Tieši tik skarbi par pašreizējo situāciju ar trešo valstu valstspiederīgo integrāciju saka viena no Latvijā pazīstamākajām ekspertēm cilvēktiesību jautājumos, Latvijas Cilvēktiesību centra pētniece Sigita Zankovska-Odiņa, uzsverot, ka galvenā problēma esot faktā, ka latvieši kā nācija grūti pieņemot citādo, sev nesaprotamo, un, iespējams, saskatot citādajā draudus arī pašu valsts ilgtspējai. Arī socioloģiskie pētījumi nezīmē daudz gaišāku ainu par vispārējo sabiedrības noskaņojumu.
Šķiet, tāpēc arī Sabiedrības integrācijas fonda projekta Nacionālais integrācijas centrs ietvaros uzsāktā sociālā kampaņa Savi cilvēki jau pašā sākumā – aprīlī – izraisīja visnotaļ neviennozīmīgu reakciju sabiedrībā. Turklāt, kas šajā gadījumā ir īpaši satraucoši, gan latviešu, gan trešo valstu valstspiederīgo vidū. Laikam der atgādināt, ka viens no kampaņas plakātiem, kurā sociālā tīkla draugiem.lv runasvīrs Jānis Palkavnieks iejutās tumšādaina cilvēka tēlā, izraisīja visnotaļ asu reakciju no dažiem Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem ar tumšu ādas krāsu, savukārt ziņu portālu komentāros un sociālajos tīklos atsevišķi latvieši šādu kampaņu rīkošanu un trešo valstu valstspiederīgo integrāciju kopumā dēvēja par valstij kaitīgu. Tik radikāla viedokļu atšķirība rāda, ka problēma valstī pastāv un sapratne par pasaules dažādību mums joprojām ir neizprotama lieta. Bet varbūt velns nav tik melns, kā to mālē? Jo kopējais legāli valstī iebraukušo trešo valstu valstspiederīgo īpatsvars nemaz nav tik liels.
Cik tomēr liela ir latviešu nevēlēšanās pieņemt arī citādo, cik lielas ir, domājams, vēl no padomju laikiem mantojumā nākušās bažas par latviskās identitātes zaudēšanu, ja šeit iebrauks cittautieši, cik nozīmīgs vispār ir trešo valstu valstspiederīgo integrācijas jautājums – par to šīsdienas publikācijā stāsta sociologs, pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš, Latvijas Cilvēktiesību centra pētniece Sigita Zankovska-Odiņa, kā arī divi no kampaņas Savi cilvēki vēstnešiem – kamaniņu braucēja un olimpiskā medaļniece Elīza Tīruma un sociālā tīkla draugiem.lv runasvīrs Jānis Palkavnieks.
Iecietība mums vēl jāmācās
Viņiem, tāpat kā mums, patīk svaigi pļautas zāles smarža, saules siltums vasarā un krītoša sniega pārslas. Tāpat kā mēs, viņi vēlas dzīvot labklājīgā valstī, strādāt, audzināt bērnus un justies droši par viņu rītdienu. Līdzīgi mums viņi dod savu ieguldījumu Latvijas ekonomikā un ar savas kultūras vērtībām bagātina mūsējo. Viņi ir trešo valstu valstspiederīgie, kuriem Latvija dažādu iemeslu dēļ kļuvusi par mājām. Cik saprotoši un toleranti pret šiem cilvēkiem esam mēs? Par to saruna ar pētījumu centra SKDS direktoru Arni Kaktiņu.
– Pats svarīgākais jautājums laikam ir – cik lojāli šie nesen vēl citu valstu pilsoņi ir Latvijai?
