Ēriks Kalnmeiers: Pa ārvalstu vēstniecībām nestaigāju

Intervijā Neatkarīgajai amatā tikko kā pārvēlētais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers skaidro atklātā balsojuma negācijas, skaļo krimināllietu publicitātes ēnas puses, atzīst prokuroru vainu pārliekā centībā vairot krimināllietu sējumus, atklāj t. s. Lemberga krimināllietas tapšanas aizkulises un dalās savos piedzīvojumos saskarsmē ar tautu.

– Saeima jūs atkārtoti ievēlēja amatā. «Pret» nenobalsoja neviens. Atturējās viena deputāte.

– Divi nebalsoja.

– Tos neskaitām. Ja būtu aizklāts balsojums, vai rezultāti būtu savādāki?

– Noteikti savādāki. Sliktāki. Kad Saeima gribēja pāriet uz atklāto balsošanu par amatpersonām, es iebildu, jo vairākām amatpersonām, par kuru iecelšanu lemj Saeima, ir ietekme arī uz deputātiem. Tieši tādēļ daudzās valstīs par šādu amatpersonu ievēlēšanu ir noteikts slēgtais balsojums. Piemēram, kaut vai par tām pašām pielaidēm valsts noslēpumam vai deputātu saukšanai pie kriminālatbildības galavārds ir ģenerālprokuroram. Joprojām uzskatu, ka ģenerālprokuroru, SAB, KNAB un citu tā saukto spēka struktūru vadītājus būtu jāievēlē slēgtā balsojumā.

– Kādēļ deputāte Ilze Vinķele atturējās balsojumā? Ko esat viņai nodarījis – varbūt pietiekami neaizstāvējāt Jutu Strīķi vai ir kāds cits iemesls?

– Viņa jau pati motivēja. Presē bija izskanējušas versijas par maniem vaļaspriekiem – medībām un vēl kaut ko. Balsojums ir absolūti brīva deputāta gribas izpausme, un es to kritiski nevērtēju. Tādēļ jau deputāts ir deputāts. Tā nav balsošanas mašīna. Viņa, paužot savu brīvo gribu, varbūt ir daudz objektīvāka nekā tie, kuri domās bija pret mani, bet tomēr roka pacēlās, lai balsotu «par». Visu cieņu viņai par to, ka viņa pauda savu viedokli. Bet es biju pārsteigts par tik labu rezultātu.

– Bet, nedod Dievs, prokuratūrai būs jālemj jautājumi saistībā ar šo deputāti, un tad viņa vienmēr varēs teikt, ka tā ir atriebība par viņas balsojumu?

– Te mēs atgriežamies pie jautājuma par slēgto un atklāto balsojumu. Vienmēr esmu balstījies uz likumu, nevis uz emocijām. Es nenovēlu deputātei nepatikšanas un sasaisti ar prokuratūru, bet, ja arī tas notiktu, viņas balsojums neatstās pilnīgi nekādu ietekmi uz izlemjamiem jautājumiem.

– Varbūt prokuratūra var vērsties ar priekšlikumiem likuma grozījumiem – atklāto balsojumu aizstāt ar slēgto, kā tas bija iepriekš?

– Šis jautājumus nesen ir Saeimā izdiskutēts, un deputātiem mani argumenti par labu slēgtajam balsojumam bija zināmi. Ja arī mēs vērstos ar šādiem priekšlikumiem, tie šobrīd negūs nekādu atbalstu.

– Tad bija teorija, bet tagad atklātā balsojuma rezultāts ir redzams praksē.

– Deputātu vairākums, arī mediji, vēlas atklāto balsojumu. Tas nozīmē, ka sabiedrība vēlas, lai balsotu atklāti. Deputāti pārstāv tautu un tādējādi ir realizējuši tautas gribu.

– Politiskais atbalsts Saeimā jums bija vairāk nekā pārliecinošs. Tomēr pirms vēlēšanām parādījās indikācijas, ka ne visiem esat gana «mīļš». Gan Ilstera kungs pieteica savu kandidatūru, gan «kompromats» tika izvilkts. Vai jums ir priekšstats, kādām konkrēti aprindām jūs nepatīkat?

