu materiālu redzēšanu, ja procesa virzītājs, kas šajā gadījumā ir tiesa, dod piekrišanu šos materiālus viņam ieraudzīt. Neviens cits no procesa dalībiekiem tiesas vietā nav tiesīgs lieciniekam izsniegt jebkādus materiālus. Pretējā gadījumā tiek pārkāpts izmeklēšanas noslēpums. Ja ir runa par Janu Gerardu de Lintu, tad vienīgā problēma ir saprast, kura procesa ietvaros viņš sākotnēji ir pratināts. Ja tas noticis tā dēvētās Ventspils amatpersonu krimināllietas ietvaros, kas joprojām ir izmeklēšanā, tad tur procesa virzītājs ir prokuratūra un viņi var rīkoties, kā uzskata par vajadzīgu. Likumu prokurori tādā gadījumā pārkāpuši nebūtu. Bet diezin vai viņi tādā gadījumā rīkojās ētiski, izsniedzot lieciniekam īsi pirms liecināšanas tiesā viņa liecību kopijas un pat speciāli tās viņam iztulkojot, un par valsts līdzekļiem aizlidojot komandējumā, visticamāk, ar mērķi izsniegt šīs liecības. Tas nav ētiski un nav pieņemami.»
Jāliecina mutiski
Zvērināts advokāts Linards Muciņš uzsvēra: «Tiesā tiesnesis nedrīkstēja pieļaut, ka liecinieks lasa liecības. Lieciniekam bija jāliecina saviem vārdiem, vai arī liecinieks varēja izmantot pierakstus, ja liecības saistās, piemēram, ar kaut kādiem cipariem. Tas ir neētiski. Lasīšana nav liecība. Tiesnesis var nolasīt liecinieka iepriekš sniegtās liecības, bet tikai tad, ja to lūdz procesa dalībnieki un ja šim lūgumam ir pamats, piemēram, pretrunas liecībās. Lasīt izsniegtas liecības nedrīkst. Tādu liecību sniegšanas veidu vienmēr var apstrīdēt. Tad jau mutveida tiesas process nav vajadzīgs, tas zaudē jēgu. Tad jau krimināllietu var skatīt rakstveidā.».