Pēc ilgstošas ziņu vākšanas un domāšanas Uzņēmumu reģistrs atlicis biedrības SOS Palīdzība Ukrainas armijai reģistrāciju – iemesls Ārlietu ministrijas bažas par «risku Latvijas valsts drošībai un reputācijai», kā arī Drošības policijas uzskats, ka brīvprātīgo vienību darbība Ukrainas dienvidaustrumos «nav vērtējama viennozīmīgi».
Faktiski trīs valsts iestādes šobrīd traucē Latvijas pilsoņiem brīvprātīgi darīt to darbu, ko Latvijas valsts vārdos apņēmusies pildīt, proti, nemilitāriem līdzekļiem atbalstīt Ukrainu cīņā pret separātistiem.
Busiņš blēņas neved
Politiķiem bieži labpatīk pieminēt, ka ukraiņi šobrīd izcīna kaujas visas Austrumeiropas vietā, un tikai likumsakarīga ir iedzīvotāju vēlme kaut kā palīdzēt, piedalīties ziedojumu akcijās. Domubiedru grupa SOS Palīdzība Ukrainas armijai spējusi organizēties visnopietnāk – busiņš ar saziedotajām lietām uz karadarbības zonu ceļo reizi pusotrā, divos mēnešos, un blēņas tajā netiek vestas. Protams, var jau ziedot arī zīmulīšus karavīru bērniem, bet uzvarēt karā un tādējādi nosargāt bērnību tie nepalīdz. Palīdz ieroči, bet tos bez valdības ziņas uz Ukrainu sūtīt nedrīkst. Taču karavīrs pēc būtības pats ir ierocis, tādēļ svarīgs ir viss, kas uztur viņa kaujas spējas. Karavīram bez ieroča nepieciešamas arī drēbes, apavi, medikamenti, uzkabes, mugursomas, ķiveres. Arī invalīdu ratiņi – uz ievainota karavīra remonta laiku. Kopš kara sākuma tas viss sistemātiski ceļo no Latvijas uz Ukrainu.
Gadījumos, kad ziedotāji nezina, kas tieši būtu karavīriem noderīgs, viņi ziedo naudu, un tad jau paši domubiedru grupas aktīvisti lemj, kā tā tērējama – atbilstoši ukraiņu iedotajam vajadzību sarakstam lielākiem pirkumiem. Piemēram, pēdējā aktualitāte bija termovizori. Nakts redzamības ierīces, bez kurām karavīrs naktī ir bezpalīdzīgs. Ja termovizors ir viņa pretiniekam, tad skaidrs, kurš tajā naktī mirs.
Ļaujiet atvērt kontu!
Protams, operēšana ar skaidru naudu ir tehniski sarežģītāka – devējam un saņēmējam obligāti jāsatiekas klātienē. Lai būtu kaut kādi pierādījumi naudas nodošanai, tā tiek fotografēta. Un diezin vai arī Valsts ieņēmumu dienestam patīk šāda fotogrāmatvedība. Viena no Ukrainas atbalsta kustības aktīvistēm juriste Ieva Brante stāsta, ka šo apsvērumu dēļ domubiedru grupa arī vēlas pārtapt biedrībā, – lai tai būtu savs konta numurs. Oficiāls un viegli kontrolējams. Organizatoriem, izpaliekot naudas saņemšanas–nodošanas vizītēm, atbrīvotos laiks citiem darbiem. Ziedotājiem savukārt kļūtu vienkāršāk ziedot. Lietderīgs būtu arī sabiedriskā labuma organizācijas statuss, ja tādu pēc reģistrācijas izdotos iegūt.
Nule saņemta atteikuma dēļ šie plāni uz nezināmu laiku jāatliek un acīmredzot jāgatavojas tiesāties. Uzņēmumu reģistra lēmums paģēr mainīt dibināmās biedrības nosaukumu – virsrakstā pieminēt armiju nedrīkst, jāpārskata arī biedrības mērķi, jo nedrīkst pieminēt arī brīvprātīgo vienības, un tam domubiedri kategoriski nepiekrīt. UR konstatētie trūkumi biedrības reģistrācijas dokumentos jānovērš līdz 13. jūlijam. Samainīt pēdiņas pieteikumā var, bet ne jau mainīt biedrības dibināšanas jēgu.
«Mēs nedarām neko tādu, kas būtu pretrunā Ārlietu ministrijas īstenotajai politikai. Latvija taču atbalsta Ukrainu!» uzsver Ieva Brante. Uzraugošo iestāžu aktivitātes gan rada zināmas šaubas par to. Drošības policija jau ir saukusi aktīvistus uz pārrunām – neesot labi kaut ko dot karavīriem maskās. Taču tā viņi sargā sevi no nāvi nesošas publicitātes. Turklāt šiem ziedojumiem esot nesalīdzināmi mazākas iespējas aiziet kreisus ceļus, jo tos neatstāj mistiskos sadales punktos, pie kaut kādiem starpniekiem vai Sarkanā Krusta, kurš apkalpo arī otru karojošo pusi. Latvijas iedzīvotāju sūtījumus saņem ukraiņu karavīri, kam šīs lietas ir reāli nepieciešamas.
Kurš te netikumīgs
Uzņēmumu reģistrs savā atteikumā citē Biedrības un nodibinājumu likumu, kas liedz biedrībai likt labiem tikumiem neatbilstošu nosaukumu un tādu, kurā ietverts militāra formējuma nosaukums un radīta pozitīva attieksme pret vardarbību. Citē arī Krimināllikumā nesen iekļauto pantu, kas ierobežo ziedojumu nodošanu pusei, kuras darbība vērsta pret valsts teritoriālo neaizskaramību vai citādi ir pretrunā Latvijai saistošajām starptautiskajām tiesībām.
Taču Ukrainas armiju uzskatīt par netikumīgu būtu absurdi, savukārt, kas attiecas uz brīvprātīgo vienībām, tās cīnās tieši pret separātistiem. Viņi ir par vienotu un brīvu Ukrainu, kas ir arī Latvijas valdības atbalstītais ārpolitikas mērķis. Tad kādu apdraudējumu Latvijas iedzīvotāju ziedojumi varētu nodarīt Latvijas reputācijai? Un arī uzskatīt, ka ziedojumi ukraiņu karavīriem ir vardarbības reklāma, būtu absurdi.
Ārlietu ministrija Neatkarīgajai gan skaidro, ka ir pārprasta. No Uzņēmumu reģistra tā saņēmusi vispārīgu jautājumu un tikpat vispārīgi arī atbildējusi par iespējamajiem ārpolitiskajiem riskiem saistībā ar Latvijas iedzīvotāju iesaistīšanos ziedojumu vākšanā Ukrainas armijai un tautai. Vēstulē tā uzsvērusi, «ka minētie riski, ņemot vērā samērīguma principu, būtu apsverami katrā konkrētajā gadījumā, izvērtējot reģistrējamās biedrības mērķus un iesaistītās personas».
Ukrainas atbalstītāji Latvijā darbu turpina, un atšķirībā no Latvijas iestādēm ukraiņi to novērtē.