– Ģenerālprokurora un prokurora amatā nekad nebūsi visiem labs. Ja gribi būt visiem labs, tad šeit nedrīksti strādāt. Vienmēr jāpieņem lēmumi, kuri kādam nepatiks. Mani mēģināja ievilkt KNAB konflikta risināšanā. Plašsaziņas līdzekļos tika tiražēta doma, ka es esmu viens no uzraugiem, kuriem šis konflikts ir jāatrisina. Atbilstoši likumam, ģenerālprokurors un prokuratūra uzrauga KNAB tikai divās specifiskās jomās – operatīvā darbībā un izmeklēšanā. Pārējais nav mūsu pārziņā. Beigās visi tomēr saprata, ka, atbilstoši likumam, tas ir premjera lauciņš. Tad šo aplamo viedokli vairs netiražēja. Spriežot pēc publikācijām, izveidojušās nosacīti divas nometnes. Viena ir [KNAB bijušās priekšnieka vietnieces Jutas] Strīķes atbalstītāji, kuri uzskata, ka Strīķei ir taisnība pilnīgi visās lietās, ka pret viņu vēršas nepamatoti. Otra nometne uzskata, ka pašreizējā KNAB vadība dara visu pareizi un viss ir pilnīgā kārtībā. Katra no nometnēm cenšas mani dabūt savā pusē un, ja to nespēj panākt, tad mēģina parādīt, cik es esmu slikts. Vienmēr esmu teicis, ka visām tiesībsargājošajām iestādēm ir jāstrādā atbilstoši likumam. Neviens likumu nedrīkst pārkāpt. Arī prokuratūra. Tiklīdz kāds uzskata, ka groži ir palaisti vaļīgi un likums pakārtots viņiem, nevis viņi likumam, un, ja tu viņus visus mēģini salikt pa vietām, tad viņi spurojas, tāpat kā niķīgs bērns, kuru, ja viņš ir izlaists, iedabūt atpakaļ rāmjos ir diezgan sarežģīti. Bez tam norit lieli skaļi kriminālprocesi, kuri atrodas izmeklēšanā gan Valsts policijā, gan KNAB. Ne velti šie kriminālprocesi tiek dažādi interpretēti no plašsaziņas līdzekļu un interneta portālu puses. Tas ir daudzu faktoru kopums. Neraugoties uz to, politiskā neitralitāte tiek ievērota. Neesmu gājis konkrētu politisko spēku pavadā.

– Uzreiz pēc pārvēlēšanas jūs publiski uzsvērāt, ka prokuratūra jūsu vadībā ievērojusi politisko neitralitāti un objektivitāti. Tieši to no ģenerālprokurora gaida sabiedrība. Līdzīgi tika vērtēta arī Jāņa Skrastiņa vadītā prokuratūra. Turpretim par Jāņa Maizīša vadīto prokuratūru tika pausts viedoklis, ka tā iesaistījusies konkrētu politisko spēku pusē. Jūs pārņēmāt prokuratūru no Maizīša kunga – vai bija grūti prokuratūru pagriezt politiskās neitralitātes virzienā?

– Es tā negribētu teikt, ka tieši Jāņa Maizīša laikā prokuratūra būtu bijusi politiski ietekmējama. To lai katrs vērtē pats. Viņa laikā tika uzsākti ļoti skaļi kriminālprocesi, kuri turpinās arī pašreiz. Kriminālprocess Lemberga, viņa dēla un Anša Sormuļa apsūdzībā, kurš pašreiz atrodas iztiesāšanā Rīgas apgabaltiesā, un kriminālprocess tā sauktajā digitālgeitā, kurā ir pirmās instances tiesas spriedums. Tajās bija iesaistītas sabiedrībā zināmas amatpersonas. Tas savu lomu nospēlēja, un tika radīts iespaids, ka tās ir politizētas krimināllietas. T. s digitālajā krimināllietā, kur jau pasludināts pirmās instances spriedums, es pašreiz politiku nesaskatu. Pieci cilvēki ir attaisnoti. Vai tur ir politika? Domāju – nē. Protams, teikt galavārdu ir ārkārtīgi grūti. Vēl jāsagaida apelācijas un pēc tam kasācijas lēmumi. Visticamāk, izmaiņas pašreizējā spriedumā būs, jo pārsūdzēs aizstāvji. Vai pārsūdzēs prokurors, es nezinu, jo prokurors pats par to pieņem lēmumu.

– Jānis Maizītis jums tagad ir priekšnieks, tādēļ jūs tā saudzīgi izsakāties?

– Nē! Nav priekšnieks! Nekādā veidā nav priekšnieks!

– Atņems jums pielaidi valsts noslēpumam bez paskaidrojumiem...

– Tāda situācija varētu būt ārkārtīgi interesanta no likuma viedokļa. Bet es pabeigšu iepriekš sākto. Priekšnieks viņš man nav. Drīzāk otrādi, jo zināmu jomu SAB darbībā uzrauga prokuratūra. SAB direktora lēmums par pielaidēm, ja tas tiek pārsūdzēts, nonāk pie manis un galavārds pieder man. Kas attiecas uz pielaidi ģenerālprokuroram, ir tāda interesanta lieta. Ja ģenerālprokuroram atņemtu pielaidi, šo lēmumu desmit dienu laikā var pārsūdzēt.

– Varēsiet pārsūdzēt pats sev?

