Rīgas apgabaltiesa tā dēvētajā Lemberga prāvā apmierināja prokuroru lūgumu papildināt jau tā apjomīgo krimināllietu ar daudziem veciem, sen pieejamiem dokumentiem.
Būtu saprotami, ja prokurori lūgtu pievienot krimināllietai nesen iegūtus jaunus pierādījumus. Taču tiesai tika lūgts pievienot lietas materiāliem dokumentus, kurus nekas netraucēja iešūt lietā vēl pirms tās nosūtīšanas uz tiesu 2008. gada augustā, – valsts akciju sabiedrības Ventspils nafta statūtus, 1993. gada Ministru kabineta rīkojumu, Ventspils domes lēmumus laika posmā no 1998. gada līdz 2005. gadam, Ventspils mēra Aivara Lemberga amatpersonas deklarācijas par 1996. un 1997. gadu un citus publiski jau sen pieejamus dokumentus, kā arī kļūdaini veikto tulkojumu labojumus.
Sniega bumbas efekts
Tas, kāpēc prokurori tik senus un elementāri iegūstamus pierādījumus attapušies lūgt pievienot lietai tikai septītajā tiesvedības gadā, tiesā raisīja kaismīgas debates. Tika cilāti jautājumi gan par valsts apsūdzības uzturētāju profesionalitāti, gan prokuroru patieso vēlmi t. s. Lemberga prāvu padarīt bezgalīgu un faktiski neiztiesājamu.
Tā kā tiesa prokuroru lūgumu atbalstīja, aizstāvība izteica domu, ka tagad lūgs no jauna aicināt uz tiesas zāli arī daudzus jau nopratinātos lieciniekus, lai iztaujātu tos par klāt nākušajiem dokumentiem. Tas atkal palielinās sējumu skaitu.
«Prokuratūra lietu nodeva tiesai 2008. gadā, augusta sākumā, un tur ir rakstīts, ka mana vaina ir pierādīta, visi pierādījumi ir iekļauti, no kā izriet, ka nekādi papildu pierādījumi nav vajadzīgi. Godātā tiesa, deviņdesmit sestā un deviņdesmit septītā gada manas amatpersonas deklarācijas bija pieejamas prokuratūrai uz apsūdzības iesniegšanas brīdi, tās ir pieejamas internetā. Ja tās nebija vajadzīgas 2008. gadā, tad nav nekāda pamata uzskatīt, ka tās tagad ir vajadzīgas. Ir pilnīgi lieki atkal piesārņot lietu, palielināt tās biezumu un faktiski vilkt lietu garumā, jo tad, iespējams, vajadzēs saukt vēl kaut kādus lieciniekus,» tiesai skaidroja A. Lembergs.
Papīrus vajag
Kā nejēdzības kalngalu A. Lembergs minēja prokuroru apgalvojumu apsūdzībā, ka viņš, A. Lembergs, interešu konflikta situācijā pieņēmis veselu virkni lēmumu. Lai to pierādītu, prokurori krimināllietā minējuši pieņemto lēmumu nosaukumus, taču piemirsuši lietai pievienot pašus lēmumus. Tagad septītajā tiesāšanās gadā prokurori attapušies, ka bez lēmumiem apsūdzību nevar pierādīt. «Ja jau uz 2008. gada augustu bija pierādīta mana vaina bez visiem šiem papīriem, tad kas ir mainījies? Rakstiskie pierādījumi ir pārbaudīti, ko tur vēl vajag? Godātā tiesa, nu, jūs esat procesa virzītājs, un viņi arī ir procesa virzītājs. Kuri tad ir tie procesa virzītāji – jūs, godātā tiesa, vai prokurori? Viņi tur ir seši simti. Nu, kaut kas traks! Nu, ja pie manis tā strādātu...» emocionāli prokuroru darba kvalitāti tiesā raksturoja A. Lembergs.
Oi, tak statūti ir!
