Ar draudiem savlaicīgi apstādināt naudas aizdošanu Latvijai kreditori mēģina nepieļaut Latvijas pārvēršanos par kārtējo Grieķiju – par parādnieci, kuras parādi ir tikai kreditoru, nevis parādnieces problēma.
Parādnieka galvenā gudrība ir sakrāt tik lielus parādus, lai to neatdošana izputinātu aizdevēju. Tādā gadījumā aizdevējs nevis metīsies atgūt kaut mazumiņu no parāda, bet turpinās aizdot. Cik ilgi viņš spēs aizdot, tik ilgi viņam nebūs jāatzīst sava izputēšana un pastāvēs cerība piesaistīt parādnieka kreditēšanai vēl citus kreditorus, no kuru aizdevumiem parādnieks varbūt atdos naudu pirmajam kreditoram. Parādnieku un kreditoru šajā piramīdshēmā vieno centieni būt pirmajiem, jo pārāk daudz aizņemties spēs tikai pirmais parādnieks un pietiekami daudz atgūt spēs tikai viņa sākotnējais kreditors. Visi nevar būt vienlaikus pirmie – tas vienkārši pēc definīcijas. Dzīvē ir sarežģītāk, jo katrs var censties būt pirmais savā laikā, vietā un veidā. Arī Latvija drīzāk jau ir nekā nav sasniegusi Grieķijas līmeni. Proti, Latvija var demonstrēt savu pilnīgo nevarību parādu atdošanā. Lai kreditori paši izlemj, vai viņi aizdos Latvijai pietiekami daudz naudas veco parādu apmaksai, vai viņi naudu vairs neaizdos un vecos parādus norakstīs. Kas tad būtu tālāk? Par to Latvijai maza daļa.
Drīzāk kreditoru nevarību un dusmu izgāšanu par šo nevarību nekā reālus draudus atstāt bez naudas Latvijas politiķus un ierēdņus šajās dienās demonstrē uz Latviju atsūtītais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.
Latvijas uzņemšana eirozonā deva viņam vietu Eiropas Centrālās bankas padomē, kur viņš sēdēja, Latvijā publiski nerādoties gandrīz nemaz. Viņa uzrašanās Latvijā ar Valsts prezidenta ievēlēšanu laika ziņā sakrita droši vien nejauši, bet tik un tā pamācoši, lai visi saprastu, kurš Latvijā ir galvenais. I. Rimšēvičs atgādināja, ka ECB nodrošinājusi Latvijas valsts parādzīmju pārpirkšanu par 458 miljoniem eiro. Būtu pārspīlējums teikt, ka bez šādas naudas valsts nevarētu izmaksāt algu savam jaunajam prezidentam, taču, tieši citējot I. Rimšēviču, «cilvēkiem nāktos kaut ko atņemt, kas ir visnepatīkamākais». Sīkajiem valsts kalpotājiem un pensionāriem tad valsts noteikti maksātu mazāk un vēlāk, nekā tagad nolīgts.
I. Rimšēviča piedāvājums ir Latvijas valsts parāda pārfinansēšana apmaiņā pret solījumu šo parādu nomināli nepalielināt, bet faktiski pat samazināt par inflācijas tiesu. Sakarā ar ECB naudas emisiju ne jau Latvijas, bet visas Eiropas mērogā inflācija būs ļoti strauja un nekādi nesaistīta ar inflācijas cipariem, kādus paziņos Eurostat ar tam pakļautajiem statistiķu kantoriem ES teritorijā. Citiem vārdiem sakot, piedāvājums ir paciest mazākus zaudējumus pret solījumu nenodarīt Latvijai lielākus zaudējumus, taču īstenībā nekādas atšķirības starp šiem zaudējumiem nebūs. Proti, nebūs iespējams segt ECB uzdzītās inflācijas radītos uzturēšanas izdevumus mājsaimniecībām, uzņēmumiem, iestādēm un valstij kopumā, ja visas šīs vienības turpina atmaksāt savus reālos parādus, kuru apjoms pārsniedz publiski atzīto parādu summu. Te pietiek ar Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova izpausto Neatkarīgajai 29. maijā par Rīgas parādiem tik tikko zem viena miljarda eiro, kaut oficiālajās datubāzēs šāds miljards neparādās. Parāda atzīšanas jēga bija pamatot nekustamā īpašuma likmju desmitkāršošanu Rīgā neilgi pēc sabiedriskā transporta biļešu cenu dubultošanas. Parādos grimst arī citas pašvaldības, valsts papildina kopējo parādu krātuvi ar Latvenergo parādiem, ar valsts slimnīcu parādiem utt. No otras puses, Latvijas iekšzemes kopprodukts aizvien vairāk atgādina statistiķu uzpūstu fikciju, no kura nevar izspiest parādu apmaksai nepieciešamo naudas daudzumu. Tādā situācijā Latvijai ir maza jēga pieņemt I. Rimšēviča izteiktās prasības.