– Pats par sevi jau nevar pārsūdzēt. Augstākās tiesas priekšsēdētājam mani jāatstādina no pienākumu pildīšanas un jānozīmē pienākumu izpildītājs. Kamēr to visu izdarīs, desmit dienu paies. Gribi vai negribi, es šo pārsūdzēšanas termiņu nokavētu. Ceru, ka tas nenotiks. Bet es vēlreiz uzsveru, ka Maizītis nav mans priekšnieks. Man ar viņu, strādājot prokuratūrā, bija laba sadarbība, lai arī es biju tālu no vadības – tikai trešajā līmenī. Tiesa gan, saskarsme mums nebija pārāk bieža, jo pa starpu atradās Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors. Manā pārziņā bija tiesās izskatāmās krimināllietas. Mums nekādi strīdi nav bijuši, jo nebija par ko strīdēties, nedz konfliktēt.

– Un tomēr šajā hierarhijā jūs atradāties ļoti augstu.

– Nenoliedzu, bet arī tagad, piemēram, tiesās izskatāmo civillietu nodaļas virsprokurors pilnīgi neko nezinās par to, ko mēs vadībā lemjam. Viņš zinās tikai to, kas viņam jāzina. Prokuratūrā ir hierarhiska pārvaldes sistēma. Es nedomāju, ka Maizītis būtu bijis politiski ietekmējams un būtu pieņēmis lēmumus kādam politiskam spēkam par labu. Taču katram ir tiesības uz savu viedokli. Piemēram, tagad tiek izmeklēti kriminālprocesi par balsu pirkšanu Saeimas vēlēšanās. Tur trāpījuši visi politiskie spēki. Mēs taču nešķirojam iesaistītos, lai kādu, kā saka žargonā, atsmērētu.

– Nesen veltījāt skarbus vārdus valsts pārvaldei par to, ka tiek «plūdināta» dienesta informācija. Aptuveni tajā pašā laikā, kad jūs šos vārdus teicāt, liecinieks Rīgas apgabaltiesā stāstīja, ka jums padotais prokurors ārzemēs ar viņu saticies un iedevis viņam papīrus ar pirmstiesas izmeklēšanā sniegtām liecībām, tādējādi iedrošinot viņu doties uz Latviju liecināt. Likumā šāda informācijas plūdināšana nav aizliegta, bet vai atbilstoši Kriminālprocesa likuma garam tas neizskatās neglīti?

– Ja tās ir paša liecinieka liecības, tad tā īsti nav informācijas «plūdināšana». Laikam nav. Iepazīstināt ar liecībām liecinieku, tas vēl nebūtu nekas, bet izsniegt? Nu, tas nav tas gadījums, par kuru es teicu, ka tiek «noplūdināti» valsts pārvaldes dokumenti.

– Runājot par informācijas plūdināšanu un veselo saprātu – kādēļ prokurori šuj krimināllietās un sūta uz tiesu apsūdzības pierādīšanai nederīgu prokuroru iekšējo saraksti un saraksti ar ārzemju kolēģiem, kuras saturs Latvijas valstij un pašiem prokuroriem godu nedara?

– Nokomplektēt krimināllietu ir jāmāk. Tas ir pieredzes jautājums. Mācībās prokuroriem tiek skaidrots, ka nevajag krimināllietu pārbāzt ar papīriem, kuri neattiecas uz krimināllietu. Arī tiesnesis Stukāns pēc sprieduma digitālajā krimināllietā teica, ka trešā daļa krimināllietas materiālu bijusi lieka. Bijušais prokurors šajā krimināllietā Edvīns Piliksers daļēji to apstiprināja. Tā ir pārapdrošināšanās. Sabāžam lietā iekšā to, ko nevajag, un tas viss tikai ievilcina kriminālprocesu. Bet ir medaļas otra puse. Aizstāvība ļoti bieži pārmet, ka tā sauktajā arhīvu lietā prokurori centušies noslēpt pierādījumus. Tāpēc svarīga ir prokurora pieredze un prasme organizēt savu darbu. 

– Vai tad krimināllietas priegružošana ar liekiem papīriem nav mēģinājums vilcināt krimināllietu?

– Kāda jēga prokuroram vilcināt krimināllietu? Vienīgi, lai sagaidītu pensiju, ja krimināllieta velkas padsmit gadu garumā? Es laikam to nevarētu. Man tā lieta būtu tā apnikusi, ka vēlētos kaut ko citu.

– Prokurori ir dažādi.

– Visi mēs esam cilvēki. Katram ir savas iezīmes.

– Vienā gadījumā var runāt par liecību plūdināšanu un krimināllietu piegružošanu, lai vilcinātu kriminālprocesu; citā gadījumā jums padotie prokurori tiesā uzstāj, ka procesu vajag paātrināt, rakstveida pierādījumus pārbaudot, nolasot tikai dokumenta virsrakstu, parakstītāju un datumu. Tāda veida pierādījumu pārbaude atklātu tiesas procesu padara par pusatklātu. Mums kā sabiedrības pārstāvjiem tādējādi tiek liegtas iespējas sekot līdzi kriminālprocesam, jo nevaram uzzināt, par ko attiecīgajos pierādījumos ir runa. Vai atbalstāt šo prokuroru vēlmi, ignorējot kriminālprocesa tiešuma un mutiskuma principus, atklātu tiesas procesu padarīt par pusatklātu?