Vērtējot apsūdzībā minēto par valsts amatpersonas pilnvarām valsts akciju sabiedrībā Ventspils nafta, A. Lembergs atgādināja, ka 1993. gadā nekādas valsts amatpersonas Ventspils naftā nebija, jo likums, kas definē valsts amatpersonu statusu, stājās spēkā vairākus gadus vēlāk: «Nevar attiecināt likumu ar atpakaļejošu spēku. Apsūdzībā ir teikts, ka Kokalis ar Blažēviču devuši kukuli tāpēc, ka es biju valsts pilnvarnieks, jo viņi baidījās pazaudēt savu amatu. Iedomājieties: apsūdzība celta, pierādījumi nosūtīti uz tiesu 2008. gada augustā, bet – izrādās – prokurori nav paskatījušies ne statūtus, kas tur rakstīts, kas tas tāds valsts pilnvarnieks ir, ne atbilstošus rīkojumus, ne citus tobrīd spēkā esošos normatīvos aktus. Viņi uzceļ apsūdzību, un tad, pēc gandrīz septiņiem gadiem, viņi pēkšņi sāk domāt: «Oi, velns, tak statūti ir! Vajadzēja tā kā tos paskatīties!» Vispār vēl ir Komerclikums, mīļie, un vēl ir likums par akciju sabiedrībām. Jūs jau arī to vēl varat pielikt klāt, arī tas jums jāizlasa, mīļie, pirms celt apsūdzību, bet tikai tas bija jāizdara 2008. gadā. Vienkārši apbrīnojami! Tā ir haltūra un bezatbildība ar vienu mērķi – lai mani te čakarētu līdz mūža galam.»
Papildu izdevumi
Sašutumu tiesai A. Lembergs pauda saistībā ar kļūdaino tulkojumu labošanu tikai pēc septiņiem gadiem. Tika atgādināts, ka, izlabot prokuroru akceptētos kļūdainos dokumentu tulkojumus, tika lūgts jau pašā tiesvedības sākumā – 2009. gada februārī. «Diemžēl tiesa tad mūsu lūgumu pēc būtības noraidīja, un tā mēs pilnus sešus gadus esam strādājuši ar kļūdainiem tulkojumiem. Kā jūs zināt, mēs protestējām pret rakstisko pierādījumu pārbaudes formu, ka tas neatbilst Kriminālprocesa likumam. Neskatoties uz to, rakstiskie pierādījumi ir pārbaudīti, un tagad iznāk, ka tie otrreiz tiek skatīti, kas atkal ir vienkārši procesa novilcināšana. Nav nekādas vajadzības pievienot tagad kaut kādu precizētu tulkojumu, jo tas nozīmē, ka mums atkal jāvērtē, vai vajag atkārtoti kādu pratināt. Man tas prasa arī papildu izdevumus, jo man otrreiz jāfinansē aizstāvība. Tā ir nepamatota iejaukšanās manā privātajā dzīvē. Un tas notiek tikai tāpēc, ka apsūdzība strādā nolaidīgi un iesniedz nekvalitatīvu apsūdzību tiesā. Viņiem apsūdzība bija jāiztulko precīzi uz iesniegšanas brīdi tiesā.»
Vienmēr var ko pievienot
Paužot viedokli par prokuroru lūgumu, advokāts Jānis Rozenbergs tiesai atgādināja Kriminālprocesa likumā teikto, ka prokurors sūta krimināllietu tiesai tikai tad, kad viņš savāktos pierādījumus ir atzinis par pietiekamiem, lai uzturētu apsūdzību tiesā. «Tikai tad viņš sastāda tiesai nododamās krimināllietas un arhīvu materiālu sarakstu un pieņem lēmumu par kriminālprocesa nodošanu tiesai. Šajā kriminālprocesā procesa virzītājs to ir izdarījis 2008. gada 1. augustā un atsūtījis vienus simts sējumus uz tiesu. Līdz ar to, manuprāt, šādu vai citu dokumentu pieņemšana iztiesāšanas laikā no prokuroriem būtu pretēji kriminālprocesā nostiprinātajam principam par tiesībām par procesa piebeigšanu saprātīgā termiņā. Vienmēr, arī pēc gada un arī pēc desmit valsts apsūdzības uzturētāji spēs atrast kādu lapu, ko vēl varētu iesniegt lietai klāt.».