Havjers Garsija grib turpināt savu pozitīvo dzīvi Latvijā

Cik daudz mēs iebraucējiem un tiem, kas izvēlējušies ar Latviju saistīt savu dzīvi, stāstām par savu kultūru, tradīcijām un, pats galvenais, cik bieži mēs ar viņiem runājam latviski? Šo jautājumu savā komentārā uzdod ukrainiete, ekonomikas zinātņu doktore Viktorija Rjaščenko. Viņa tāpat kā meksikāņu pavārs Havjers Garsija Sabiedrības integrācijas fonda projekta «Nacionālais integrācijas centrs» sociālās kampaņas «Savi cilvēki» ietvaros iepazīstina ar savu Latvijas pieredzi. Viņi ir cilvēki ar dažādām mentalitātēm, dažādām kultūrām un dzīves pieredzi, taču viņus vieno tas, ka viņu mājas tagad ir Latvijā.

Hosē Havjers Mansurs-Garsija dzimis Meksikā, Verakūzas galvaspilsētā Halapā. Latvijā ieradās pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Uz Latviju viņš kopā ar ģimeni pārcēlās pēc sievastēva, trimdas latvieša aicinājuma. Vēlāk ģimene izšķīrās, sieva aizbrauca atpakaļ uz Meksiku, bet Havjers palika.

Rīgā viņš ieradās 1992. gada 18. augustā un apmetās uz dzīvi Ķeipenē, kur pavadīja piecus gadus. Šodien Havjers Garsija ir Latvijā labi pazīstams šefpavārs un restorāna «Monhe negro» saimnieks. Bet deviņdesmito gadu sākumā viņš ar visu dienvidnieka entuziasmu pievērsās keramikai, jo Havjera pirmā profesija ir tēlnieks-keramiķis. Ķeipenē viņš izveidoja savu keramiķa darbnīcu, Madonas rajonā raka mālus, tos filtrēja un skaloja un no iegūtā materiāla veidoja Meksikas etnogrāfijas priekšmetus.

Ķeipene ar tās dabu, cilvēkiem un latvisko dzīvesziņu viņam joprojām ir īpaša. Kā pats saka, Ķeipene ir viņa otrā dzimšanas vieta, jo šeit Havjers uzdrīkstējās mainīt savu dzīvi, te radās cits skats uz pasauli un jauns dzīves lidojums. Havjers neslēpj, ka pirmajos gados viņam daudzas mūsu dzīves norises šķitušas neizprotamas. Viņš brīnījies, kādēļ jāvāc siens un kāpēc jātaisa ievārījums, jo Meksikā svaigus augļus var ēst cauru gadu. Tomēr galvenā problēma bijusi valodas barjera. «Kad atbraucu, nezināju neko – tikai paldies un lūdzu. Man bija grūti pateikt «uz redzēšanos», un valodu es mācījos runājot ar kaimiņiem.» Havjers ir ļoti pateicīgs Ķeipenes pamatskolas direktoram Andrim Upeniekam, kurš viņam palīdzēja apgūt latviešu valodu un iejusties vietējā sabiedrībā. Havjers saka, ka latvieši, īpaši laucinieki, daudz neatšķiras no meksikāņiem, jo arī mēs, tāpat kā viņi, dzīvojam ciešā sasaistē ar savu zemi. Tomēr divdesmit gadu laikā Latvija esot krietni mainījusies. «Cilvēki daudz vairāk smaida, savādāk ģērbjas un ir atvērtāki. Cilvēki pat ēd uz ielas! Kad atbraucu uz šejieni, tā nebija.»

Pēc Ķeipenē pavadītajiem gadiem Havjers pievērsās savai otrajai – pavāra profesijai un daudzus gadus bija restorānu tīkla «Tex-Mex» šefpavārs, bet 2013. gadā viņš Vecrīgā, mazākajā jūgendstila ēkā Baltijā, atvēra pats savu restorānu «Monhe negro».

Mākslinieks un šefpavārs – tie nav vienīgie Havjera Garsijas talanti. Kad pirms dažiem gadiem Jāņa Rozes apgādā iznāca viņa grāmata «Gatavots a la Mexicana», tā īsā laikā guva lielu popularitāti un konkursā «Zelta ābele 2009» ieguva lasītāju simpātiju balvu.