– Atbilstīgi likumam viss ir skaidrs – ja process ir atklāts, tad tas ir atklāts. Pierādījumu pārbaudē jāievēro tiešuma un mutiskuma princips. Taču, no otras puses, jābūt saprātīgumam, kādus dokumentus pārbaudīt un kādus – ne. Ja krimināllietā ir runa par uzņēmumu dibināšanu – vai tiešām ir lietderīgi lasīt statūtus no pirmās līdz pēdējai lapai? Ja tam ir nozīme lietā, tad jā. Arī pats esmu piedalījies tiesas procesos. Sevišķi deviņdesmitajos gados tiesa lasīja visu – vajag vai nevajag, tikai tādēļ, ka likumā iekļauts tiešuma un mutiskuma princips. Tādēļ procesā iesaistītajām personām, gan prokuroram, gan apsūdzētajam un viņa aizstāvim pret šiem jautājumiem jāattiecas ar veselo saprātu, ja vien kāda no pusēm nav ieinteresēta procesa novilcināšanā. Ja lietā pievienota aviobiļete, vai tiešām jānolasa pilnīgi viss, kas uz tās rakstīts?

– Šis piemērs ir vispārzināms – to deputāts Andrejs Judins minēja, kad, sadarbojoties ar jums pakļautajiem prokuroriem, virzīja attiecīgos grozījumus Kriminālprocesa likumā.

– Es runāju tikai par saprātīgumu.

– Kas prokuroram saprātīgs, tas aizstāvībai var būt neprātīgs.

– Tāpēc ir sacīkstes princips. Bet faktiski procesam vajadzētu būt līdztiesīgam, jo sacīkste tur ir nosacīta. Bet tas jau ir tas jautājums, ko mēs lietai pievienojam. Par to bijuši ārkārtīgi daudz pārmetumu. Piekrītu – ja kādā krimināllietā veikta operatīvā noklausīšanās vairāku mēnešu garumā un ir šo sarunu atšifrējumi, kas sastāda trīs sējumus, bet no sarunām uz apsūdzību attiecas varbūt piecas lapas, tad lietai jāpievieno tikai šīs piecas lapas, nevis trīs sējumi. Piekrītu tam, ka prokuroriem ļoti rūpīgi jāizvērtē, kas tiek likts krimināllietās. Klasisks piemērs: sēž piecu cilvēku kompānija un dzer. Divi sastrīdas. Viens nodur otru pārējo triju klātbūtnē. Jautājums: ko mums no tā visa vajag slepkavības pierādīšanai? Dūrējs saka, ka upuris viņu nosaucis sliktā vārdā – par āzi – un tādēļ viņš viņu nodūris. Pārējie trīs to apliecina. Ir tiesu medicīnas ekspertīzes atzinums, ka upuris miris no naža dūriena sirdī. Ir izņemts nazis, un ekspertīze konstatējusi, ka uz tā patiešām ir cietušā asinis. Tad vēl tiek taisīta ekspertīze drēbēm, vai caurums drēbēs patiešām varēja rasties no konkrētā naža. Pēc tam veic vēl vienu ekspertīzi drēbēm, lai konstatētu, vai tur patiesi ir cietušā asinis. Šādi var aiziet līdz bezjēdzībai. Vēl stulbāks piemērs: rokkoncerts Arēnā Rīga. Koncerta laikā piedzērusies persona izlaužas cauri apsardzei un nogrūž no skatuves megazvaigzni. Tā krītot, salauž roku. Koncerts nojūk. Desmit tūkstoši skatītāju. Vai visus pratināsim, jo visi ir cietušie? Visiem taču izjaukts koncerts. To, protams, var darīt, bet kāda tam jēga? Tādēļ jābūt saprātīgumam. To var iemācīt un apgūt ar laiku. Prokuroriem ir raksturīga pārapdrošināšanās ar pierādījumu daudzumu. Kriminālprocesā likumā noteikts pierādīšanas standarts – apsūdzētā vainas pierādīšana ārpus saprātīgām šaubām. Likumā nav noteikts, vai apsūdzētā vainu pierāda ar vienu, trim vai desmit pierādījumiem. Galvenais kritērijs – saprātīgās šaubas. Kāds teiks: nē, es to neizdarīju, tur apkārt staigāja mazi zaļi vīriņi ar antenām pie galvas – tie to izdarīja. Tad mums ir jāpierāda, ka tādi zaļi vīriņi ar antenām nemaz nav bijuši. Bieži esmu dzirdējis pārmetumus mūsu tiesām, ka tās prasa ļoti daudz pierādījumu, kas šo saprātīgo šaubu līmeni padara pārāk augstu.

– Jūs pats nesen teicāt, ka KNAB jums sagādā galvassāpes. Kur ir problēma atmest atpakaļ slikti izmeklētu krimināllietu, lai to izmeklē, kā nākas, un, ja to nespēj izmeklēt, tad lai to izbeidz?

