Vairums Rietumeiropas valstu iedzīvotāju neatbalstītu savas valsts militāro spēku iesaistīšanos kādā konfliktā, ja tiktu uzbrukts NATO partneriem. Tomēr Latvijas politiķi un eksperti ir pārliecināti, ka sabiedrības doma šādā gadījumā nespētu sabotēt NATO līguma piektā panta iedarbināšanu un Latvijai tāpēc nav pamata apšaubīt līgumā garantēto alianses atbalstu.
Ar pētījumu par Rietumeiropas valstu iedzīvotāju attieksmi pret NATO līgumu klajā nācis Pjū pētījumu centrs ASV. Saskaņā ar veikto aptauju Rietumeiropas sabiedrībā ir mazs atbalsts militārā spēka lietošanai, ja Krievija uzbruktu kādai no NATO dalībvalstīm, kas ir tās kaimiņos.
Rietumeiropas pacifisti
«Vairums aptaujāto NATO sabiedrību ir atturīgas pret Ziemeļatlantijas līguma piektajā pantā ietvertā solījuma pildīšanu, ka dalībvalstis, tostarp ar militāru spēku, palīdzēs sabiedrotajiem, kas pakļauti uzbrukumam,» teikts Pjū pētījumu centra ziņojumā.
Piemēram, Vācijā tikai 38% respondentu izteikušies, ka uz Krievijas uzbrukumu kādai no NATO dalībvalstīm tās kaimiņos jāatbild ar militāru spēku, kamēr 58% vāciešu izteikušies, ka tas nav jādara.
Lai gan citās Rietumeiropas valstīs – Lielbritānijā, Francijā, Spānijā un Itālijā – atbalsts militārajai reakcijai ir augstāks, tas vienalga nesasniedz 50% atzīmi.
Pētījuma autori pieļauj, ka krīzes apstākļos šī attieksme var mainīties, taču pašreizējais noskaņojums rada problēmas Rietumu līderiem, kas cenšas uzturēt vienotu un stingru nostāju, reaģējot uz Krievijas agresiju pret Ukrainu. Turklāt šāds sabiedrības viedoklis ļaujot šaubīties par līguma piekto pantu, kas paredz, ka agresija pret vienu no alianses dalībvalstīm tiek uzskatīta par agresiju pret visām dalībvalstīm.
Pārliecināti par palīdzību
Nepārspīlēt pētījumu centra secinājumu nozīmi aicina Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš, kurš nešaubās, ka gadījumā, ja kādai no NATO dalībvalstīm tiks uzbrukts, alianse iedarbinās kolektīvās aizsardzības principu.
«Cilvēki tīri emocionāli nevēlas militārus konfliktus, tas ir ļoti cilvēciski. Ja cilvēkam pajautā, vai esam gatavi karot, daudzi tīri emocionāli atbild nē. Taču, ja tāda nepieciešamība būtu, politiskie līderi šādu lēmumu pieņemtu, ņemot vērā arī tālākas NATO darbības perspektīvs. Ja kādā konkrētā situācijā šis princips netiktu piemērots, tad alianses pastāvēšanai būtu problēmas,» saka M. Riekstiņš.
Arī Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa uzskata, ka sabiedrības viedoklis nespētu ietekmēt NATO dalībvalstu līderu lēmumus un nepieciešamības gadījumā līgumā solītā palīdzība tiktu sniegta. «Vēl nesen biju NATO štābā Briselē un tur guvu apliecinājumu, ka piektais pants nav diskutējams, tas strādā,» nešaubās politiķe un norāda, ka arī Latvijas sabiedrība nesteigtos atbalstīt savu karavīru nosūtīšanu uz kādu konflikta zonu, taču politiķi starptautiskās saistības respektētu.
Savukārt Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā strādājošais Jānis Ādamsons ir pārliecināts, ka politiķi sabiedrības viedoklī ieklausās un kaut daļēji tam seko tikai īsi pirms vēlēšanām. Tāpēc apšaubīt piektā panta iedarbināšanu neesot jēgas. Tiesa, viņš, šķiet, neņēma vērā, ka dažādās NATO valstīs vēlēšanas notiek atšķirīgos laikos un vismaz kādā no dalībvalstīm tās var sakrist ar potenciālo uzbrukumu.
Var būt nianses
Par piektā panta sniegtajām drošības garantijām plaša mēroga militārā konflikta gadījumā nešaubās Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Andris Sprūds. Taču dažādas novirzes no normas varētu parādīties mazāk nozīmīgu konfliktu gadījumā – piemēram, ja kādā no Krievijas kaimiņvalstīm parādītos zaļie cilvēciņi. Ja daļa dalībvalstu valdību nešauboties sekotu 5. pantam par spīti sabiedrības viedoklim, tad dažas, piemēram, Grieķija, varētu to izmantot un uzsākt plašāku sarunu procedūru. Tomēr arī tas nenozīmējot, ka piektais pants nedarbojas.
Par to, ka piektais pants dažās dalībvalstīs varētu tikt skaidrots atšķirīgi, liecinot arī ASV vēstnieka NATO teiktais, ka šī valsts savu palīdzību piektā panta kontekstā neliegs pat tad, ja pārējie sabiedrotie tā nerīkotos.