– SKDS 2014. gadā veiktais pētījums Piederības sajūta Latvijai apliecināja, ka vairākums Latvijā dzīvojošo mazākumtautību pārstāvju uzskata sevi par ļoti cieši piederīgiem Latvijai, bet kopumā 64 procenti sevi uzskata par Latvijas patriotiem. Vairāk nekā puse lepojas, ka ir Latvijas pilsoņi vai iedzīvotāji, un tas liecina, ka mūsu valstī dzīvojošie mazākumtautību pārstāvji nav atsvešināti vai naidīgi. Viņi vēlas integrēties mūsu sabiedrībā, un lielākai daļai tas arī izdodas. Ļoti cieši piederīgi Latvijai jūtas 51% aptaujāto, un liels skaits atzīst ciešu piederību savam novadam, pilsētai un pagastam. Jāatzīmē arī, ka apgalvojumam «vispārīgi runājot, Latvija ir labāka nekā lielākā daļa citu valstu» piekrists biežāk, nekā 2009.–2013. gada periodā veiktajās aptaujās. Latvija nav saliedētākā valsts Eiropā, taču nav arī nekāda pamata apgalvot, ka starp Latvijas iedzīvotājiem un mazākumtautību pārstāvjiem valda viena vienīga nesaprašanās.
– Trešo valstu pilsoņi arvien biežāk Latvijā sāk darba gaitas, turklāt bieži vien viņu mērķis ir apmesties šeit uz ilgāku laiku. Cik toleranti mēs esam pret šiem cilvēkiem?
– Par šo aspektu varu runāt, balstoties uz pētījuma Sabiedrības integrācija Rīgā datiem. Un jāsaka, ka tie ir visai satraucoši. Tikai katrs desmitais atzīst, ka darbaspēka ieplūšana ir vēlama. Vairāk nekā puse – 53 procenti – saka: tas ir pilnībā nevēlami, bet par drīzāk nevēlamu to uzskata 31 procents aptaujāto. Šī tendence ir visai noturīga. Zināms atvērtības periods bija 2007. un 2008. gadā, toreiz darbaspēka ieplūšanu no trešajām valstīm par nevēlamu uzskatīja divas trešdaļas aptaujāto. Šobrīd, kā redzam, kopējais skaits jau pārsniedzis 80% robežu. Negatīvā attieksme visbiežāk saistīta ar bažām par darba vietu skaita samazināšanos un bezdarba līmeņa celšanos, kā arī ar bažām par citu kultūru un reliģiju izplatīšanos. Tikai 19% rīdzinieku uzskata, ka iebraucēji uzlabotu vietējo iedzīvotāju dzīvi, un šāda attieksme visbiežāk skaidrota ar gaidām, ka iebraucēji maksās nodokļus un palīdzēs attīstīt valsts ekonomiku. Rīga zināmā mērā ir visas sabiedrības noskaņojuma barometrs, un līdz ar to var secināt, ka līdzīgs noskaņojums valda lielākajā daļā sabiedrības.
– Cik lielā mērā Latvijas iedzīvotāji ir gatavi iebraucējus no trešajām pasaules valstīm ielaist tuvāko draugu, paziņu vai ģimenes lokā?
– Rīgā gan latviešu attieksme pret krieviem, gan krievu pret latviešiem ir ļoti laba. Absolūti lielākā daļa rīdzinieku saka – mēs varētu precēties, būt labi draugi un kaimiņi. Attieksmē pret citu tautību pārstāvjiem situācija ne tuvu nav līdzīga. Ģimenes saitēm ar citas rases pārstāvi būtu gatavi tikai 4,6%, bet ar cilvēku, kuram ir atšķirīga reliģiskā pārliecība – 3,5%. Kā tuvu draugu citas rases pārstāvi būtu gatavi pieņemt 11,4%, bet vislabprātāk aptaujas dalībnieki (39%) šos cilvēkus redzētu tikai kā tūristus. Tas liecina, ka Latvijas sabiedrība nav tā iecietīgākā un patiesa tolerance mums vēl jāmācās.
