Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētnieks Gatis Litvins neuzskata, ka Satversmes tiesa (ST), atzīstot par Satversmei neatbilstošu tiesnešu algu "iesaldēšanu" un zemesgrāmatu tiesnešu algu samazināšanu, būtu rīkojusies neētiski.
"Es šeit neredzu kolīziju - process ir atklāts, spriedumu varētu izlasīt jebkurš un, ja tā būtu tieša interešu lobēšana, ST to nedarītu," norādīja Litvins.
Viņš arī akcentē, ka ST neatrodas vispārējā tiesu instanču sistēmā un daudzi jautājumi, ko tai nākas vērtēt, varētu būt vēl lielāks interešu konflikts, kā, piemēram, Satversmes tiesas likuma atbilstība Satversmei.
"Šis spriedums pieņemts, ievērojot tiesiskuma un taisnīguma principus," uzskata pētnieks.
Jau ziņots, ka ST šodien atzina par Satversmei neatbilstošām normas par tiesnešu algu "iesaldēšanu" un zemesgrāmatu tiesnešu algu samazināšanu, atzīstot apstrīdētās normas par spēkā neesošām no 2011.gada 1.janvāra.
Ar iebildumiem pret likumā "Par tiesu varu" noteikto ST vērsās vairāk nekā 100 Latvijas tiesneši, norādot, ka viens no tiesnešu neatkarības elementiem ir tiesnešu sociālās garantijas un tās nevar tikt pasliktinātas. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas pārkāpj tiesiskās paļāvības principu, tiesiskās stabilitātes principu un tiesu neatkarības principu.
ST, ņemot vērā jautājuma īpašo raksturu, spriedumā vispirms izvērtēja ST tiesības izskatīt konkrēto jautājumu un secināja, ka, izvērtējot likumu atbilstību Satversmei, ST nodrošina konstitucionālo taisnīgumu. Ārpus tiesu varas kontroles nevar palikt neviena no tiesību normām vai izpildvaras darbībām, ja tā aizskar kādas personas intereses, konstatēja ST.
ST atzina, ka, pieņemot apstrīdētās normas, nav ievērots varas dalīšanas princips, turklāt likumdevējs nav uzklausījis tiesu varas viedokli, kā arī, ņemot vērā likumprojekta anotācijā un Saeimas Juridiskā biroja atzinumā ietverto norādījumu par iespējamo Satversmes pārkāpumu, nav izvērtējis riskus un negatīvās sekas.
Vērtējot apstrīdēto normu ietekmi uz tiesnešu un tiesas neatkarību, Satversmes tiesa norādīja, ka tiesas un tiesnešu neatkarība nav pašmērķis, bet gan obligāts priekšnosacījums jebkuras personas tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai. Tiesnešu neatkarība garantē tiesiskuma nosargāšanu sabiedrības un valsts interesēs.
Tiesnešu neatkarība ir saistīta ar vairākām garantijām, piemēram, iecelšanai nepieciešamā kvalifikācija, tiesneša neaizskaramība, finansiālā drošība, tiesu varas faktiskā neatkarība no izpildvaras vai likumdevēja politiskās ietekmes.
Visas garantijas ir cieši saistītas, un, ja kaut viena no tām tiek nesamērīgi ierobežota, tiek pārkāpts tiesnešu neatkarības princips un līdz ar to apdraudēta tiesas pamatfunkciju veikšana un cilvēka tiesību un brīvību nodrošināšana.
Prasība nodrošināt tiesnesim pienācīgu atalgojumu ir saistīta ne tikai ar tiesneša neatkarības principu, bet arī ar tiesnesim izvirzītajām kvalifikācijas un kompetences prasībām un noteiktajiem ienākumu gūšanas ierobežojumiem. Likumdevēja lēmums samazināt tiesnešu algas var pakļaut riskam tiesu neatkarību.
ST atzina, ka tiesneši nedzīvo sociālā vakuumā un arī uz viņiem attiecas valstī pastāvošā konkrētā situācija, lai arī kas to būtu izraisījis - dabas katastrofa, ekonomiskā lejupslīde, valdības darbība vai bezdarbība, vai bezatbildīgi lēmumi. Tādēļ aizliegums samazināt tiesnešu atalgojumu nevar būt absolūts.
ST norādīja kritērijus, kas jāievēro, samazinot tiesnešu atalgojumu, proti, tiesnešu atlīdzību samazināt ir iespējams vienīgi ar likumu īpašos izņēmuma gadījumos un īslaicīgi - tikmēr, kamēr valsts finansiālais un ekonomiskais stāvoklis ir sevišķi smags.
Turklāt, ievērojot varas dalīšanas principu, ir nepieciešams uzklausīt un respektēt tiesu varas viedokli, savukārt, ja tiesu varas viedoklis netiek ņemts vērā vai tiek ņemts vērā daļēji, šāda rīcība ir jāpamato, atzina ST.
ST atzina, ka apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis, proti, sabiedrības labklājības nodrošināšana.
Ekonomiskās lejupslīdes apstākļos finanšu līdzekļu trūkuma dēļ ir attaisnojams likumdevēja lēmums tiesnešu darba samaksu samazināt vienlaikus ar pārējo publiskajā sektorā strādājošo algām.
Taču tiesnešu darba samaksas sistēma Latvijā ir izstrādāta tā, lai maksimāli izvairītos no nepieciešamības to grozīt, spriedumā konstatēja ST.
Tiesnešu amatalgas apjoms atspoguļo valstī vērojamās tendences atalgojuma jomā.
Ekonomiskā uzplaukuma laikā, kad valstī palielinās vidējā alga, palielinās arī tiesnešu darba samaksa un tādējādi saglabājas viņu atalgojuma patiesā vērtība.
Savukārt ekonomiskās lejupslīdes apstākļos tiesnešu darba samaksa samazinās automātiski. Līdz ar to nebūtu taisnīgi pieļaut tiesnešu darba samaksas atkārtotu samazinājumu – gan vienlaicīgi ar citās valsts institūcijās strādājošo darba samaksas samazinājumu, gan arī, pamatojoties uz valstī strādājošo vidējās mēneša bruto darba samaksas samazinājumu.
ST secināja: var atzīt, ka automātiskais atalgojuma samazinājums sistēmas specifikas dēļ notiek ar zināmu laika nobīdi, taču arī algu paaugstinājumam ir tāda pati laika nobīde.
ST arī atzina, ka, ar apstrīdētajām normām nosakot tiesnešu algu samazinājumu, nav ievērots solidaritātes princips.