– KNAB izmeklēšanas līmenis ir galvas tiesu augstāks par Valsts policiju, jo viņu lietas saistītas ar amatpersonām un amata noziegumiem. Tas nav tas pats, kas izmeklēt zādzības vai laupīšanas. Teorētiski – problēma nav atmest atpakaļ lietu. Likums to pieļauj, bet daudzi prokurori paņem lietas vajāšanai un paši sāk pie tām strādāt, novēršot trūkumus. Jūs aizskārāt milzīgu problēmu, kura mani dara bažīgu par to, kā attīstīsies situācija nākamajos piecos gados. Jautājums, par kuru runāju līdzšinējos piecus gadus, amatā esot, ir – izmeklēšanas kvalitāte. Ja ir slikta izmeklēšana, prokuroram pieaug slodze uzraudzībā. Ja viņš slikti seko līdzi izmeklēšanai, viņš pats saņem slikti izmeklētu krimināllietu, viņam pieaug slodze, lai to lietu savestu kārtībā. Bieži to vairs nevar savest kārtībā, un tad lieta nonāk tiesā. Ja lieta ir nekvalitatīvi sagatavota iztiesāšanai, tiesas process ieilgst. Tiesas mums pārmet, sakot, ka saņem slikti izmeklētas lietas un tādēļ tās tiesājas ilgāk. Šogad ap desmit prokuroru aizies pensijā, kas prokuratūrai ir ievērojams skaits. Cilvēki izdeg. Jo kvalitatīvāka izmeklēšana, jo mazāka ir uzraudzība. Laimīgs ir tas prokurors, kurš strādā ar pieredzējušu izmeklētāju.

– Bet piecu gadu laikā nekas jau nav mainījies prokuratūrā – atsevišķas krimināllietas pati izmeklē, pati sevi uzrauga, pati ceļ apsūdzību; pati iet uz tiesu, to uzturēt?

– Mēs Ģenerālprokuratūrā ļoti maz izmeklējam – šobrīd ap desmit krimināllietu. Ir vēl viena Lemberga krimināllieta.

– Tā, kuru dēvē par Ventspils amatpersonu lietu?

– Jā, un vēl atzari no šīs krimināllietas. Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas lietvedībā (izmeklēšanā) ir aptuveni desmit krimināllietu, kuras uzsāktas Ģenerālprokuratūrā. Šajā skaitā neietilpst krimināllietas par genocīdu, kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci. Šāds skaitlis ir juridiski korekts, bet ne faktiski pareizs. Piemēram, tā saukto Latvenergo lietu uzsāka KNAB un nosūtīja kriminālvajāšanai uz prokuratūru. Prokuratūrā šī lieta tika sadalīta – t. i., pamatlieta tika aizsūtīta uz tiesu, bet kāda daļa, kura vēl nav gatava sūtīšanai uz tiesu, tiek izdalīta atsevišķā lietvedībā. Šāds lēmums par kriminālprocesa sadalīšanu saskaņā ar likumu vienlaikus ir lēmums par jauna kriminālprocesa uzsākšanu. Šī izdalītā krimināllieta skaitās kā Ģenerālprokuratūrā uzsākts process, lai gan faktiski tas jau ietilpa KNAB sākotnēji uzsāktajā procesā. Tādas tīri Ģenerālprokuratūrā uzsāktās un lietvedībā esošās krimināllietas ir nedaudz no tā jau nelielā kopējā skaita.

– Prokuratūras uzsāktās un izmeklētās t. s. digitālās un t. s. Lemberga krimināllietas izceļas ar to, ka tās tiesā iestrēgst uz daudziem gadiem, jo tajās figurē sējumu sējumi. Lemberga lietā vien jau drīz būs 220 sējumu.

– Mana nostāja ir tāda, ka prokuratūrai šīs izņēmuma tiesības veikt izmeklēšanu nav jāizmanto ikdienā. Tāpēc jau tās ir izņēmuma tiesības. Uzskatu, ka Ģenerālprokuratūrai izmeklēšanā varētu palikt ārkārtīgi šaurs lietu loks, tā sauktās balto apkaklīšu jeb valsts augstāko amatpersonu lietas. Drīz tiks nodota tiesai pēdējā daļa Latvenergo krimināllietai. Tā ir tipiska krimināllieta, kur kriminālvajāšana būtu jāveic apgabala prokuratūras līmenī. Taču sistēmu mainīt būtu sarežģīti. Tas būtu tāpat, kā veikt Augstākās tiesas reorganizāciju ar palātu likvidāciju. Tad man cilvēki jāpazemina amatā, bet jāsaglabā viņiem darba algas. To bez likuma izmaiņām nevar izdarīt.

– Ja izmeklētāji paši sevi uzrauga, ceļ apsūdzību un to uztur tiesā, procesā ierautajām personām nav, kam sūdzēties, un nav, no kā prasīt atbildību. Sanāk, ka jāsūdzas tam pašam prokuroram, kurš izmeklē un apsūdz. Vai nebūtu pareizāk, ja prokuratūras izmeklēšanu uzraudzītu speciāls tiesnešu korpuss?