VIEDOKĻI
Citādais mūs bagātina
Sigita Zankovska-Odiņa, Latvijas Cilvēktiesību centra pētniece
Latvija attieksmē pret imigrantiem, kuri nāk no valstīm ar atšķirīgu kultūru, ir visneviesmīlīgākā valsts visā Eiropas Savienībā. Mēs labprātāk esam gatavi pieņemt cilvēkus no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas vai Moldovas, nekā ieceļotājus no Tālajiem vai Tuvajiem Austrumiem, Āzijas vai Āfrikas valstīm. Bijušās padomju republikas mums kultūras un valodas ziņā šķiet saprotamākas un pazīstamākas, ar tām ir vēsturiski izveidojusies saikne. Pret cilvēkiem ar mums svešu kultūru, tradīcijām, reliģiju un atšķirīgu ādas krāsu mēs esam daudz neiecietīgāki. Mums šķiet, ka, iebraucot šiem cilvēkiem, mūsu identitāte un valsts ilgtspēja ir apdraudēta.
Ja cilvēkiem nav saskarsmes ar konkrētās kultūras pārstāvjiem, viņa attieksme veidojas no dažādiem citiem avotiem – no masu medijiem vai draugu un paziņu stāstītā. Un tomēr – jo vairāk akceptēsim šos cilvēkus kā kaimiņus, jo vairāk mainīsimies arī mēs. Varbūt līdz ciešai draudzībai nenonāksim, taču mūsu viedoklis un izturēšanās mainīsies.
Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka mēs spējam novērtēt un apzināties ieguldījumu, ko šie cilvēki var dot kultūras līmenī. Nākamais solis ir apzināties, ka citādais nav drauds mūsu identitātei, bet gan vērtība, kas var to bagātināt.
Katrs var kaut ko iemācīt
Elīza Tīruma, olimpiskā medaļniece, kamaniņu braucēja
Katrs trešvalstnieks Latvijai var kaut ko iemācīt un radīt kādu pieredzi. Ikviens, kurš ceļojis pa citām valstīm, šo cilvēku mītnes zemēs izjutis viņu laipnību un labo sirdi. Arī man nekad nav nācies saskarties ar nepatiku tikai tādēļ, ka nāku no valsts ar atšķirīgu kultūru. Šādi uzskati ir gan manai ģimenei, gan draugiem, un neiecietība pret citām etniskām grupām, manuprāt, var būt tikai cilvēkiem, kuri nekur ārpus savas sētas nav bijuši. Kultūras mijiedarboties bagātinās.
Es nešķiroju cilvēkus pēc tautības
Jānis Palkavnieks, sociālā tīkla draugiem.lv runasvīrs
Es nešķiroju cilvēkus pēc tā, no kuras valsts viņi nāk un kādai etniskai grupai pieder. Viņi ir un paliek cilvēki un Latvijai dod tādu pat pienesumu kā, piemēram, ventspilnieki, daugavpilieši vai rīdzinieki. Mēs vēlamies, lai šie cilvēki būtu ar labu izglītību un prasmēm, bet baidāmies, ka tad pašiem nepietiks darba vietu. Tā ir neizglītotu cilvēku domāšana. Latvijā joprojām trūkst darba roku, un katrs iebraucējs, kurš šeit dzīvo un strādā, dod labumu mūsu ekonomikai un dara Latviju multikulturālāku.
UZZIŅAI
Latviešu viedoklis:
4,6% – tik daudzi būtu gatavi ģimenes saitēm ar citas rases pārstāvi
3,5% – tik daudzi būtu gatavi ģimenes saitēm ar citas reliģijas pārstāvi
11,4% – tik daudzi būtu gatavi labai draudzībai ar citas rases pārstāvi
84% – tik daudz rīdzinieku uzskata, ka darbaspēka ieplūšana Latvijā ir nevēlama
64% – tik daudzi mazākumtautību iedzīvotāji sevi uzskata par Latvijas patriotiem