Viedokļi par baznīcu tuvināšanos atšķiras

Pirms apmēram divarpus gadiem – 2013. gada 18. janvārī – tika iesvētīts pēc dažādu konfesiju ticīgo ierosinājuma uzbūvētais ekumeniskais dievnams Latvijā – Igates Svētā Jāņa Kristītāja un Svētās Marijas Magdalēnas baznīca. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags norāda, ka Igates dievnams ir veidots ekumeniskai lietošanai: «Pagaidām tas ir vienīgais tāda veida eksperiments, un diez vai var runāt par «ekumenisku draudzi». Drīzāk var teikt, ka četru konfesiju kristieši ir atraduši veidu, kā lietot vienu dievnamu, tomēr nezaudējot savu identitāti.»

Neattiecinot uz Igates baznīcu, luterāņi «no tautas» nebūt nav mierā ar to, ka luteriskā baznīca tiecas pārlieku tuvināties ar katoļu baznīcu. Viņi vēlas saglabāt savai konfesijai raksturīgās iezīmes. Piemēram, LELB tiek gatavoti Satversmes grozījumi, kuros atrodams ierosinājums veidot klosterus un mūku kārtu, kas ir netipiski Latvijas luteriskajai identitātei. Arī luterāņu mācītājs Modris Plāte atzīst, ka klosteri luterāņiem ir jauna lieta, bet viņam pret to nav iebildumu. Tiesa, LELB būtu viena no retajām luterāņu baznīcām pasaulē, kam būtu klosteri un mūki.

Arvien netipiskāk

Luteriskā baznīca kļūst arvien netipiskāka, Neatkarīgajai saka Aida Prēdele, mācītāja, kura nekalpo nevienā baznīcā. Daudz kas saplūst ar katoļiem, un daudzi vecākās paaudzes cilvēki vairs neiet uz luterisko baznīcu, jo tur neizjūt sevi kā luterāņus. Luterāņu diskusijās internetā nevar nepamanīt bažas par to, ka LELB rituālos un ar ārējo greznību uzkrītoši simpatizē katoļu baznīcai. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns norāda, ka ne tikai pašreizējais arhibīskaps, bet arī virkne citu luterāņu garīdznieku ir lielā mērā iespaidojušies no liturģiskās atjaunotnes kustības, kura ārēji ir daudzējādā ziņā līdzīga katolicismam. Savukārt A. Prēdele atgādina, ka Luters vērsās pret ārišķībām dievkalpojumos, apģērbā, kā tas tagad notiek luteriskajā baznīcā. Arī mācītājs Juris Cālītis intervijā Latvijas Avīzei pirms dažiem gadiem norādīja uz līdzīgām tendencēm, piebilstot, ka atšķirības starp Romas katoļu baznīcu un LELB nepastāv. «Lai abas apvienojas!» ierosināja J. Cālītis.

Ekumeniskā gaisotne laba

Diskusijas par luterāņu tuvināšanos katoļiem nenotiek pirmo gadu. 2009. gadā Romas katoļu baznīca un Latvijas luterāņu draudzes pārstāvji sāka diskusijas par teoloģiskiem jautājumiem, kas varētu kalpot par iespējamās tuvināšanās pamatu. Neilgi pēc stāšanās amatā Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs izteicās, lai katoļu baznīcas un LELB tuvināšanās process varētu noslēgties vēl viņa arhibīskapijas laikā. Savā atbildē Neatkarīgajai J. Vanags tagad raksta: «Ekumeniskā gaisotne Latvijā ir ļoti laba, taču jautājums par abu baznīcu saplūšanu «abu arhibīskapu darbības laikā» man liekas drusku no citas planētas.»

Ne saplūšana, bet sadarbība

Gan Z. Stankevičs, gan J. Vanags uzsver, ka netiek runāts par luterāņu un katoļu baznīcu saplūšanu vai ekumeniskas baznīcas izveidošanu, bet gan par sadarbību. J. Vanags skaidro, ka tuvināšanās nozīmē attiecību uzlabošanu, uzticēšanās gaisotnes veicināšanu, sadarbības attīstīšanu un tamlīdzīgi, bet saplūšana vai apvienošanās nozīmē, ka līdzšinējās baznīcas atsakās no līdzšinējā statusa un iegūst citu. Tuvināšanās notiek un ir īstenojama vietējiem spēkiem, bet par baznīcu apvienošanu būtu jādiskutē, piemēram, Vatikānam ar Pasaules Luterāņu federāciju.

«Latvijā pat nav atbilstošas kvalifikācijas teologu, lai šādu dialogu veiktu te, uz vietas. Luterāņu un katoļu apvienošanās, manuprāt, pasaulē nekur vēl nav notikusi. Vislielākā ekumeniskā tuvināšanās starp luterāņu, katoļu un citām baznīcām Latvijā notika padomju režīma laikā, kad piedzīvoja represijas no ateistiskā režīma puses. Kopš tiem laikiem tuvināšanās starp dažādu konfesiju baznīcām notiek, kopīgi strādājot pie dažādiem projektiem, satiekoties ekumeniskos dievkalpojumos, rīkojot ekumeniskas konferences,» mierina LELB arhibīskaps.

Līdzšinējais progress sasniegts apmēram 100 gadu laikā. Savukārt Z. Stankevičs uzskata, ka abām konfesijām nepieciešams atbrīvoties no pagātnes stereotipiem un sagatavoties dialogam par jautājumiem, kurus «mēs tik tiešām saprotam atšķirīgi», kā arī jātiecas uz dievgalda kopību. «Cik man ir zināms, tad luterāņiem jau ir dievgalda kopība ar kalvinistiem un anglikāņiem, bet tas nenozīmē, ka baznīcas būtu kaut kā saplūdušas,» viņš norāda.