– Tamdēļ jau ir izmeklēšanas tiesnesis. Izmeklēšanas tiesneša pienākums ir nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu un risināt jautājumus, saistītus ar mantas arestu un drošības līdzekli, kurš saistīts ar brīvības ierobežojumiem. Bet es piekrītu tam, ka Ģenerālprokuratūrā izmeklēšanu vajadzētu samazināt līdz minimumam. Mēs esam augstākā struktūrvienība, kura veic kontroles un uzraudzības funkciju, dod vadošus norādījumus.

– Gadiem ejot, redzams, kas notiek, ja izmeklētājs pats sevi uzrauga. Mums labi zināmajā krimināllietā prokurors izmeklēja, uzraudzīja, apsūdzēja, tad tas viss nonāca tiesā, kur cilvēki jau septīto gadu mokās, lapojot sējumu kaudzes. Tikmēr pašam prokuroram tas viss apnika, viņš pameta darbu Ģenerālprokuratūrā un aizgāja strādāt pie Vasīlija Meļņika uz Rīgas kuģu būvētavu. Vairs nav, no kā paprasīt atbildību par šiem sējumu kalniem. Tiesa savukārt baidās pieņemt blakuslēmumus, jo tad tai var atņemt pielaidi valsts noslēpumam. To visu vērojot, citi prokurori iedvesmojas, jo redz, ka var brīvi rīkoties – neviens nekādu atbildību tāpat neprasīs. Ko dara virsprokurori, vai viņi kontrolē šādas lietas?

– Nepiekrītu! Tiesas nebaidās pieņemt blakuslēmumus. Es sapratu, par kuru lietu ir runa. Ar šīm lietām prokuratūrā strādāja ļoti šaurs personu loks, un nebija iespējas arī kontrolēt. Jūs netiešā veidā pieminējāt prokuroru Andi Mežsargu, kurš tagad pie Meļņika strādā. Mežsargs bija izmeklēšanas grupas vadītājs. Viņš kontaktējās pa tiešo vai nu ar Krimināllietu departamenta virsprokuroru, vai ar ģenerālprokuroru. Tur pat viņa nodaļas virsprokurors nebija lietas kursā, kas tajā lietā notiek. Šajā lietā uzraudzības kārtība bija savādāka.

– Tad jau sanāk, ka neviens pat tā īsti nebija lietas kursā par to, kas notiek, un Mežsargs varēja darīt, ko vien gribēja?

– Tā nav, ka darīja, ko gribēja. Bija jau amatā augstāk stāvošie prokurori, bet situācija bija tāda, ka departamenta virsprokurors aizgāja atvaļinājumā un viņa vietā palika kāds no nodaļas virsprokuroriem. Arī man ir bijušas situācijas, kad es paliku par departamenta virsprokurora pienākumu izpildītāju, un tad, ja man kāds jautājums būtu jālemj, es jau neko nevaru izlemt tajā lietā, jo neko nezinu. Pirmkārt, tā lieta ir tik apjomīga, ka to nevar ātri izlasīt, lai iedziļinātos un saprastu. Praktiski sanāk tā, ka jāpieņem tas, ko prokurors pasniedz. Kad lietu sūtīja uz tiesu, to lasīja toreizējais Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors Zvejnieka kungs. Toreiz viņš veselu gadu bija atbrīvots no savu tiešo pienākumu pildīšanas.

– Un izlasījis viņš teica, ka tā ir viena ļoti laba krimināllieta?

– Es nezinu, ko viņš teica. Man žurnālisti ir prasījuši, vai es esmu lasījis to krimināllietu, kura ir Rīgas apgabaltiesā. Nē, neesmu lasījis, jo to atdeva tiesai tad, kad mani tai lietai neviens pat tuvumā nelaida, un man arī nebija nekādas vajadzības ar to iepazīties. Bet, ja šī lieta tagad man būtu jāizlasa, tad mani kādu gadu vajadzētu atbrīvot no pienākumu pildīšanas, lai es varētu tikai sēdēt un lasīt. Es nezinu nianses šajā lietā. Tās var zināt tikai tie cilvēki, kuri ar šo lietu strādā. Mežsarga kungs aizgāja pensijā. Pilnīgi aplami tiek pasniegts, ka viņš piespiedu kārtā aizgāja. Bet cilvēki patiesām nogurst. Izdeg. Šis darbs paņem spēkus. Bet par to atbildību – ja tur ne tā sašūts un ne tie dokumenti pielikti klāt, grūti pateikt, no kā atbildību prasīt.

– Vai varam teikt: nu tā stulbi sanāca?

– Nu kā sanāca? Prokurors jau sūta lietu uz tiesu un lemj, kādus materiālus viņš iešuj lietā apsūdzības pierādīšanai. Ja pats viņš uz tiesu neiet, bet iet cits, tā ir situācija, kura nav bieža, bet gadās. Citam prokuroram var būt cits viedoklis, un viņš var teikt, ka ir nepareiza kvalifikācija, un tiesā groza apsūdzību.

