Pavasara sēnes piemāna sēņotājus
Šogad salīdzinoši siltais un mitrais laiks bijis pateicīgs pavasara sēņu augšanai. Gluži kā kartupeļu lauks – nāc un lasi ar spaini, tā Neatkarīgajai sēņu ražu raksturoja aktīva sēņotāja Līga no Bauskas apkaimes. Uz jautājumu, kādas sēnes cilvēki liek savos grozos, kundze un viņas radiniece atbild: murķeļus.
Viena tos vāra vairākas reizes, līdz sacep mērcē, savukārt otra attrauc – nē, tikai apcepu desmit minūtes! Šāda vieglprātība var beigties liktenīgi. Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja mikoloģe Inita Daniela Neatkarīgajai stāsta: šogad sēņu patiešām ir vairāk nekā citus pavasarus – mežos un pat dārzos atrodami gan lāčpurni, gan bisītes (kuras kļūdaini tiek sauktas par murķeļiem), gan ķēvpupi, gan citas ēdamas un arī indīgas sēnes.
Diemžēl pavasara sēņošana traģiski beigusies mātei un dēlam, kuri pēc uzturā lietotām pašu lasītām pavasara sēnēm (visticamāk, bisītēm) nonākuši Rīgas Austrumu slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikā. Abi smagi saindējušies pēc kļūdainas šo sēņu termiskās apstrādes. «Cietušie pēc medicīniskās palīdzības nevērsās uzreiz, jo gremošanas trakta traucējumus, kas vienam sākās pēc trīs stundām, otram pēc astoņām, novērtējuši kā vienkāršu pārtikas saindēšanos un uzsākuši ārstēšanos mājas apstākļos,» stāsta Toksikoloģijas un sepses klīnikas vadītājs Oļegs Šuba. Pēc vairāk nekā 24 stundām, kad situācija nav uzlabojusies, viņi izsauca neatliekamās palīdzības brigādi, kas cietušos nogādāja stacionārā, kur ārsti abiem diagnosticēja jau smagus aknu bojājumus. «Optimismu vieš tas, ka pēc vairāku dienu ārstēšanas beidzot ir vērojamas pirmās atveseļošanās pazīmes,» saka ārsts. Praktiski izglābti no nāves, jo brīdī, kad abi tika nogādāti slimnīcā, stāvoklis bija ļoti smags.
Rīgas Austrumu slimnīcas toksikologi norāda, ka literatūrā par šīm sēnēm ir atrodama pretrunīga informācija, tomēr galvenais, kas būtu jāzina ikvienam sēņotājam, ir tas, ka tās satur ļoti spēcīgu indi un, neievērojot ļoti stingrus termiskās apstrādes un lietošanas noteikumus, organismam nodarītie bojājumi var būt līdzvērtīgi tiem, ko ārsti diagnosticē pēc saindēšanās ar zaļo mušmiri, bet mirstība sasniedz 40 procentus. Ārsti aicina būt īpaši piesardzīgiem, lietojot uzturā šīs sēnes, bet, ja iespējams, labāk izvēlēties mazāk riskantu alternatīvu un sēnes atstāt mežā. «Praktiski katru gadu Toksikoloģijas un sepses klīnikā nonāk kāds cilvēks, kurš uzturā ir lietojis indīgo bisīti, bet šis ir smagākais un nopietnākais gadījums pēdējo gadu laikā,» secina O. Šuba.
Mikoloģe I. Daniele vēlas ieviest skaidrību par sēnēm, jo pēdējās dienās arī sociālie tīkli «vārās» no dažādās informācijas par pavasara dabas veltēm. «Mūsu mežos aug dažādas pavasara sēnes. Ēdamās un ļoti garšīgās sēnes ir parastais lāčpurns, ko varētu saukt par murķeli (no vācu valodas vārda morchel), taču tulkošanas kļūdas dēļ šis nosaukums aizgājis pie indīgās bisītes, proti, sēņotāji par murķeliem sākuši saukt indīgās bisītes (vācu valodā – Lorchel). Lāčpurni ir laba, ēdama sēne, gaiši brūna, krokota cepurīte. Savukārt bisīte ir indīga sēne, brūnā krāsā, arī ar krokotu vainadziņu, kuru daudzi vāra un ēd. Es pati nelasu un neēdu,» stāsta zinātniece. Viņa smejas, ka sociālajos tīklos daudzi iebilduši: kā, indīga? Visu mūžu lasījuši, ēduši un nekādas saindēšanas!? «Katram sava izvēle, bet es neēdu, manu paziņu lokā ir dzirdēti saindēšanas gadījumi, saindēties var, arī elpojot tvaikus, ja šīs sēnes vāra. Saindējas ne tie, kuri bailīgi un pirmoreiz sēņo, bet tieši regulārie sēņotāji,» atzīst I. Daniele. Ēdamie lāčpurni aug lapu koku mežos, arī parkos, savukārt bisītes – skujkoku. Pavasaros sastopamas vēl divas indīgas sēnes, kuras nevajadzētu lasīt – pavasara sārtlapīte un patujāra šķiedrgalvīte (sākumā balta, ātri krāsojas ķieģeļsarkana).