Hav­jers Gar­si­ja ir pir­mais mek­si­kā­nis, kurš ie­gu­vis Lat­vi­jas pilsonību. Tad, kad viņš iz­lē­ma kļūt par Lat­vi­jas Re­pub­li­kas pil­so­ni, rekomendācijas vēs­tu­li pa­rak­stī­ja arī bi­ju­sī Valsts pre­zi­den­te Vai­ra Vī­ķe-Frei­ber­ga. Havjers Garsija saka, ka savu dzīvi redz vairāk Latvijā nekā Meksikā. «Man, protams, patīk, ka esmu meksikānis, bet man patīk dzīvot šeit. Esmu stādījis šeit ozolus, taisījis savus restorānus, iesaistījies mākslas projektos. Es šeit labi jūtos, es gribu turpināt savu pozitīvo dzīvi šeit, Latvijā,» saka Havjers Garsija un pasmejas, ka ja reiz viņš varējis pārvarēt klimatiskos šķēršļus un izturēt Latvijas ziemas, tad dzīvos šeit ilgi.

VIEDOKLIS

Mēs vēlamies iet tuvu līdzās

Viktorija Rjaščenko, ekonomikas zinātņu doktore, ISMA augstskolas asociētā profesore: 

Esmu ukrainiete, un mana dzimtā ir ukraiņu valoda. Taču jau sešus gadus es dzīvoju Latvijā, un mana komforta zona nav iedomājama bez latviešu valodas, latviešu kultūras, tautas tradīciju un vēstures zināšanas. Man bieži jautā – cik viegli vai grūti jums, iebraucējiem no citām valstīm, ir saprasties ar latviešiem? Cik jūtama ir mentalitāšu, kultūras, tradīciju un sociālās pieredzes atšķirība? Kādas ir komunikācijas problēmas un savstarpējās saprašanās slieksnis? Pēc sešiem šeit nodzīvotiem gadiem varu teikt – šķēršļu sapratnei nav. Ir tikai viens vienkāršs noteikums – nelauzties otra dvēselē, bet turēties blakus. To skaisti ir pateicis Imants Ziedonis epifānijā «Apiet apkārt...»: «...Apiet apkārt... Tas ir vienalga – apiet apkārt ziedam vai apkārt jūrai. Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu.»

Es šos vārdus kā saprašanās rokasgrāmatu mācītu katram, kurš atbraucis dzīvot uz Latviju un vēlas šo zemi saukt par savējo. Man bieži arī jautā, kāda ir lielākā iebraucēju problēma Latvijā? Man tā bija latviešu vēlme ļaut justies man komfortabli, sarunājoties ar mani krieviski. Dzīvojot Latvijā, man svarīga ir latviešu valoda. Varbūt sākumā mēs runāsim nepareizāk, varbūt ilgāk meklēsim vārdus, pārprasīsim teikto un atbildēsim atkal – bet mēs runāsim latviski! Stāstiet mums par Līgo svētkiem, Meteņiem un bluķa vilkšanu, stāstiet, kā radās Dziesmusvētki un cik lieliska zeme ir Latvija! Mums gribas iegremdēties Latvijas bagātajā kultūrā un iekļauties latviešu sociumā. Mēs vēlamies iet tuvu līdzās un palikt tuvu.

Informācijai:

Sabiedrības informēšanas kampaņā «Savi cilvēki» galvenais akcents ir likts uz Latvijas sabiedrības iepazīstināšanu ar starpkultūru daudzveidību, uzlabojot savstarpējo sapratni starp trešo valstu pilsoņiem un Latvijas sabiedrību, mazinot aizspriedumus un veicinot toleranci pret dažādo. Kampaņā ir iesaistīti gan Latvijā pazīstami cilvēki no mūsu pašu vidus, gan tie trešo valstu valstspiederīgie, kuri veiksmīgi integrējušies mūsu sabiedrībā, uzskatot Latviju par savām otrajām mājām. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem, šobrīd Latvijā ir 70 343 citu valstu pilsoņi, kuri savu dzīvi un darbu ir gatavi saistīt ar Latviju. Tieši viņu saistība ar mūsu valsti arī ir galvenais kampaņas vadmotīvs – viņi ir «Savi cilvēki». Sociālo kampaņu «Savi cilvēki» finansē no Sabiedrības integrācijas fonda projekta «Nacionālais integrācijas centrs» (granta līgums nr. IF/2013/1.b.1.) Eiropas trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda 2013. gada programmas. Kampaņu realizē SIA «Sabiedrības informēšanas centrs».