– Lielākā problēma ir tā, ka tiesas process velkas jau septīto gadu, un prokurori tik lūdz tiesu pievienot aizvien jaunus sējumus, ko tiesa žēlīgi atļauj. Sējumu skaits no 148 uzblīdis līdz gandrīz 220.

– Tas tā kā ir daudz.

– Sākas bezgalīgs riņķis: parādās jauni dokumenti, rodas jauna nepieciešamība pratināt lieciniekus un atkal jauni dokumenti, un atkal jāsauc pratināt tie paši un jauni liecinieki. Pagaidām neviens par šo nejēdzību neatbild?

– Situācijas var būt dažādas. Prokuratūras lietvedībā ir vairāki procesi, un, ja tajos tiek iegūti pierādījumi, kurus var izmantot tiesā esošajā krimināllietā, prokuroram ir tiesības lūgt pievienot iztiesājamai lietai jaunos pierādījumus, norādot, no kurienes tie iegūti. Jautājums – kādi bija objektīvie iemesli, kādēļ pierādījumi netika pievienoti lietai līdz lietas nodošanai tiesā? Šeit var būt divas situācijas: pierādījumi vēl nebija zināmi un nebija iegūti vai arī tie bija, bet jautājums, kāpēc netika pievienoti lietai.

– Vai prokuratūras vadība vērtē, kādēļ prokurori nav pievienojuši pierādījumus, lietu iesniedzot tiesā, jebšu tas viss tāpat vien nomudžinās, tā teikt – die's ar tiem pierādījumiem?

– No pašreizējiem prokuratūras vadītājiem nav neviena, kas to lietu pārzinātu. Maizīša un Zvejnieka kungi prokuratūrā nestrādā. Tagadējais Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors, tāpat kā es, to lietu nav lasījis. Tajā laikā neviens nevarēja ielēkt tajā lietā, lai to pārzinātu pilnībā.

– Vaiga sviedros četri prokurori jau septīto gadu sēž Rīgas apgabaltiesā, uzturot apsūdzību krimināllietā. Vai viņiem bez sēdēšanas tiesā ir vēl kādas citas funkcijas?

– Viņi ir iesaistīti citu lietu izmeklēšanas grupās. Ir arī citi papildu pienākumi, kas nav tieši saistīti ar krimināllietu izmeklēšanu. Mums norit saspringts darbs pie informācijas tehnoloģiju projektu realizēšanas. Mēs cenšamies ieviest digitalizāciju dokumentu apritē, un šajā procesā iesaistīti arī prokurori, kuriem ir jāizvērtē sistēmas darbības efektivitāte. Tā ka viņiem starp tiesām nav brīvā laika.

– Desmit gadu strādājāt par tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļas virsprokuroru. Vai saviem prokuroriem mācījāt neizrādīt neiecietību pret apsūdzētajiem un advokātiem?

– Protams. Mēs nodaļā daudz esam runājuši gan par ētiku, gan par profesionālo darbību. Pirms Kriminālprocesa likuma pieņemšanas biju viens no trim prokuratūras ekspertiem, kurš piedalījās Saeimas apakškomisijas sēdēs. Esmu viens no līdzautoriem rokasgrāmatai prokuroriem par kriminālprocesa jautājumiem. Savas nodaļas prokuroriem lasīju lekcijas par Kriminālprocesa likumu, tajā skaitā par ētiku, pat par apģērbu, kad vēl nebija ieviesta mantija, par to, kādā apģērbā jāiet uz tiesu, ka dāmām pārāk dziļš dekoltē tiesā nepiedien, jo tas novērsīs apsūdzētā un tiesneša uzmanību no iztiesāšanas jautājumiem. Savukārt puišiem tiesā jāierodas uzvalkos, nevis džinsos.

– Runājot par politisko neitralitāti, WikiLeaks informācija liecina, ka ģenerālprokurors Jānis Maizītis regulāri gāja atskaitīties uz ASV vēstniecību, turklāt par konkrētām krimināllietām. Vai arī jūs ejat atskaitīties uz ASV vēstniecību un cik bieži?

– Šajos piecos gados vienu reizi esmu bijis Vācijas vēstniecībā, kad tur notika tikšanās ar Vācijas Konstitucionālās tiesas tiesnešiem un darba sanāksme par dažādiem jautājumiem. Tā ir vienīgā reize, kad esmu bijis kādā ārvalstu vēstniecībā. Principā neeju uz vēstniecību organizētiem pasākumiem. Apmeklēju pasākumus, kurus rīko mūsu valsts institūcijas saistībā ar kādiem konkrētiem svētkiem. Pie manis šajā kabinetā iepazīšanās vizītēs ir bijuši ASV vēstnieki Džūdita Gārbere un Marks Pekala. Šeit kabinetā viesojušies Igaunijas, Baltkrievijas un Somijas vēstnieki. Tās bijušas iepazīšanās vizītēs un ne vairāk.

