Jaunas plaušas nesagaidīja...Smagi slimu pacientu liktenis pašu rokās
Latvijā veselības aprūpe ir nonākusi tiktāl, ka atsevišķu slimību gadījumos ārstēšana atstāta pašu cilvēku un pacientus atbalstošo biedrību rokās.
Faktiski lēmums par ārstēšanu dzīvības glābšanai retu un smagu saslimšanu jomā tiek pieņemts atkarībā no tā, vai ir cerība savākt ziedojumus. Pacientiem un viņu tuviniekiem tas ir nenormāls stress, jo papildus smagajai veselības situācijai vēl ir jācīnās par naudas piešķiršanu un, ja tā tiek atteikta no valsts puses, jālūdz ziedojumi. Situācijās, kad notiek izšķiršanās par ziedojumu vākšanu, piemēram, plaušu transplantācijai, pacienti jau ir ļoti kritiskā stāvoklī, taču sistēmas, kā palīdzēt laikus, nav.
"Politiskajā līmenī neviens nav gatavs pateikt - jā, mums šie cilvēki ir vajadzīgi"
Ieva Plūme, Pulmonālās hipertensijas biedrība
Ievai Bišmeistarei bija cistiskā fibroze – smaga iedzimta slimība. Ievai tā bija sabojājusi plaušas, un gados jaunā sieviete varēja elpot tikai ar skābekļa aparāta palīdzību. Pērn Ieva kopā ar Bērnu slimnīcas fondu, ziedot.lv un ārstējošiem ārstiem lūdza līdzcilvēku atbalstu plaušu transplantācijas operācijai Tartu, Igaunijā, jo no valsts tika saņemts atteikums segt šīs operācijas izmaksas. Kā Neatkarīgā rakstījusi vairākkārt, plaušu transplantācija nav valsts apmaksāto pakalpojumu sarakstā. Ieva saņēma lielu sabiedrības atbalstu un ziedojumus. Viņa pērn decembrī tika uzņemta transplantācijas rindā. Vēl marta beigās Neatkarīgā sazinājās ar Ievu, kura pēc slimības saasinājuma un mēneša pavadīšanas slimnīcā, atkal bija mājās. Tomēr Ieva nesagaidīja donora plaušas un nomira.
«Slimība atkal saasinājās, un Ievas organisms vairs nespēja pārvarēt šo krīzi,» Neatkarīgajai atklāj Ievas mamma Ilze Bišmeistare. «Sākotnēji Ieva ļoti pārdzīvoja, ka būs jālūdz ziedojumi, viņa pat apsvēra iespēju ņemt kredītu operācijai. Bet tad mēs saņēmām ļoti daudz pozitīvu emociju, cilvēku labos vārdus un novēlējumus. Ieva pati piedalījās labdarības koncertā, kas bija veltīts tieši viņai. Emocijas deva viņai jaunu elpu un laiku vēl dzīvot...» Ilze atklāj, ka meitas veselības stāvoklis brīdī, kad tika izlemts par ziedojumu vākšanu, un arī tad, kad kopā ar ārstiem tika izteikta doma par transplantāciju, jau bija kritisks. Mediķi norādīja, ka šādi pacienti kā Ieva transplantācijas rindā tiek uzņemti daudz agrāk, vismaz divus gadus agrāk, ņemot vērā, ka ir jāgaida donora orgāns. «Valda tāda kā neziņa, emocionāli ļoti smagi, jo ārstē ar to, kas ir, bet, tā kā mums daudz ko Latvijā neapmaksā, arī zāles, tad tu kā pacients paliec viens pats,» saka Ilze. Viņa ir pateicīga Bērnu slimnīcai, ka tā vispār ārstēja Ievu – pieaugušu cilvēku, jo Latvijā nav slimnīcas, kas ārstētu pieaugušos cistiskās fibrozes pacientus. «Ko darīt un kā rīkoties ārstiem, ja ir zināms, kā notiek šādu pacientu ārstēšana citur, tepat Igaunijā, bet mums tas nav pieejams?» jautā mamma.
«Katru dienu pacienti ar smagām slimībām, viņu ģimenes dzīvo psiholoģiski smagā stāvoklī un no viņiem tiek prasīta aktīva iesaistīšanās ziedojumu vākšanā, cīniņā par dzīvību ar iestādēm, jo no tām vispirms ir jāsagaida atteikums, lai varētu lūgt atbalstu sabiedrībai.»
Par nepieņemamu šo situāciju no morālā viedokļa sauc Cistiskās fibrozes biedrības vadītāja Alla Beļinska. Diemžēl rezultātā lēmums par radikālu ārstēšanas metodi (kā Ievai – par transplantāciju) pieņemts novēloti. «Tas nav normāli, ja tikai tad, kad pacients ir kritiskā stāvoklī, sāk domāt par transplantāciju. Jādomā laikus, jāsagatavojas. Diemžēl brīdī, kad ir ziedojumi, daudz laika jau ir zaudēts,» saka A. Beļinska. Arī ārsti justu atvieglojumu, ka viņi var pacientu ārstēt kā nākas, atbilstoši vadlīnijām, nevis būtu spiesti atteikt, jo pie mums tas netiek apmaksāts.
«Kamēr valstī netiks sakārtots jautājums par sistemātisku palīdzību gan bērniem, gan pieaugušajiem ar retām slimībām, arī pieeja efektīviem medikamentiem, atbilstošai ārstēšanai un rehabilitācijai, kas nereti ir nepieciešama ārvalstīs, tikmēr cilvēkiem atliks paļauties pašiem uz sevi, radu, tuvinieku un biedrību palīdzību, kas pilda valsts pienākumus un aizpilda budžeta robus,» saka Pulmonālās hipertensijas biedrības vadītāja Ieva Plūme.
Ilgstoši par valsts atbalstu sarežģītai operācijai Vīnē (Austrijā) cīnījās Aleksandrs Korlašs, kuram 25 gadu vecumā noteica diagnozi: primāra pulmonāla hipertensija. Pēc vairāku mēnešu atbildes gaidīšanas viņš tomēr saņēma valsts izziņu, ka viņam dzīvību glābjošo operāciju daļēji apmaksās no valsts, pārējo daļu ziedoja cilvēki. Diemžēl arī Aleksandra stāvoklis bija smags, un lieki mēneši pagāja, gaidot atbildi un arī ziedojumus. Aleksandrs nepārcieta operāciju un pagājušajā gadā slimnīcā nomira. Paciente ar pulmonālo hipertensiju, kurai veikta veiksmīga plaušu transplantācija, Zane Lazdiņa pašlaik jūtas labi un ir atgriezusies aktīvā dzīvē. Arī viņai situācija pirms operācijas bija kritiska, nepārtraukti viņa bija pieslēgta pie skābekļa aparāta. Tikai pateicoties ārstējošā ārsta Andra Skrides neatlaidībai un ziedojumiem, viņa savlaicīgi tika uzņemta rindā Vīnes klīnikā.