Šodien aprit desmit gadi, kopš it kā Dānijas specdienesti kādā Kopenhāgenas viesnīcā ierakstījuši biznesa pārrunas starp vairākiem Latvijas uzņēmējiem.
Tagad ieraksti pievienoti krimināllietas materiāliem. Humors tikai ir tāds, ka materiāli apsūdzību apgāž.
Desmit gadu laikā daudz kas mainās līdz nepazīšanai, arī slavenu kriminālprocesu gaita. Tā sauktajos Ventspils kriminālprocesos kājām gaisā apgriezušās daudzas savulaik it kā par neapgāžamām uzskatītas premisas, un tagad fakti, ko savulaik prokurori izmantoja apsūdzības pamatošanai, grauj pašu apsūdzību. Tā ir noticis arī ar savulaik medijos plaši apspriestu notikumu: Dānijas specdienestu 2005. gada 16.–17. jūnijā ierakstītajām biznesa pārrunām Kopenhāgenā starp atsevišķiem Ventspils biznesmeņiem, kuras pagājušonedēļ noplūdināja portāls Pietiek.com. Kā izrādās tagad, šie pierādījumi faktiski pierāda pretējo, nekā ierakstīšanas brīdī šķita šo darbību pasūtītājiem.
Atmaskotie darījumi nav notikuši
Kā izsekojams no tiesā iesniegtajiem pārrunu atšifrējumiem teksta veidā, Jānis Blažēvičs (viens no AS Ventbunkers līdzīpašniekiem) no 2004. gada beigām vedis pārrunas par viņam piederošās Ventbunkers akciju septītdaļas pārdošanu kādam citam investoram. Teksti apstiprina priekšstatu, kāds jau tolaik visā valstī bija izveidojies par Ventbunkera akcionāriem – tie bija sanaidojušies, plēsās par vadību kompānijā, tālab J. Blažēvičs meklēja iespēju izkļūt no konflikta, bet citi – iegādāties viņa akciju paketi, kas tuvinātu iespēju pārbalsot oponentus un izbeigt konfliktus ar demokrātisku lēmumu pieņemšanas metodi.
Pārdevējiem gan bija ārkārtīgi ierobežotas iespējas atbrīvoties no savām daļām. Proti, tā kā Ventbunkers ir slēgtā akciju sabiedrība, pirmpirkuma tiesības (kā to nosaka Komerclikums) ir vienīgi pārējiem akcionāriem (vai firmām, caur kurām tiek turētas attiecīgo personu daļas). Šajā gadījumā – Olafam Berķim, Oļegam Stepanovam, Igoram Skokam, Genādijam Ševcovam, kā arī Vācijas firmai Industrie Anlagen GmbH, kuras tālākā investore, vismaz iepriekšējos gados, ir bijusi Šveices advokāta Rudolfa Meroni firma PMT International AG. Gatavību pirkt J. Blažēviča septītdaļu izrādījis Ventspils mēra Aivara Lemberga dēls Anrijs Lembergs. Sarunas neapstiprina arī tenkošanu par A. Lemberga it kā neizmērojamo bagātību: J. Blažēviča nosauktā 50 miljonu dolāru cena viņam nav pa kabatai, tāpēc tiek apspriestas dažādas aizņemšanās un ieķīlāšanas iespējas.
Neatkarīgi no tā, ko Ventspils investori savā starpā plānoja 2005. gada vasarā, iznākums ir zināms: darījums nenotika. Par to diskutēja, taču tas netika novests līdz galam.
Šis nav pirmais gadījums Latvijā, kad tiek mēģināts atmaskot lietas, kuras patiesībā nekad nav notikušas. Pirms dažiem gadiem mediji plaši citēja it kā saraksti starp A. Lembergu un ekspremjeru Andri Šķēli, saskaņā ar kuru Ventspils un Rīgas uzņēmēji ap 2000. gadu it kā esot vienojušies par dalību Latvijas Kuģniecības privatizācijā – kaut gan ikvienam skaidri zināms, ka Kuģniecību 2002. gadā privatizēja Ventspils nafta, kas ir palikusi Kuģniecības vadošā akcionāre līdz pat šim laikam. Savukārt pašu Ventspils naftu 2006. gada beigās privatizēja ārvalstu konglomerāts Vitol.
Pārmet likuma ievērošanu?
Jāpiebilst, ka A. Lembergam likums atļauj būt Ventbunkera akcionāram visādos veidos – gan tieši, gan ar juridisko personu starpniecību. Ventbunkers tika dibināts 1994. gadā kā pilnīgi jauna firma, kam ir savi naftas produktu rezervuāri un noliešanas estakāde.
Situāciju var salīdzināt ar Rīgas iepriekšējo mēru, nacionāli Jāni Birku – viņam, esot Rīgas domes priekšsēdētājam, piederēja a/s Jūras medicīnas centrs akcijas 312 tūkstošu latu nominālvērtībā. Pēc mēra pilnvaru termiņa beigām J. Birks atgriezās iepriekšējā darbā medicīnā. Faktiski jebkurā Latvijas pašvaldībā atrodami vismaz daži deputāti, kuriem pieder daļas kādos vietējos uzņēmumos, taču nekad nevienam no viņiem (izņemot vienīgi A. Lembergu) to nav mēģināts pārvērst apsūdzībā. Nevienam deputātam nekad tas nav traucējis veidot politisko karjeru – vēlētājiem drīzāk pat patīk zināt, ka deputāti ir kompetenti uzņēmējdarbības jautājumos. Piemēram, Valmieras policists un cietumsargs Romāns Naudiņš, būdams ziedu veikala īpašnieks, tika ievēlēts pilsētas domē, vēlāk kļuva par ministru, bet šobrīd ir Saeimas deputāts. Tādu piemēru ir daudz.
Neatkarīgi no situācijas absurduma gan 2005. gada, gan tagadējos notikumus ap Ventbunkeru nevar vērtēt tikai no ironiskās puses – tā nav vienkārši situācija, kurā miljonāri saplēsušies naudas dēļ. Joprojām Ventbunkeram (caur a/s Latvijas Naftas tranzīts) ir ievērojama ietekme uz a/s Ventspils nafta, kam savukārt pieder divas trešdaļas no Polockas–Ventspils naftas cauruļvadu sistēmas, kā arī kontrole pār a/s Latvijas Kuģniecība. Pēdējā savukārt par 10% – Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras akciju izskatā – joprojām pieder Latvijas pensionāriem. Koncerns kopumā ir viens no lielākajiem nodokļu nesējiem Latvijas budžetā.