– Vēstnieki jums nelūdza iedot palasīt izmeklējamo krimināllietu materiālus?

– Par sadarbību mums bija runa ar Somijas vēstniecības pārstāvjiem laikā, kad Rīgā pastiprināti aplaupīja un krāpa Somijas tūristus. Baltkrievijas vēstniecības pārstāvji nāca runāt par jautājumiem saistībā ar LatRosTrans cauruļvada lietu.

– Digitālgeitas pirmās instances tiesas spriedumā redzama prokuratūras uzvara, jebšu zaudējums?

– Tā es to nevērtēju, jo process nav beidzies. Lai tiesa izlemj.

– Vai četri prokurori valsts apsūdzības uzturētāji otrā skaļajā mums zināmajā krimināllietā nav prasījušies prom no šīs krimināllietas?

– Šī nav tā vieglākā krimināllieta, ar kuru kāds vēlētos strādāt. Smaga tā ir arī dēļ publicitātes. Es zinu, ko nozīmē atpazīstamība un publicitāte kaut vai ikdienišķās lietās. Ja es viens vai kopā ar sievu esmu iegājis veikalā, tad tas, kurš mani atpazīst, ieskatīsies manā pirkumu grozā, lai noskaidrotu, ko tad viņš ēd.

– Ko ēd, nav tik svarīgi – galvenais, ko dzer?

– Ir bijuši visādi kuriozi. Eju pa ielu, apstājos pie luksofora. Deg sarkanā gaisma. Pienāk klāt nedaudz iereibis vīrietis, skatās uz mani un saka: «Geņeraļnij prokuror?» Atbildu: «Ņet.» «Nu, ņe možet bitj,» iereibušais neatlaižas. «A vi viģeļi geņeraļnovo prokurora bez ohrani,» turpināju sarunu. «Točno! Ņe geņeraļnij!» atzina iereibušais.

Cits gadījums. Reiz bija jāveic maksājums, ko varēja veikt tikai pasta nodaļā. Aizgāju uz Saktas pasta nodaļu. Pienāca pie manis sieviete un pa visu pasta telpu sāka bļaut, ka iesniegusi sūdzību prokuratūrā un saņēmusi noraidošu atbildi. Viņa sāka ar mani skaidroties. Mēģināju teikt, ka ne es zinu viņas sūdzību un ne, atrodoties pasta nodaļā, varu par to kaut ko pateikt. Viņa manī neklausījās un turpināja bļaut. Visā notiekošajā sāka ieklausīties arī pārējie apmeklētāji. To kļuva aizvien vairāk. Tāda ir šī publicitātes negatīvā puse.

– Arī amats uzliek savu slogu padomāt, ar ko tikties, ar ko draudzēties. Vai piecu gadu laikā draugu un paziņu loks nav būtiski sašaurinājies?

kurai es nevarēju piekrist. Proti – ja jūs esat prokurors un jums jāiet uz kursabiedru vakaru, un, ja jūs zināt, ka tur būs arī advokāts, tad jūs tur nedrīkstat iet. Es tam pilnībā nepiekrītu. Mana pārliecība, pie kuras pieturos, – nav svarīgi, kurš ar kuru satiekas, svarīgi, kāpēc satiekas. Jautājums, kuru tiesnešu mācību centrā uzdevām klausītājiem, – ko darīt, ja tiesas zālē satiekas tiesnesis un advokāts, abi kursabiedri un draugi. Vācu tiesneši brīnījās, kur te problēma? Viņi saka – beidzas tiesas process, abi novelk mantijas, iekāpj vienā mašīnā un brauc kopā makšķerēt. Kur problēma? Kas tur slikts? Latvijā kāds vienmēr teiks – nē, tā nevar, tur ir kaut kas slikts, kaut kas ir sarunāts. Mēs tā esam pieraduši domāt, un tā ir mūsu sabiedrības problēma uzskatīt – ja divi cilvēki viens otru pazīst, viņi noteikti kaut ko sliktu sarunās. Mēs visu uztveram ar lielu negatīvismu. Padomju pasaules uztveres mantojums aizvien vēl ir jūtams.

– Bet medībās jau viens pats neiet?

– Ja es vēlētos par kaut ko vienoties ar kādu cilvēku, es atrastu tūkstošiem iespēju, kā ar viņu tikties un vienoties bez lieku acu klātbūtnes.

Vecā padomju armijas anekdote: atbrauc ģenerālis inspicēt karaspēka daļu. Viss tīrs, izlaizīts. Nav, kur piesieties, bet ļoti gribas. Ģenerālis pieiet pie dežuranta, noliecas pie viņa skapīša, pabāž apakšā roku, izvelk ārā. Uz tās redzami putekļi. «Kas tas ir,» vaicā ģenerālis un saka: «Es tevi sodīšu, bet, ja izdomāsi sakāmvārdu, kas tas ir man uz rokas, nesodīšu. «Cūka netīrumus vienmēr atradīs,» saka zaldātiņš.